„KODIENI UN SKŪPSTI”

Apskats Arvīda Deģa darbam „KODIENI UN SKŪPSTI”

(melnā humora detektīvkomēdija)

Uzreiz jāatzīstas, ka mans pētījums šī darba ietvaros nebūs pilnīgs, tas aptvers tikai galvenās idejas un tēlu saturus, bet ne tuvu ne visus, teikšu, kā ir: ja gribētu veikt ko tādu, kā līdz detaļām precīzu analīzi, būtu jāizplešas vēl vismaz sešas reizes apjomīgāka apskata mērogos.

1.

Šajā tekstā jūtama sirreālās domāšanas ietekme, un tas nozīmē, ka varu šo tekstu, kas vienlaikus ir arī dramaturģiskais materiāls pētīt no „sapņa interpretācijas” viedokļa.

Vienlaikus arī pārdomāsim, kas konkrētajā darbā ir izdevies un kur nav īsti veicies.

Vispirms būtu jāpaskaidro, ko manā izpratnē nozīmē sirreālisms, kā metode, kā modernisma paradigma. Protams, ir arī dažādi rotaļīgi sirreālisma paveidi, kas vairāk attiecas uz spēli, bet tos es šoreiz nobīdīšu sānis. Runāsim par analītisku psihes dzīļu pētījumu, ko varētu veikt izpētot tēlus, notikumus un procesējumu šādā tekstā, ja tas būtu līdzīgs tam psihes veidojumam, kāds ir sapnis.

Un vispār – kas ar mums notiek, kad „skatāmies” sapni.

Mēģināsim mūsu vajadzībām drusku vienkāršot sapņa pētījuma metodi, tomēr neatceļot galvenās sapņa interpretācijas darbību „tehnoloģijas” un metodes. Pašlaik ir svarīgi saprast, kas notiek šādā „nesaprotamā tekstā” vai „murgainā norisē uz skatuves”.

Dabiskā miegā tas būtu veids, kā psihes apspiestā enerģija paceļas apziņā, lai kāda dzīļu konflikta (teiksim „kompleksa”) iespējami traumējošās darbības negatīvais lādiņš gūtu iespējas noplūst un tādējādi gluži dabiskā ceļā pati saviem dabas līdzekļiem psihe sevi atveseļotu, ja protams, trauma nav pārlieku liela. Šeit, kā ierasts, jāpiemin vispār bioloģiskas dabas būtņu dabiskas spējas pašārstēties – kā sadzīst vieglas somatiskas traumas uz ādas, tā arī, mūsu apskatītajā gadījumā, psihes vainas sevi dziedē.

Tāpēc daži saturi ir tikuši apspiesti bezapziņā, ka tie iekļauj traumējošu informāciju. Un tur dzīlēs šī „nepieņemamā sāpe” nenogrimst aizmirstībā, bet turpina darboties bezapzināti…

Tā ir problēma, protams… velk uz neirozi, piemēram!

Taču mums ir analīzes metodes, tā būtu labā vēsts.

Pēc Freida – sapnis ir tāds dabisks psihes veseļošanās „instruments”, kura daba ir apspiestas vēlmes piepildīšanās caur sapņu tēliem, notikumiem un procesējumu, turklāt vēl jāsaprot, ka sapnis nespēj artikulēt „nē”, tāpēc sapņa negācija tāpat tiek pārraidīta caur sapņa procesējumu, tikai pārvēršot vēlmes vektoru valodas simbolos, ir jānotver, kura versija, kurā sapņojuma gadījumā der un arī kurā virzienā.

Lūk, šeit – viss par nāvēm un jautrība ap dažādām tās izpausmēm, bez kādām bailēm un šausmām – tieši otrādi – tā it kā nebūtu par ko uztraukties. Un tieši tas jau ir šī sapņa vēlmes vektors – piepildīt ideju, ka vismaz šo sapņojuma brīdi psihei nemaz vairs nav jābaidās no nāves. Ja nāves bailes kāda notikuma, kādu atmiņu, vai vēl citādi iegūtas pieredzes gadījumā ir jau pieminētā traumējošā informācija un kaut kādu iemeslu dēļ bezapzinātie saturi atkal un atkal atgriežas pie nāves tematikas, tad ir nepieciešams risinājums.

Taču psihes dzīlēs, kā zināms, mēdz glabāties daudzas apspiestas idejas un tagad sirreālajā vēstījumā šie slēptie saturi atbrīvojas, ja gluži apzināti un negaidot naktis, kāda „sapņojuma vietā” tiktu ieslēgts mākslinieciskais tēlojums, kas tādējādi būtu pārvērsts par „sapņošanu nomodā” (nesajaukt ar fantāzijām, kuras arī reizēm mēdz dēvēt par „sapņošanu”, kā Brigaderei, piemēram, „Maldu Mildas sapņojums”, kam ar sirreālo metodi nav nekāda sakara).

Ļaujot psihei pašai par sevi producēt tēlus, pēc zināma treniņa mākslinieki arī nomodā spēj veikt tā saucamo „sapņa darbu”. Pēc Freida, skat izdevumu „Sapņa interpretācija” Zvaigzne ABC, 2015.g.: „jāatzīst… ka sapņots ir daudz vairāk, nekā var reproducēt” – to psihoanalītiķis saka par miega sapņiem, tos ātri aizmirstam no rīta. Bet kā ir ar sapni, kas tiek pierakstīts „tā rašanās brīdī”, kā piemēram literārs teksts? Tādos gadījumos tas, biežāk tiek traucēts ar nomoda notikumu paralēlu percepciju, jo – sēžot savā darba vietā, lai kāds miers un klusums valdītu ap mums (kas parasti tā nemaz nav), tomēr – jutekļi tomēr strādā ārpus koncentrēšanās uz tekstu. Labā ziņa, ka jutekļi strādā vienmēr – arī miegā. Tāpēc daļa sapņa vienmēr ir arī jutekliskās uztveres manifestācija.

Un tomēr – pastāv uzskats, ka nomodā pierakstīts tēlu bezapziņas pacelts tēlu virknējums ir produktīvāks par nakts sapņošanu, kuras trūkums ir – aizmiršana, sapņa atmiņai strauji dziestot, kad mostamies.

Un tagad, pēc šī ievada, sāksim konkrētā darba analīzi.

Tajā darbojas vesela virkne visdažādāko personāžu – lai iestudētu tādu lugu teātrim vajadzētu krietnu aktieru štatu, mazi teātrīši tam nez vai tiktu klāt, ja vien – kā tādos gadījumos mēdz darīt – katrs nespēlētu vairākas lomas… Nezinu, varbūt iespējams izveidot tādu „grafiku” lai katrs aktieris laikā pagūtu pārģērbties un nogrimēties uz citu lomu šādā izrādē. Vai varbūt vienkārši mainīt maskas? Nezinu, tā būtu atsevišķa domāšana, ar kuru tad nodarbosies režisori.

Par ko ir luga – izvirzīšu versiju, ko vēl jāpārbauda – tā ir par to, kā mēs pārvaldām savu iekšējās pasaules (imanences) „teritoriju”. Ko mēs tajā ieviešam? Kādu kārtību? Piemēram: vai mēs sevī esam diktatori, kuros, teiksim, tāda spēja kā prāts (visbiežāk mūsdienās) valda manā apziņā teju kā „tirāns”, vai varbūt pārvaldē cita apziņā būtu arī ļauts piedalīties pārējām psihes spējām – iztēlei, intuīcijai, jūtām galu galā?

No šī viedokļa pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka visi sirreālisti ir tipiski savas iekšējās pasaules „demokrāti”. Vai tā ir – dosimies pētījumā, šoreiz caur lugu, kuras virsrakstā jau tēlaini iekodēts svarīgāko gēnu programmu pieteikums: „Kodieni un skūpsti” (kož vampīri – tā manā uztverē ir izdzīvošanas gēnu programmas simbolika – izvairīšanās no nāves domas, kas pielien nemanāma un biedē, bet skūpsts – tas, protams, pārstāv vairošanās un sugas izplešanās programmu jeb romantiskā tulkojumā – mīlestību).

Jautājums teju rainisks: „vai mīla ir stiprāka par nāvi”? No psihoanalīzes viedokļa jautājums būtu tulkojams tā: kura evolūcijas ceļā gūtā DNS gēnu programma ir galvenā – vairošanās vai izdzīvošanas?

Un vispār, jau Rainim ir sava daļa patiesības arī ārpus romantiskā lauciņa – viskritiskākajās situācijas tiklab putni kā dzīvnieki, tā arī cilvēks metas glābt savus mīļos, savus bērnus, piemēram, daudz nerūpējoties par personisko drošību, respektīvi – jā, no tā var secināt: „mīla ir stiprāka” pārbaudot pēc šīs metodes.

Tomēr vai visiem cilvēkiem, vai visos gadījumos?

Pieļauju, varbūtību, ka atsevišķiem indivīdiem psihe mēdz zibenīgi izsvērt, izvērtēt – kā rīkoties, pēc kuras programmas prasībām rīkoties vispirms un kā – nogaidot, aktivizējoties, izvairoties utt.

Šādās pārdomās un noskaņās mēs jau tuvojamies aplūkojamā dramaturģiskā darba būtiskajām jēgām. Un arī tam, kas šķiet nav izdevies, visdrīzāk īsti nenoprecizētu mērķu dēļ…

2.

Ja tas ir sapnis un es pieņemu, ka tā, tātad vispirms, tā interpretācijā, es jautāju sev kāpēc tik plašs darbojošos personu lauks?

Pieņemu, ka tādā veidā tiek simbolizēta „plašā pasaule”, kuras sociālajās norisēs nav mazums miroņu, gan savu sociālo lomu pārspīlēti centīgās pildīšanas dēļ, kas pamatā šī teksta jēgās nozīmē tikai „darbības imitāciju” pretstatā radošai darbībai, gan arī „skeleti skapī”, kas parasti nozīmē: „katram ir kaut kas slēpjams”.

Nekā slēpjama nav mirušajiem – Meitenītei Spokam, kas, manuprāt, ja tam ļautu vairāk vaļas izpausties, ja parādītos tam atbilstoša darbības līnija un tas tiktu organizēts tā, lai veidotu procesējumu savā attīstībā, tad to varētu uzskatīt par Bērna arhetipu (pēc Junga – tas ietver sevī aktīvās radošās enerģijas un jauna atklājumu mērķtiecību). Ja šis tēls būtu vairāk iesaistīts darbībā, tas varētu savā ziņā kļūt par šīs lugas protagonistu – atklājēju pretstatā sufokātiskajai sociālajai videi, kurā tam jādzīvo. (Paskaidrojums: latīniski suffocatio – aizdusa, aizrīšanās, smakšana, pārspīlējumi sabiedriskajā telpā, populistiski murgi, reklāmistiska prāta perversija, radošā gara slāpēšana, panākumu izsišana par „katru cenu”, piemēram, kā sportā, kur tā vajag vinnēt, ka sākās pārkāpumi: notriec no kājām citu spēlētāju, ielien „aizmugurē” utml.)

Visi pārējie ir sufokātiskās personas, varbūt neskaitot uz nenoteiktības robežas šūpoto indieša Rabindranata Krišnamurti tēlu, kura kariķētā ticība reinkarnācijai pierādās šajā lugā kā apliecinājums tādas transcendentālas norises patiesumam.

Viņš simboliski varētu būt šai izrādei labvēlīgais skatītājs, lasītājs, savā ziņā es pats savā attieksmē pret konkrēto darbu tādā gadījumā topu ieskaitīts šajā sapņojuma sirreālo uzstādījumu lokā.

Tātad sapnis veras, sākas spokošanās, šajā tēlojumā: sākas radošs darbs, reālā pasaule grimst, paceļas fantāziju pasaule. Tajā ziņā lugas ekspozīcija nepieviļ. Tomēr – lai arī vēlāk sapņa darba šajā tekstā netrūkst, tas neliekas procesēts līdz galam – straumējums uzbango, dodas jau uz nosacīto „ūdenskritumu”, enerģijas aktivizēšanos, bet tad atkal apsīkst pārāk „piekabinoties” sava laika aktualitāšu detaļām, tīri informatīvas dabas veidojumiem, kā, piemēram, seksuālo darbību kataloģizētai shēmai, un tādējādi viss piedāvājums pats kļūst pārblīvēts, respektīvi kaut kādā nozīmē sufokātisks un tam vairs nav iespējams izsekot, nesaprotot radošo plānu, kura iespējams šeit nemaz nav bijis.

Sirreālā kolāža tomēr nav gluži tas pats, kad dadaistiskā, kura veidojas nejaušības rezultātā. Sapņa darbā, ja arī analītiķis nevar izsekot pilnīgi visiem tā kondensācijas, pārvirzes procesiem, afektiem un perceptiem, simbolizējumiem un regresijai, tomēr zināma interpretācija savā pieredzē un tādā kā sapņa pašindukcijā tomēr ir iespējama.

Šis teksts arī ir uzbūvēts pēc kolāžas principa, katrā ziņā sižets tajā pilnīgi noslīkst un  tam nav iespējams izsekot. Protams, mēdz būt ar „nesižetiski” sapņi, tomēr katras kolāžas ainas ietvaros ir jābūt kādam ar kopējo jēgu saistītam savienojumam, citādi nav jēgas to visu apkopot vienā tekstā, tad prātīgāk būtu sadalīt pa atsevišķiem stāstījumiem, pa viencēlieniem, pa skečiem, kas katrs par sevi tad veiktu savu darbu un nebūtu jāmeklē kopsavilkumi, mērķi un procesējuma līnijas.

Lasīšanas gaitā pieņemu, ka dažādu populāru personību un notikumu pieminēšana ir tāds tā kariķēta „vēsturiska dokumentējuma” tēls, kas gan šī teksta jēgām neko ne pieliek, ne atņem, un tas vairāk apliecina fragmentārismu mūslaiku cilvēka domāšanā, viņa haotisko datu un informācijas vākšanas māniju (tādā gadījumā nebūtu slikti speciāli uzkrītoši ieviest „viltus ziņu dokumentus” – teiksim, ziņu par Vidzemes karaļa viesošanos partijas „Gods Kalpot Rīgai” rīkotajā kongresā par godu 50 gadiem kopš Atlantīdas noslīkšanas iepretī Upsalai). Uz lugas personāžiem, kā mirušo gariem, šajā gadījumā nevarētu attiecināt „viltus personību” vērtējumu, jo šie personāži dzīvo teksta sirreālajā izrādes pasaulē un to veido.

Jo pēc lugas ekspozīcijas: sk. tekstā 3.skats, 1.aina: „visa Rīga ir vieni kapi”. Izejot no šīs perspektīvas un saslēdzot to ar tikko redzēto ainu, kur resnais Mammis dejoja striptīzu, piepeši esam nonākuši nekrofīlijas laukā. Ko tas varētu nozīmēt no vēlmes piepildījuma viedokļa sapņa darbā?

Vai tas varētu būt tāds kā noliegums spiedīgam libido kompleksam? Katrā ziņā mani nekas netraucētu attīstīt arī šādu interpretāciju un tad rodas interesanta absurda aina – jo vairāk seksa kādā ainā, jo lielāks tā trūkums aktuāli, un jo vairāk šādu vēlmi izpauž personāži, jo mirušāki tie top…

Tas tā varētu būt tekstā, tomēr realitātē izklausās pēc pārspīlējuma, jo patiesībā nemaz neliekas ka autors būtu tā noskaņots radikāli pret tām vai citām attiecībām, pret seksu vispār, varbūt tikai bezapzinīgi cenšas atbrīvoties no uzmācīgā libido diktāta.

Un tādā gadījumā var saprast intensīvo šā tēlojuma daļu, kas attiecas uz sadaļu: „skūpsti”.

Tomēr šajā gadījumā ir arī skaidrs, ka jēgas negriežas tikai un vienīgi ap evolūcijas ceļā apgūto gēnu programmu saturiem kā tādiem, lai apliecinātu to darbību. Interpetējošā plūstamība, perceptos un afektos attīstot šo tekstu, meklē ceļus, kā no šīs programmu diktatūras izkļūt apziņas brīvībā. Iespējams, tādēļ arī daždažādo seksuālo darbību aprakstu kariķējumi, pārspīlējumi un farsa elementi tajos…

Apziņas atbrīvošanās no gēnu programmu sufokātiskā valdījuma, iespējams šī varēt būt centrālā ideja visā šajā plašajā materiālā.

3.

Indiešu students, rumāņu vampīrs u.c. – vai tā nav autora (apzināta, neapzināta –nezinu) pretenzija, varbūt tikai norāde, uz vispasaulīgu vai drīzāk pārpasaulīgu vispārinājumu? Skat, tekstā:

Frankovics. „…atdzīvinātos miroņus padarīšu par policistiem un likšu savā kabatā viņu nopelnīto algu.”

Motivācija skaidra, nozieguma plāns arī – pieņemsim, ka šeit sākas sižets, kuram sekot, ja jau žanra apzīmējumā ticis pieminēts termins „detektīvkomēdija”.

Nu, ko tagad pamēģināsim rekonstruēt sižetu, kas gan samērā izpludināts ar blakus līnijām un nejaušām paralēlām idejām. Tomēr, ja autors vēlēsies, viņš vienmēr varēs veikt īsinājumus, lai sižeta līnija taptu skaidrāka un tai varētu vieglāk izsekot izrādes veidotāji un galu galā arī skatītāji.

Pēc ekspozīcijas „noziedzīgā plāna” uzstādīšanas, tālāk seko realizācija – kapu atrakšana.

Tad – ledus krājumu iegāde, „iesaldēšanai” (parodija par šais laikos modīgajiem krionistikas pasākumiem?  – jā, droši vien!).

Ierodas pirmais klients. Kas apsola ierasties atkārtoti „pēc mēneša”

Tiek organizēta pretdarbība kapu „apgānīšanai”. Parādās anatagonists Frankovicam, svētais tēvs Baltaisrutks ar savu programmu. Viņš savā skatījumā noliedz visu lugā iepriekš apstiprināto – proti –absurda pasauli, kura tādā gadījumā kļūst viss, un „Rīga kā kapsēta” tādā gadījumā izplešas pa visu eksistences lauku, kur vien cilvēks neatrastos: uz Zemes vai kosmiskajā aparātā riņķojot ap zemeslodi, vai pazemē vai krematorijas krāsnī galu galā.

Tomēr turpināsim sekot sižetiskajai attīstībai:

Cietumnieku 9. skats 1.ainā. Tikumības policists apgalvo: „Neizmantojiet prostitūtu pakalpojumus, jo viņas ir nelaimīgas rotaļlietas, kas arī jūs novilks lejā pie zemes!”

Respektīvi sekss ar savu konkrētību sajūtās darīs reālus, noziedzīgā pragmatisko vērtību „fetišisma” centienus pārņemt visu garīgo telpu (jo sieviešu tēli vairumā gadījumu būtu traktējami, kā erotisku fantāziju objekti, un šajā lugā parādās bez savas cilvēka psiholoģijas). Tāds kā dzelžains antifeminisms… Radikāls apgalvojums, bet tas savā ziņā iederas „melnā humora” superparadoksu stratēģijās.

Nelaime tā, ka līdz ar šiem uzstādījumiem, sižets sadalās divos un vairākās paralēlajās līnijās – viena turpinās pa „noziedzīgā kapu biznesa” līniju, otra pa prostitūtu, kā sirreālās „realitātes” apliecinātāju un pat iedibinātāju līniju. Tad vēl iestiepjas veco „čekistu” līnija… Un beigās visas šīs līnijas ne visai veiksmīgi sastopas fināla ainās.

Nav īstena kulminācijas viļņa, nav svarīga elementa dramaturģiska darba uzbūvē – augstākā uzbangojuma, kurā sastopas visas jēdzienisko darbību un sižetiskās līnijas, visi ritmi sakrīt vienotā amplitūdā, kas ar savu enerģiju, kā saka „grauj tiltus” (Aristotelis teiktu izraisa katarsi) un modernajā dramaturģiskā materiāla konstrukcijas nozīmē vienlaikus mēdz kalpot arī par atrisinājumu.

Faktiski luga neatrisinās nekādi, jēdzieniskie vektori aiziet katrs pa sevi, visos virzienos, te parādās indiešu studenta apprecēšanās: vai tā tiešām būtu izeja pēc tik jaudīga sirreālo tēlojumu viļņiem – šaubos, pārāk jau nu didaktiski? Vai arī KNAB ierašanās un darboņa arests – tiešām risinājums? Arī šaubos, vai pietiekams… Vai ideja – viss paliek pa vecam, kad personāži dodas uz banketu, nospļaujoties uz visu iepriekšējo notikumu gaitu – tā būtu „autora padošanās” materiāla „smagumam”, ko viņš uzņēmies nest, un bija darījis to gana iespaidīgi līdz pat finālam? Ja tas būtu kopsavilkums pēc tik intensīva sabiedriskās vides pētījuma, tad sanāktu: „nekādu rekomendāciju, neko darīt nevar, dzīvojam tālāk un aizmirstam kreņķus…”

Ja tā būtu patiesā vērtība, kas intensificējama no šī darba, izklausītos taisni vai sakāvnieciski…

Nē, es tomēr nedomāju, ka lugas fināls ir padošanās, vienkārši vajadzētu vēl pārdomāt materiālu no kopsavilkuma viedokļa.

Tā vai citādi labs sirreālistiska darba uzstādījums – tikai nav jēdzīgu beigu, kas parasti ir simboliskā vispārinājuma tāds kā iecentrējums „supertēlā”. Nu, kaut vai ņemsim uzskatāmu piemēru no mākslas: kā Dalī „mīkstajos pulksteņos” vai degošajās žirafēs (ievērojiet, kā šis jēgas apvienojošais supertēls novietots Dalī gleznā – pašā fonā, kā kaislība zem ikdienas mostrozās figūras priekšplānā).

Domāju, ka arī šai lugai būtu iespējams tāds „sirreāls supertēls”, piemēram: kas sanāktu apvienojot nosaukumā minētos „kodienu un skūpstu” – atkal tikai ātra iedoma: asiņojošas lūpas krematorijā iebūvētā parlamenta sēžu zālē apspriežot likumu par miroņa tiesībām uz spoka veidolu bez ierobežojumiem, kur valdošās prostitūtu partijas frakcijas Vadītāja uzstājās ar runu kā pastardienas pasludināšanas monologu, kam iebilst opozīcijā esošās zombiju partijas pārstāvji, kas piedāvā citu regulējumu puvušas miroņa gaļas legalizēšanas sakarā, vai kaut kā tamlīdzīgi…

Jo finālā līdz ar to sanāk, ka arī sižeta līnijas netiek nobeigtas un redzams tāpēc jēgu procesējumam nav risinājuma – ne pietiekami pozitīva, ne arī negatīva – tas ir: kā apliecinājuma, ka risinājuma nav nemaz un tas pat nav iespējams – tātad principā nav nobeiguma (tāda iespēja arī pastāv, daudzi, pieļauju, esam lasījuši vai redzējuši teātri, vai filmās atsevišķus darbus ar negatīvo kopslēgumu)…

Tomēr tam jābūt ļoti pārliecinošam, nevis jāizplēn nekurienē…

Tas gan ir žēl, jo ievads solīja krietni vairāk.

Kāpēc tā ir sanācis?

4.

Domājams, ka vaina ir koncentrācijas zaudēšanas dēļ, kuru šādos iracionālos sižetos sevišķi svarīgi noturēt, jo galvenā jēgas līnija nedrīkst pagurt, tai jāturpinās un pat jāpieaug enerģētiskā dinamikā, turklāt aiz priekšplāna tēlojuma apslēptai. Ārēji vadu slēgums ir tikai parasts daudzkrāsainu vadu mudžeklis, bet tā iekšienē augstsprieguma elektriskā strāva vai spridzekļa eksplozīva lādiņa potences.

No otrā cēliena sižetiskā līnija sāk mezgloties un kļūst gandrīz neizsekojama. Faktiski, tajā brīdī, kad iracionālais mācītājs Baltaisrutks veic savus eksorcista pienākumus un izdzen Tēva rēgu, lai tas vairs neatgrieztos, šī intriga tādā veidā atrisināta beidzas…

Ja otrais cēliens vēl tikai nesāktos, varētu veikt iepriekš piedzīvotās darbības analīzi. Un tad varētu ieraudzīt diezgan savādu vēlmes objektu – nesavienojamu parādību savienošanos krematorijā. Respektīvi – to varētu tulkot arī tā – vēlme aicina visu Metatēla Autora iepriekš garīgajā praksē iegūto pasludināt par mirušu, sadedzināt (piemēram, iepriekšējos manuskriptus, kas arī var sapnī parādīties, kā „dzīves būtnes” – kā meitenīte Spoks, piemēram) un turpināties kaut kādā vēl nezināmā radošā vilnī…

Tas būtu interesanti, ja šī dramaturģiskā darba attīstības līnija turpinātos. Taču mana interpretācija, rādās tomēr nav gluži atbilstīga realitātēm, jo „sapnis turpinās” visur un visā šī darba simboliski sabiedriskajā telpā, tiesa gan diezgan haotiski, vismaz salīdzinot ar pirmo cēlienu.

(Nezūd vēl nupat apstrīdētais iespaids, ka „iepriekšējā dzīve sadedzināta”, bet jaunā „vēl nav apgūta” – tās apveidos autors vēl tikai taustās…)

Sākās seksuālās ainas, Tikumības policijas aģenti dara savu darbu, bet gandrīz pavisam pazūd Frankovica līnija, kas kļūst epizodiska, nenoteikta un ieaužas tikai caur paralēlajām līnijām atkal atjaunota, kā tik tiešām „reanimēta” vien finālā, kur šis tēls izrādās drošības dienestu objekts un tiek intensīvi pratināts…

Ja no jēgas līnijas šāds pagrieziens būtu pat interesants, tad tikai kā „pagrieziens”, kā ceļu līkumā neparasta virziena plāksnīte, kas uzzib, iepriecina un atkal nogrimst…

Summā jau veidojas tāds kā apziņas daudzplākšņu un daudzlīmeņu tēlojums, ar visām četrām psihes spējām – intuīciju, jūtām, iztēli un prātu, kas reāli darbojas haotiski un nevadāmi, ja kāda no minētajām četrām psihes spējām „neuzmetas par diktatoru” tādējādi ierobežojot sirreālā darba haotiskā (tātad dabiskā) procesējuma stihiskos uzbangojumus… Tas būtu tā: ja jūtas kontrolē situāciju, iegūstam „ziepenes” tipa ierobežojumus, ja intuīcija – modernisma nosacījumus un kontroli, ja iztēle diktatoriski pārvalda mākslas darba teritoriju – kaut ko romantisku, varbūt naturālistisko (tā saucamo: reālistisko) arī, vai arī – līdz ar prāta kontroli – ja mākslas darbs tiek procesēts, kā zināms pētījums, kā atbilžu meklēšana uz autora uzstādītajiem jautājumiem…

Tomēr no pieredzes varu ieminēties, ka šāds daudzlīmeņu, daudzplākšņu risinājums lugā diez ko labi nedarbojas (tad nevar izsekot skatuves darbībai līdzi), tas savā stihiskumā vairāk varētu būt prozas vai dzejas darba „dvēseliskās mašinērijas” produkts… Jo lasot grāmatu, var apstāties, pārdomāt – saprast un doties tālāk. Izrādes laikā apstāties nebūs lemts, tur visu nosaka darbība un tās ritmi…

Ko iesākt?

Atspersimies no idejas: ka viss, kas ir domājams, viss, kas ir apziņā kaut vai tikai iespējams, tātad imanences kopējā plāna arhetipiskais „okeāniskā es tēls” arī – tās ir sirreālas parādības katra konkrēta tēla (personāža, lietas, notikuma utt.) paplašinājumā, mūsu pieredzes apjomos.

Tas būtu gan risinājums, bet… Skatāmies konkrētā gadījumā…

Pārrautā Frankovica līnija it kā atjaunojas izmeklētāja kabinetā, tomēr tai nav īstas saites ar procesējumu kopsummā, vai arī tā ir nozaudēta daudzajās paralēlajās līnijās, vismaz es vairs pat tekstā nesaskatu konsekvences ne loģiskas, ne paradoksālas, tātad izrādē vēl mazāk cerību, būtu, kā saka: „sasiet galus kopā”…

Ja ir šāds uzstādījums, tad fināls ar bēru ainu tajā, pēc kuras visiem viss vienalga, ka tik bankets, izskan jau nu galēji pesimistiski.

Tādā gadījumā mana nosacīti relatīvistiskās ticības gēnu programma tam nepiekrīt, kā tam vai citam absolūta sludinājumam: nepierādītais kā absolūts šādā uzskatu plānā nav pieņemams. Turklāt man varētu būt pamatotas aizdomas, ka tik pesimistisku vērtējumu pierādīt būtu visai grūti, lai neteiktu neiespējami.

Tāpēc šeit traktējuma autoram-režisoram vajadzētu ielikt komatu un atteikties no tik plaša vispārinājuma, un nevis tāpēc, ka teksta autors nespētu šādu domājumu procesēts sevī, bet vienkārši tāpēc, ka tas šķiet nemaz nav bijis viņa mērķis.

–––––––––––––––––––––––––-     

Šā vai tā, autors varētu padomāt, ka, attīstot šo tekstu kādreiz nākotnē, tāda paplašinājuma iespēja pastāv arī konkrētā materiāla ietvaros.

Un mazāk pārskatāmās sižeta attīstības līnijas varētu izcelt, līdz ar mazāk svarīgu blakus līniju īsinājumiem.

Andris Zeibots, 2019.gada septembrī

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *