Lessons learned no kāda lugu konkursa skandāliņa

Šī gada 18.februārī, mikroblogošanas vietnē twitter.com uzvirmoja emocijas saistībā ar Radioteātra konkursa rezultātu paziņošanu. Īsumā: viena puse uzskata, ka nolikums pārkāpts nav, otra to apšauba.

Lugu konkursu organizētājiem pret konkursa nolikumu var būt dazāda attieksme. Var sacerēt kaut ko nolikumveidīgu, daudz neiedziļinoties tajā, ko sacer un tikai tapēc, ka tādu dokumentu vajag. Galvenais atrast labāko lugu, citas labas lugas, veicināt dramaturģijas attīstību utt. Tomēr šādi rīkotāji nenodrošinās pret iespēju, ka tā luga, kas tiek pasludināta par labāko, vēlāk izrādās neatbilstoša nolikumam…

Labāk precīzāk

Papētot dažu neseno lugu konkursu nolikumus, atklājas vairāki vājie punkti, kurus konkursa rezultātu apstrīdētāji var izmantot. Piemēram, neiztrūkstošs ierobežojums nolikumos parasti ir „Konkursā iesniegtā luga nedrīkst būt iestudēta.” Jautājums – vai konkursa rīkotāji par katru no iesniegtajām lugām tiešām noskaidro – visos amatierteātros, izglītības iestādēs utt,, vai viņi to gadījumā nav iestudējuši? Ja neskaidro, vai ir droši, ka šādi fakti neuzpeldēs? Varbūt tomēr labāk rakstīt „nedrīkst būt iestudēta profesionālajos teātros”. Otrkārt, šāds ierobežojums (nenorādot tieši, kādos teātros iestudēta) neveicina dramaturģijas attīstību. Jo autoram, kura darbs iestudēts kādā amatieru kolektīvā un to noskatījušies vien kādi pārdesmit Latvijas ļaudis kādā valsts nostūrī, līdz ar to ir liegts virzīties tālāk, piedaloties ar šo darbu lugu konkursos. Pat, ja iestudējums palīdzējis šim dramaturģiskajam darbam tapt labākam. Arī tas nesekmē dramaturģijas attīstību, ja uzrakstītas lugas tiek gadiem glabātas un nevienam nedotas uzvest, gaidot atbilstošu konkursu. Tie pie mums nenotiek ļoti regulāri. Savukārt, aizliegt konkursos iesniegt profesionālos teātros iestudētu darbu ir loģiski, jo tie pretendē uz “Spēlmaņu nakts” balvu dramaturgam.

Tālāk – par iesniegtās lugas piedalīšanos citos lugu konkursos.

Atļauja piedalīties citos lugu konkursos un vispār brīvi rīkoties ar lugu tad, kad šis beidzies – kāpēc ne?

Ierobežot ir jēga dalību tādos lugu konkursos, kas norit paralēli, jo var izveidoties situācija, ka uzvar abos un vienu un to pašu lugu tagad tiesības iestudēt diviem teātriem… Pat, ja balvā nav iestudējums, bet gan lugas lasījums, tas tomēr ļauj zināmai daļai publikas ar šī darba saturu iepazīties, kas savukārt var novērst interesi no lugas iestudējuma citviet. Gan paralēla, gan iepriekšēja dalība konkursos kaitē arī gadījumos, kad lugas tiek vērtētas anonīmi, t.i., žūrija autoru vārdus nedrīkst zināt. Ja viens konkurss beidzas nedaudz ātrāk, tā ir iespēja žūrijas pārstāvim, lasot it kā anonīmo lugu, pat pašam negribot, uzzināt kas to rakstījis. Protams, var jau būt, ka nosaukumi ir tikai sakritība. Bet vērtētājs jau varētu būt bijis iepazinies ar šīs lugas tekstu kopā ar autora vārdu- esot cita konkursa žūrijā, esot šīs lugas lasījumā u.tml. Tā kā svarīgi, kā nolikumos tiek izteikts forumulējums par citiem konkursiem. Vislabāk norādīt konkrētus datumus: no/līdz kuram tā nedrīkst piedalīties citos konkursos.

Atļauja piedalīties lugām, kas kādreiz iepriekš piedalījušās kādā citā lugu konkursā, bet nav uzvarējusi – varētu būt. It īpaši, ja autors lugu kopš iepriekšējās dalības uzlabojis un ja konkurss bijis pirms vairāk kā gada. Arī to var norādīt nolikumā. Un, ja šāds punkts nolikumā tomēr ir, ka jebkuru iepriekš kādā lugu konkursā iesniegtu lugu nekādā gadījumā iesniegt nedrīkst, organizētājiem jābūt priekšstatam, kā to pārbaudīs.

Ja konkurss tiek rīkots jaunajiem autoriem. Reiz redzēju formulējumu, ka autors iesācējs skaitās tas, kuram ne vairāk kā 6 gadi profesijā. Kā žūrija to pārbaudīs?  Vai neuzradīsies kāds, kurš par uzvarētāju apgalvos- nē, tur ir 7 gadi vai 6 gadi un 1 mēnesis, jo viņš jau tad kaut ko rakstīja. Ko nozīmē „gadi profesijā”- rakstīšana, iestudētas lugas, filmēti scenāriji, publicētas lugas? Domāju, lugu pirmā iestudēšana un/vai publicēšana varētu arī būt tas atskaites punkts. Vai varbūt kļūšana par teātra štata dramaturgu?

Ja norāda, ka iesniegtai lugai jābūt tapušai pēdējā gada vai divu gadu laikā, kā žūrija pārbaudīs? Autors jebkuru lugu, kas nav nekur publiski parādījusies pirms šiem 2 gadiem, var pasniegt kā nupat tapušu. Līdz ar to visai bezjēdzīga nolikuma prasība.

Arī „lugai jābūt izstrādes stadijā, tā nedrīkst būt pabeigta” (Dramaturgu lasījumu “10 minūtes slavas” nolikumā). Ja tomēr ir pabeigta, bet nav nekur bijusi publicēta, lasīta un iestudēta, kā to var pārbaudīt, ka tā tomēr iesniegšanas brīdī nav pabeigta? Varbūt korektāk šos vārdus aizvietot ar “luga var būt nepabeigta”. Vispār jau autoriem, kas mēdz savas lugas ik pa laikam uzlabot, neviena no tām nekad nav pabeigta…

Kad tā ir viena un tā pati luga?

Runājot par abiem pirmajiem punktiem, izvirzās arī problēma par to, kad lugas pārstrādāto versiju var uzskatīt par citu darbu. Vai vispār pārstrādāta versija ir cits darbs vai tās pašas lugas cits variants?  Arī tas būtu jāietver nolikumos: konkrēti norādot, vai rīkotāji negaida nekāda veida iepriekš izrādītas vai konkursos iesniegtas lugas pārstrādātus variantus vai arī tomēr pieļauj, ka ar pietiekamām izmaiņām, piemēram, sižetā, viņi šo darbu izskatīs. Nepietiekamas izmaiņas būtu gramatikas kļūdu izlabošana, ainu pārsaukšana par epizodēm u.tml. Domāju, būtiski pārstrādātiem variantiem tomēr ir jādod iespēja. Jo ne visi autori kaut ko pabeidz un pie tā vairs nekad nepiesēžas. Ne uzreiz autors saprot, ka luga vēl uzlabojama, un tādēļ var gadīties, ka kaut kur paspēj to iesniegt. Citreiz labākās lugas tiek izslīpētas vairāku gadu gaitā. Kas īpaši būtiski mūsdienās, kad modē paviršība, fragmentārisms un vieglums. Ko vairāk jāatbalsta – arvien jaunu lugu tapšanu vai izstrādātas lugas? Kvantitāti vai kvalitāti?  Jāņem vērā arī teātra veidi: autors var lugu piemērot, piemēram, radioteātra,  muzikālā vai leļļu teātra specifikai.  To jāformulē pašiem rīkotājiem, vai viņi grib šāda veidā piemērotas jeb pārveidotas lugas konkursā saņemt.  Kaut gan dramaturgi var būt viltīgi:  vienkārši paņemt un nomainīt lugai nosaukumu un sniegt šādi dažādos konkursos vienu un to pašu tekstu. Tad nu konkursa žūrijā jābūt kādam īpašam urķim, lai ietu un lasītu visu iepriekšējo konkursu lugas, skatoties, vai tik tur jau tāda nav.  Tā kā pret šādiem gadījumiem laikam konkursa rīkotājiem nodrošināties grūti, ja nu vienīgi turot slepenībā žūrijas sastāvu. Tad autori nezinās, vai tur ir kāds, kas jau iepriekš viņa lugu kaut kur lasījis.

Bet kā visu pārbaudīt?

Runājot par šo visu izvirzās arī problēma par visu Latvijas lugu konkursos iesniegto lugu datu bāzi, lai nebūtu sarežgīti un neiespējami patiešām pārbaudīt, vai nav kādas lugas, kas tiek sniegtas atkārtoti vai pat pēc vairākiem gadiem, kad visi visu aizmirsuši, ņem un uzvar kādā konkursā atkārtoti…  Vai šāda bāze vispār ir un kur tai būtu jābūt?  Kaut kas ir Viktora Hausmaņa grāmatā “Latviešu lugu rādītājs”. Bet labāk gan, ka  bāze būtu elektroniska un tiktu ik pa laikam atjaunota. Tad arī var droši nolikumā rakstīt, ka, piemēram anonīmas vērtēšanas gadījumā, atplēšot aploksni ar autora vārdu, notiks uzvarētaja paziņošana. Jo datorā ātri varētu parbaudīt lugas atbilstību tiem nolikuma punktiem, kas attiecas uz iestudējumiem un citiem konkursiem.

Es te vairākkārt minu – žūrijai jāpārbauda. Nu, var jau nepārbaudīt, un lai jau viss ir uz autoru sirdsapziņas. Var jau izsldināt, ka uz izrādi pieeja, uzrādot biļetes, un nenolikt pie durvīm kontrolieri.  Bet tad nolikumā jāatrunā, ko darīs situācijā, kad balvas jau pasniegtas, luga iestudēta vai nolasīta un pēkšņi kaut kas atklājas. Piemēram, apbalvojuma „Laiks Ziedonim” nolikumā rakstīts:  „Ja pēc apbalvojuma pasniegšanas laureāta sasniegumi izrādās plaģiāts un pretendents ir sniedzis nepatiesu informāciju, pretendents apņemas atdot saņemto apbalvojumu pilnā apmērā Fondam”.

Kas izlasīja šo un pasmīnēja

Ja kāds pateiks- nepatīk kaut kas, nepiedalieties tajos konkursos, rīkojiet paši – varu paziņot 2 priecīgas vēstis: precīzākā formulējuma ierakstīšana nolikumā nemaksā ne centa, turklāt tas var palīdzēt nodrošināties pret liekām problēmām, kas var pat izmaksāt liekus centus. Un autoriem, kas piedalās, nebūs jāklausās pārmetumi, ka viņi ne tā kaut ko sapratuši.

Kristiāna Štrāle Dreika, 2014.gada 23.februārī

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.