Lugas “Uguntiņa pelnos” apraksts un fragments

Mūsdienu Kristīne un Edgars… Skolā mums mācīja, kas tas ir mīlestības ideāls. Kas notiek, kad Kristīne izvēlas Edgaru- skaistu, trakulīgu, bet dzērāju?

 Autore: Māra Jakubovska

Apjoms: pilna apjoma- 3 cēlieni; 94 lpp A4 formātā , burtu izmērs 12.

Žanrs: drāma.

Auditorija: pieaugušie.

Lomu skaits: pamatlomās – 9 pieaugušie ( 4 sievietes, 5 vīrieši)

3 pusaudži vai jaunieši ( 2 meitenes, 1 puisis);

epizodiskās, kuras var apvienot- 13 pieaugušie (8 sievietes, 5 vīrieši)

SVARĪGI- galvenajās lomās nepieciešamas 2 sievietes- jaunāka un vecāka, vizuāli mazliet līdzīgas, tāpat 2 vīrieši- jaunāks un vecāks, jo jātēlo galvenie varoņi ar 15 gadu starpību.

Tēmas: mīlestība, naids, alkoholisms, ģimene, morāle.

Dekorāciju, rekvizītu u.c. sarežģītības pakāpe: darbība notiek 2 mājās, ideāli, ja skatuve ir grozāma, bet var izveidot dekorācijas- puse skatuves ir vienas mājas iekārtojums, otra- otras un darbību akcentēt ar gaismām. Dažas ainas- kafejnīca, iela var notikt skatuves priekšplānā. Tērpi un telpu iekārtojums nav sarežģīti.

Darbības vietas: divas mājas, iela, kafejnīca, pagalms, kapi, to visu var apvienot- skat iepriekšminēto punktu.

Norises laiks: mūsdienas- mainās divi dažādi laiki- apmēram 1990. gads un ~ 2008. gads- ar aptuveni 15-18 gadu intervālu.

Stils, virziens: reālisms.

Teātra veids: iespējams pielāgot radioteātra vajadzībām.

Luga uzrakstīta: 2010.gadā.

Lugas saņemtie apbalvojumi/godalgas: 3.vieta Latvijas Nacionālā teātra pilna apjoma lugu konkursā 2011.gadā.

Kā iegūt lugas tekstu: rakstiet- http://www.marajakubovska.lv/kontakti/

Iestudēšanas nosacījumi: sazinieties ar autori, tos apspriedīsim. Pirms iestudēšanas autorei par to jāpaziņo Nacionālajam teātrim, bet problēmām nevajadzētu būt, jo divu gadu laikā tā NT nav uzvesta. Autorei noteikti jāpaziņo par plāniem uzvest lugu. Ar AKKA/LAA autorei nav saistību.

Lugas fragments

Darbojas-
Gunta Zeltiņa, jaunībā
Gunta Zeltiņa, tagadnē, ~ 35 gadi, izskatās krietni vecāka
Aldonis Zeltiņš, viņas vīrs, jaunībā
Aldonis Zeltiņš, tagadnē, ~ 45 gadi
Paulis, kaimiņš
Daiga, Guntas jaunākā māsa
Juris, Guntas vecākais brālis
Alise, Guntas māte
Alberts, Guntas tēvs
Didzis, Aija, Gita- Zeltiņu vecākie bērni
Fonā un epizodiski darbojas:
Dainuvīte, kaimiņiene, Pauļa sieva;
Māris, Daigas vīrs;
Ingūna, Jura sieva;
Feldšere Vineta;
Sanita, sieviete kompānijā;
Vitolds, vīrietis kompānijā;
Roberts, vīrietis kompānijā;
Osvalds, vīrietis kompānijā ar akordeonu;
Marija, sieviete kompānijā
Pastniece;
Pagasta pārstāve;
Pagasta pārstāvis;
Bufetniece
Darbība notiek Latvijā, tagadnē un laikā pirms ~ 20 gadiem paralēli. Dažas ainas ir tagadnē, dažas- pagātnē. Gunta savā ziņā līdzinās Blaumaņa Kristīnei, kura ir izvēlējusies Edgaru, smuku, trakulīgu, valdzinošu, bet… dzērāju.


I cēliens
1.aina
Zeltiņu lauku māja „Ancīši” tagadnē. Visapkārt nabadzība, nekārtība, viss noplucis, noplēstas tapetes, logu plaisas aizlīmētas ar zilu izolācijas lentu. Istabas vidū kādreiz skaists, divguļams dīvāns, uz kura ar visām drēbēm guļ vīrietis un sieviete. Vīrietis ik pa brīdim skaļi iekrācas. Gunta pieceļas sēdus, izberzē acis.
Gunta:
Ak, Dievs, galva plīst pušu! Mežonīgi sāp…..Un tās nolādētās mušas….Pilna māja! Ha, ko tad var gribēt, ja kūts tik tuvu mājai? Mēģina izrausties no gultas, paskatās uz vīrieti. Kaimiņš Paulis? Ar visiem zābakiem un nospeķoto darba jaku… Tfu! Nav tā gulta nez kāda svētnīca, bet ar visiem zābakiem… Cūka! Kas tā par velna dziru, ko viņš vakar atnesa?
Vajadzētu uzmeklēt bērnus, bet nav spēka. Ē, gan kaut kur tepat skraida, kas viņus raus! Ja sameklēšu, atkal būs jātaisa ēst… Un no kā? Mājās sen nav nekā vairāk par sīkajiem sēklas kartupeļiem. Domāju visus sastādīt, bet kad nav ko ēst… Cik iestādījām, tik pietiks… Ak, debess, kurš gan ar tādām galvassāpēm var domāt par saimniecību… Nez kur ir aizvilcies Aldonis?
Ar grūtībām pieslienas kājās. Kājās noskrandušas treniņbikses, bet mugurā puķains, savēlies svīteris. Mati varētu būt skaisti, ja tiktu izmazgāti un izsukāti, bet pēc vakardienas pasēdēšanas tie ir savēlušies un taukaini. Sāk guļošo bez ceremonijām purināt.
Celies, tu, mērkaķi! Vai nu atnes aliņu, vai kraties mājās!
Paulis: miegaini sargā galvu
Tikai nesit mani… Es nevienam neko sliktu nedarīju.
Gunta: atmet ar roku un pieiet pie nespodra, apķepuša spoguļa, un paņem matu suku.
Man taču ir tikai trīsdesmit pieci gadi! Izskatos uz visiem sešdesmit. Tas viss no grūtās dzīves. Es taču kādreiz biju skaistākā meitene tehnikumā… Neizskatās, ko? Toreiz man jau pirmajā kursā pielūdzēji ballītēs rindā stāvēja. Tagad neviens tam netic.. Pat pašas bērni ne… Mamma vēl baidījās, ka apprecēšos pārāk agri. Mēģina ķemmēt matus un sarunājas it kā ar vīrieti, it kā pati ar sevi.
Toreiz- tehnikuma laikā, es biju kā traka samīlējusies Armandā no paralēlkursa. Man viņš likās visskaistākais, visgudrākais, vislabākais – stalts gaišmatis ar zilām acīm. Mācījās par mehāniķi. Visi viņa kursa
puiši Armandu apskauda, lai gan meiteņu skolā netrūka. Man bija piekrišana… Bet es biju uzticīga, ar citiem nekoķetēju, kaut gan patīkami bija dzirdēt, ka vēl kāds gribot ar mani draudzēties.
Bet es – nē un nē! Kā ieskatījos Armandā, tā ne ar vienu citu pat ballēs nedejoju. Gaidīju viņu no armijas kā svētā mūķene…
Pa to laiku man iznāca iepazīties ar vienu foršu puisi, kas par varītēm gribēja tikties un draudzēties. Viņš bija manas istabiņas biedrenes brālis, smuks un jautrs, par mani vecāks, strādāja, pelnīja naudu. Nebija tā, ka viņš man nemaz nepatiktu, bet es taču biju apsolījusi gaidīt savu Armandu. Vienu brīdi man pat iešāvās prātā tāds šaubu velniņš… Bet Armands man rakstīja tik mīļas un aizkustinošas vēstules, uz aploksnēm zīmēja sirsniņas, sapņoja par kāzām…
Tikai vēlāk, kad viņš bija pārnācis no armijas un taisījāmies precēties, sāku saprast, ka viņš nav nekāds sapņu princis… Tolaik man viņa gaišās uzacis un seja ar retajiem vasaras raibumiem sāka atgādināt sivēna šņukuru. Varbūt tiešām nevajadzēja precēties? Bet es jau biju stāvoklī ar Didzi… Es tā sapņoju būt laimīga, man gribējās ģimeni, bērnus…
Divus gadus gaidot un nebaudot mīlestības priekus, viss iekavētais pēc viņa pārnākšanas bija jāizmēģina, un tad arī vairs nekavējāmies… Turklāt pa to laiku vēstulēs tik daudzreiz bijām apcerējuši kāzas, ka likās kaut kā neērti atteikties. Neērti…
Sieviete pieiet pie galda, paceļ pie lūpām tukšu marinētu gurķu burku un tvīksmīgi izdzer atlikušo marinādi. Tad atkal mēģina ķemmēt matus, nekas nesanāk, dusmās nomet suku.
Sāp! Pie velna tos matus!
Māsa man kāzu dienas priekšvakarā lūdza apdomāties, bet… ko nu viņa, zaļa skuķe, saprata… Gandrīz visas manas kursabiedrenes bija apprecējušās, kamēr es kā muļķe gaidīju un gaidīju. Pa tiem diviem gadiem biju tik daudzus atraidījusi, sapņojusi par kopā pavadītajām dienām – ievziedi, lakstīgalu dziesmas, pastaigas mēnesnīcā… Netaisnīgi būtu Armandu atstāt kādai citai.
Tomēr kaut kas bija izdedzis, nodzisis. Pirms armijas ne reizes nebijām samīlējušies, biju īsti tikumīga un prātīga. Tagad meitenes tā nedara, ātri tiek skaidrībā, kas ir kas… Un pareizi dara! Citādi var izrādīties, ka tas sapņu princis ir kā viens izčākstējis redīss.
No Armanda man nebija nekāda labuma. Ne mājās, ne gultā. Atnācis pēc darba, viņš tik vien spēja kā gulēt un blenzt dumjas filmas televizorā. Pēc sevis pat tējas krūzīti nomazgāt nevarēja, nerunājot par visur izmētātām smirdīgām zeķēm. Nepelnīja arī necik. Es ucinājos ar puiku, vēl bija neliels sakņu dārziņš jākopj, pat dažas vistas turēju.
Toties vīrs man bija tikai skata pēc, jēgas nekādas. Vienmēr lielījās, cik viņš labs, nedzerot un apkārt neskraidot. Labāk tad būtu kādu vakaru ar večiem aizsēdējies pie glāzītes, nevis dirnējis uz dīvāna izsēdētās trenuškās. Štrunts par to romantiku… To kabatā neiebāzīsi.
Tagad tik vien no viņa kā alimenti…
Ar tagadējo prātu, ja būtu jauna, meklētu bagātu čali, varbūt pat ārzemnieku. Bet vai maniem skuķiem kaut kas tāds spīd? Te, lauku čuhņā? Šīm nepietiks prāta tādus nogrābt… Un naudas arī…
Kas tu tagad esi bez naudas? Nulle un vēlreiz nulle. Agrāk tik traki nebija. Viss kaut kā aizgājis greizi un šķībi… Bet kādam jābūt tai melnajai avij ģimenē. Redz, brālis un māsa, tie esot labie. Nedzer… Kaut viņi izputētu! Pareizie un labiņie… Riebjas!
Pēkšņi atceras par vīrieti gultā, pieiet un atkal sāk purināt.
Celies tak, velns tevi parāvis! Mosties reiz! Ej, sameklē savu sievu! Nu, celies, celies…
Paulis:
Tikai nesit mani… Es neko neatceros. Es nevienam neko nedarīju… Lēnām slienas kājās un mēģina saprast, kur atrodas.
Gunta:
Kur tava skaistule Dainuvīte? Kas notika, neatceries? Aldonis solījās pavadīt tavējo uz mājām, viņa izdomāja, ka govs vēl nav izslaukta… Tā kā gribēja ieiet pie Annas paprasīt vēl kādu pudeli uz parāda. Ja ne citādi, atstrādās siena laikā. Bet, kur galu galā viņš palika? Dainuvīte būtu savākusi pie sevis? Vienmēr lielījās, ka varot dabūt kuru vīrieti vien gribot… Jāsmejas! Vecene ar šķībiem zobiem un šķidriem matiem… Par Aldoni vismaz piecpadsmit gadus vecāka! Toties vārds kā no dzejas grāmatas – Dainuvīte! Ha!
Paulis:
Es neko nezinu. Kur es esmu? Ar grūtībām cenšas pieslieties.
Gunta:
Jēziņ, nu tak tu guli pie mums, taviem kaimiņiem. Zeltiņiem! Pietempies kā cūka, ka neko nezini! Paklau, vai mēs abi… Vai mums kaut kas bija? Tu neatceries? Man patīk Aldoni pakaitināt, lai nedomā, ka sieva, piesieta pie pieciem bērniem, ir tikpat kā mirusi… Bet tas arī viss, neceri neko tādu!
Paulis:
Kas šodien par dienu?
Gunta: atmet ar roku un runā atkal kā pati sev.
Nevar būt… Es neko tādu neatceros. Vispār neko daudz no vakardienas… Bet drēbes mums nevienam nav novilktas, un Paulis pat gulēja ar visiem zābakiem… Šim acis kā spoles, sava vecene apnikusi, viņam tik to vien vajag, lai kāda jaunāka pie sāna piesit, ha!
Bet kaut ko vairāk… nē! Es robežas zinu. Aldonis ir pārāk greizsirdīgs, lai es mēģinātu kaut ko vairāk par pakaitināšanu. Ir jau redzēts… Labi, ka vispār te ir tāds Paulis ar savu Dainuvīti. Nekaitīgi, veci un sakaltuši kā piepes. Citas kompānijas jau te, šajā elles kaktā, nav… Pensijas dienā viņiem abiem atnes naudiņu… Dainuvītei esot invaliditāte. Jāsmejas! Iet kā briedis un invaliditāte. Paulim vecuma pensija… Biezie… Ei, biezais, vai nevilksies beidzot uz mājām?
Uzrunātais beidzot pieceļas un vaidēdams ar grūtībām tenterē uz durvju pusi. Gunta izstumj viņu pa durvīm.
Gunta:
Ej, tak, ej vienreiz! Tāpat nekādas jēgas, pat valodu pazaudējis. Sten un vaid, nevar necik turēt. Pieiet pie savandītās gultas, mēģina drusku saklāt un atrod palagos monētu.
Ha, divi lati! Laikam izkrituši Paulim no kabatas! Ir tak dievs debesīs! Skuķi! Aija, Gita! Kur ellē jūs esat?
Gunta priecīgi satraukta, smaidīga. Ienāk Aija, vāja, slaida pusaudze.
Aija:
Mammu? Tu mūs sauci?
Gunta:
Aija, tu sēdies uz riteņa un aizbrauc pie Annas. Paprasi vienu pudeli… Bet nepazaudē atlikumu. Nē, pa ceļam iebrauc bodē un nopērc brālītim šokolādi.
Aija:
Mammucīt, varbūt varu nopirkt makaronus? Vienu paciņu? Laurim arī ļoti garšo.
Gunta:
Nu labi. Pērc tikai vienu paciņu. Nē, labāk divas… Cik tur sanāks… Ja veikalniece prasīs par iepriekšējo parādu, saki, ka neko nezini. Es pati vēlāk aiziešu, sarunāšu. Brauc ātri, nečammājies!
Aija pagriežas, lai skrietu prom, bet Gunta attopas, ka vajag meitu nostrostēt.
Un jūs, slinkās govis, ko visu laiku darījāt? Kāpēc virtuvi neizslaucījāt?
Aija:
Mammucīt, tu nedusmojies, mēs visas strādājām… Es slaucu kazu, bet Vineta ravēja dārzu un pabaroja vistas. Ola gan tikai viena… vai nu vanags aiznesis, vai Rego apēdis. Vēl bija Juronkulis ar Daigas tanti atbraukuši… Mēs viņiem parādījām dārzu un kūti.
Gunta: saniknojas ne pa jokam
Ak, tie… labiņie… Mans brālis Juris ar māsu. Revīzija… Vai es neteicu, lai nevadājat viņus pa māju, kad manis pašas nav? Jums galvas cauras kā vecām vecenēm. Ko ta` šie gribēja?
Aija:
Mēs jau nevadājām, bet Lauris pateica, ka ēdot zāli no dārza, un Daigas tante gribēja redzēt, kas tā ir par zāli. Bet tās jau skābenes, smieklīgi, ka viņa uzreiz nezināja! Tad Lauris gribēja, lai viņa Kamillu paglauda. Bet
Daigas tante baidījās. Jāsmejas – baidās no kazas! Viņa mums atveda konfektes! Juronkulis meklēja tēti. Bet tu gulēji, un tēta nebija mājās, tad viņi aizbrauca.
Gunta:
Vai istabā arī Daigas tante bija ienākusi? Es taču tev teicu – nelaid nevienu iekšā! Vai tu idiote esi, ka neatceries neko?
Aija:
Nezinu… Laikam…meitene nodur acis. Es neievēroju, varbūt nē… Daigas tante raudāja, kad aizbrauca. Laikam visu laiku no kazas baidījās…
Gunta:
Nu, skaidrs, atkal tu melo! Dusmas noplok. Eh, ko nu… Kas viņus te sauca? Nav ko līst svešā mājā… Konfektes vien varēja atvest. It kā nezinātu, ka māsai liela saime jāpabaro… Atradušies pareizie. Nu brauc taču beidzot, man galva plīst pušu!
Aija aizskrien, bet Gunta smagi apsēžas un skaļi aizdomājas.
Māsa… Kad bijām mazas, mēs abas īsti nesapratāmies. Viņa šķita maza un dumja. Visos nedarbos mēs devāmies ar brāli. Tā bija īstā dzīve, lai gan puikas mani ne vienmēr gribēja ņemt līdzi.
“Kazaki- razboiņiki”… paslēpes… makšķerēšana… sacensības ar riteņiem… slepenas vēstules koka dobumā kaimiņielas bērniem… Pavisam cita lieta nekā mūžīgi puķes stādošā vai tomātu pazares aplauzošā māsa…
Brīnums, ka viņa izmācījās par tulku, nevis dārznieci… Tomēr māsa man iepatikās tikai tad, kad abas kopā varējām aiziet uz kādu diseni. Viņa gan vienmēr bija manā ēnā. Ar puikām skraidot, es jau biju apguvusi daudzas lietas, kas mani cēla vīriešu dzimuma acīs… Turklāt, nav ko slēpt, es biju skaistāka par māsu… Vēlāk viss mainījās. Māsa beigās izrādījās vienīgā, kam varēju uzticēt savus sapņus, dažreiz- kreņķus. Viņai reizēm iedevu palasīt Armanda vēstules no armijas. Ne visas, protams… Man patika Daigas apbrīnas pilnie skatieni, jo viņai sava nopietna puiša nebija. Viņai parādīju savus pirmos dzejoļus… Smieklīgi… Es un pantiņi… Bet toreiz es biju tā-ā-ā-ā iemīlējusies… Tādās reizēs visi mēs esam dzejnieki, vai ne?
Daiga dzejoļus slavēja un solījās sūtīt žurnālam vai kādam konkursam. Mani tas neinteresēja.
Tagad gan varētu aizsūtīt, varbūt kāds santīms sanāktu… Bet kuram gan vajag dzērājas rakstītu dzeju, ko? Ha! Es nevienam to nevaru teikt, lai gan dažreiz vārdi paši raujas ārā… Nu glupa, nekas vairāk… Dažreiz sameklēju rakstāmo, izrauju papīra lapu no bērnu kladēm un pierakstu – reizēm uzrakstu kādam uz Jauno gadu vai dzimšanas dienu. Daigai vai brālim, tie vismaz nesmiesies. Bet reti. Kam tagad vaļas rakstīt apsveikumus?
Savus dzejoļus glabāju zem netīrās veļas kaudzes bēniņos, jo citādi, ja Aldonis uzzinātu…. Viņš mani apsmietu veselu gadu no vietas, un par to runātu viss ciems. Zeltiņu Gunta – dzejniece? Jāsmejas!
Gunta pieceļas, pieiet pie loga un, uzspļāvusi uz pirksta, mēģina paberzt loga rūti.
Domājot par Daigu… man ir divējādas izjūtas. Es viņu apskaužu. Jā, jā, tieši tā – apskaužu. Un reizē dusmojos. Kas viņai nekaiš? Kāpēc viņai ir paveicies, bet man ne? Daigai ir sava firma, lai gan pati saka, ka pavisam maza. Tulko dokumentus. Bet tomēr – SAVA firma! Vīrs nedzer, pati nedzer.
Varbūt tāpēc īsti no sirds izrunāties nevaram? Ja iedzertu un pasēdētu ar mani, tad abas izrunātu visas lietas, kas sakrājušās uz sirds… Tagad viņa atved humpalas, kādu maizes kukuli un konfektes bērniem. Es taču redzu, ka vienmēr taisās ātrāk prom, ne kafiju izdzer, kad man tā ir, neko. Ja ir tik labi iekārtojusies, varēja man palīdzēt… Vienmēr saka, ka sitoties un kuļoties, nekādas bagātības neesot. Tomēr, ja salīdzina ar mani… Īsta miljonāre… Vismaz algu pati sev var maksāt, bet mums vairs neatved ne grasi. Laikam baidās, ka nodzeršu… I nodzeršu ar`, par spīti viņas godīgumam. Īsta maita…
Pie durvīm pieklauvē. Ienāk aizelsusies pastniece ar visu somu.
Pastniece:
Vai, mīļā Guntiņ! Labi, ka esi mājās. Domāju – steigšos pie tevis, kamēr ļaudis vēl nav sākuši mēļot pa visu pagastu. Tev pirmajai būtu jāzina… Tavs Aldonis…
Gunta: mēģina neuzkrītoši savākt nekārtību uz galda, pasper dažas lupatas un kurpes zem gultas.
Nu, kas tad šamam noticis? Es nemaz nezinu, kur viņš palika. Vakar pasēdējām ar kaimiņiem, šorīt nesatiku.
Pastniece:
Nē, tu tikai padomā… Es neticēju pati savām acīm, mīļā Guntiņ! Bet tā bija, Dievs mans liecinieks! Aldonis esot apmeties dzīvot pie Dainuvītes, vari iedomāties?
Pieliekusies tuvāk, kaut ko satraukti čukst.
Gunta:
Nu nez… Ragana jau viņa ir, cilvēkos iztaisās par nez kādu draudzeni… Bet Aldonis tak nav tik stulbs!
Pastniece:
Ej nu saproti tos vīriešus! Viņa par tavu Aldoni ir simt gadus vecāka! Ne skata, ne prāta… Teica, bezkauņa tāda, ka tagad dzīvošot ar diviem, taisni acīs man smējās, kad prasīju. Paulis būšot darbam, bet tavējais – gultai. Bezkauņa tāda!
Gunta:
Divkose viņa ir visu laiku bijusi. Re, kur mana mīļā meitiņa nāk! Apsēdies tak!
Ienāk Aija ar maisiņu, izņem no tā pudeli un bikli noliek uz galda. Gunta uzreiz acīmredzami atplaukst.

Read more

Luga “Anna – dižā staigātāja”

Sēņu sieva mežā atrod grozu nevis ar sēnēm, bet ar diviem maziem bērniem. Ko nu? Bet viņai uzrodas palīgs – Pūcīte – un galu galā viss beidzas laimīgi!

Autore: Lelde Stumbre

Auditorija: bērni.

Apjoms: 2 cēlieni, 33 lpp A4.

Darbības vietas: mežs, pilsēta, pie bērnu nama vārtiem, pie mājas, istaba, jūra u.c.

Norises laiks: mūsdienas

Lomu skaits: 15. No tām 6 sieviešu lomas, 4 vīriešu lomas, pārējās 5 dzīvnieku lomas – to spēlētāju dzimumam un vecumam nav nozīmes. Dažas no lomām var tēlot vieni un tie paši aktieri.

Lugas godalgas: vieno no 3 lugām, kas uzvarēja Latvijas Teātra darbinieku savienības un Dramaturgu ģildes lugu konkursā 2013.g.;  bērnu un jauniešu auditorijai.

Lugas teksts: http://stumbrelugas.files.wordpress.com/2014/05/anna-dic5bec481-staigc481tc481ja.doc

Autores kontaktinformācija: lai uzzinātu par lugas izmantošanas nosacījumiem, lūdzu sazinieties ar autori  – kontaktinformācija – https://stumbrelugas.wordpress.com/

Foto no lugas.lv arhīva.

Lugas „Tikai cilvēki” apraksts

Lugu caurvij mīlestības tēma. Tiek meklētas atbildes uz jautājumu, cik lielu nospiedumu cilvēka dzīvē atstāj pirmā mīlestība. Kā tiek aizpildīts tukšums, kas paliek sirdī pēc nepiepildītas mīlestības vai izjukušas laulības. Luga pieskaras arī grēka un piedošanas tēmai.

Autors:  Elizabete Hafere (pseidonīms).

Apjoms: 25 lpp. (12 burtu izmērs). Viencēliens.

Vēlāk lugai tika uzrakstīta paplašinātā versija ar nosaukumu „Dāvana. Vai lāsts”, kurā lugas personāžiem tika mainīts vecums – tie ir jaunāki.

Žanrs: traģikomēdija.

Auditorija: pieaugušie.

Lomu skaits: 6 lomas, no tām – 2 sievietes pusmūža gados, 1 seniore un 2 vīrieši pusmūža gados un 1 vīrietis pēc 30.

Tēma: Mīlestība. Skumjas. Morāles problēmas.

Sižets: Ieva, neprecēta sieviete pusmūža gados, kas savas slimās mātes vietā kopj baznīcu, par drošāko tikšanās vietu ar savu mīļāko ir izraudzījusies baznīcas palīgtelpu. Taču viņu divvientulība tiek iztraucēta.

Dekorāciju, rekvizītu u.c. sarežģītības pakāpe: vidējs – būs nepieciešami daži specifiski rekvizīti.

Darbības vietas: baznīcas palīgtelpa.

Norises laiks: mūsdienas.

Stils/virziens: reālisms.

Luga uzrakstīta: 2015. gadā.

Lugas saņemtie apbalvojumi/godalgas: lugas ideja iekļuva finālā jauno lugu ideju konkursā  „10 minūtes slavas” 2015.g.

Kā iegūt lugas tekstu: rakstot uz e-pastu elizabete.hafere@gmail.com

Iestudēšanas nosacījumi: Autore ir reģistrējusies ar AKKA/LAA datu bāzē.

Foto no lugas.lv arhīva.

Lugas “99 balti zirgi” apraksts

Autors:   Rūta Žeina (Biruta Zujāne).

Žanrs:   drāma.

Apjoms:   18 lpp.

Auditorija:   pieaugušie, jaunieši.

Lomu skaits:   3 (1 sieviešu, 2 vīriešu).

Anotācija: Donāta no mazpilsētas dodas uz lielpilsētu, studēt, kur arī paliek strādāt. Mazpilsētā paliek bērnības, jaunības draugs Roberts. Donātā iemīlas Radoša institūta, kurā Donāta strādā, direktors Alfrēds. Donāta aizņemta ar sava kursa diplomdarbu, lugas iestudēšanu, Alfrēdam to grūti pieņemt. Iestudēto izrādi Donāta atved uz mazpilsētu, kur viņa pēc 9 gadiem satiek Robertu. Luga par savu sapņu piepildīšanu, par vēlēšanos būt laimīgam un uzdrīkstīšanos.

Dekorāciju, rekvizītu u.c. sarežģītības pakāpe: viegla.

Darbības vieta:  istaba, pie jūras.

Norises laiks:   mūsdienas. Starp 1. ainu un 5. ainu paiet 9 gadi.

Stils/virziens:   reālisms.

Teātra veids:  drāmas teātris, radioteātris.

Luga uzrakstīta :   2019. gads.

Kā iegūt lugas tekstu: biruta.zujane@gmail.com

Iestudēšanas noteikumi:  ir saistības ar AKKA/LAA. Lūgums paziņot autorei, ja luga tiks iestudēta.

Piebilde: citāti kursīvā no B. Zujānes lugas “Lidojošo zivju blūzs” (2007), publicēta žurnālā “ Literatūra. Teātris. Kino.” ( 2017.g. septembra, oktobra  numuros).

Gan šī luga, gan “Lidojošo zivju blūzs” un “ Ardievu, viena vasara” veido ciklu “Tikšanās. Škiršanās”.

Fragmenti no lugas:

Donāta.   Par ko mēs te runājam?

Roberts.   Par to, ka es negribēju, ka šķiramies – sastrīdējušies.

Donāta.   Mēs jau nesastrīdējāmies, tikai palikām katrs pie sava.

****

Donāta.   Darbus lasa no sākuma, nevis no beigām.

Alfrēds.   Man beigas ir sākums…Atļauj man tevi mīlēt.

Donāta.  Es tādu frāzi  lugā neatceros.

Alfrēds.   Tā frāze no manas dzīves lugas… Atļauj man tevi mīlēt.

Donāta.   Es nezinu,… ko tas nozīmē.

Alfrēds.   Tas nozīmē. Nozīmē. Es tevi mīlu. (Pauze)

****

Roberts paskatoties uz Donātu, redz, ka viņa aiztaisījusi acis, parausta Donātu aiz bizes, kā puikas rausta meitenes aiz bizēm.

Donāta klusē.

Roberts (rotaļīgi griežot bizi pa apli).  Robertīno- arlikino! Robertīno – arlekino! Robertīno – arlekino, kino- kino!

 Pauze.

Roberts. (Nopietni).    Donāta! Vai tev…. balts… papīra… zirgs der!?

Donāta negaidīti pieceļas, stilizēti attēlo, ka jāj uz zirga. Roberts ir ar bizi it kā tā būtu zirga aste.

Donāta.   Uz priekšu, mans papīra, zirdziņ! Uz priekšu, līdz horizontam!

Lugas “Nūra” apraksts

Luga ieguva Atzinību un Veicināšanas prēmiju Dailes teātra pilna apjoma lugu konkursa “Austrumi ienāk Latvijā”.

Autors: Rodžers de Kūrs.

Auditorija: pieaugušie.

Apjoms: 50 lpp.

Žanrs: skatuves trilleris.

Lomu skaits: 4 vīr, 4-7 siev. un kaķis.

Sižets: Gregs, Gambijas izcelsmes vīrietis, kas cieš no azartspēļu atkarības meklē savu dzīves misiju, kad Londonas sociālās mājas, kur viņš uzturas iemītnieku ikdienu izmaina jaunas mājas vecākās, latviešu izcelsmes sievietes, kas pieņēmusi islāmu un tiesāta par nežēlīgu slepkavību, ierašanās. Gandrīz trillerim cienīgā notikumu virknē vēl piedalās ne īsti latviešu, ne īsti lietuviešu izcelsmes alkoholiķis, poļu izcelsmes invalīds, sadistisks pakistānietis, divas vietējās varas pārstāves, kaķis un pistole.

Luga uzrakstīta: 2017.g.

Lugu var izlasīt: jāraksta autoram, kontaktinformācija –   http://www.rogerdecour.com/rakstnieciba/

Lugas “Apsolu” apraksts

Apsolu. Cik viegli to pateikt. Bet cik grūti ir saglabāt šī vārda nozīmi. Un, jo vairāk centies to izdarīt, jo grūtāk paliek. Piedod. Vēl viens vārds. Vārds, kas pats izlaužas no vaininieka mutes brīdī, kad viņš jūtas pieķerts. Tas ir pēdējais ierocis, ar kuru katrs cenšas saglabāt savu cilvēcību.

Autors: Andris Ūdris.

Apjoms: 50 lpp. A4, Times New Roman 12, atstarpe starp rindām – 1,5.

Žanrs: drāma. Iespējams, liriska. Iespējams, psiholoģiska. Iespējams, romantiska.

Auditorija: pieaugušie.

Lomu skaits: 5 lomas (3 vīriešu, 2 sieviešu) ar tekstu. Lugā nav lomu bez teksta, bet dialogos ir minētas personas, kuras iespējams vai pat vēlams materializēt uz skatuves.

Tēma: attiecības starp jauniešiem, attiecības starp laulātajiem, attiecības ģimenē, darbabiedru attiecības, dažādi sociālie slāņi, draudzība, morāles problēmas, mīlestība, naids, mūsdienu aktualitātes, cilvēks un atkarības, cilvēks un bailes, izvēles grūtības.

Sižets: Lauris un Ansis ir brāļi. Nē, pat kas vairāk – viņi ir līķa draudziņi. Abi atrodas mežā, lai kopā ar Rolandu, kas ir Laura padotais, raktu bedri. Vai varbūt kapu? Kāpēc? Tā kā Lauris ir ieradies bez lāpstas un garlaikojas, viņš mēģina atcerēties notikumu virkni, kas viņus noveda līdz šai situācijai. Lauris atminas un runā daudz – par Anša un viņa sievas Ijas nebeidzamajiem strīdiem. Par Rolanda mīklainajām attiecībām ar viņa kolēģi Gunu. Par dzīvi nebeidzamās ballītēs un alkoholu. Un par savām attiecībām ar sievietēm. Par attiecībām, kuru it kā nav.

Darbības vietas: mežs, iela, pludmale, parks, bārs, birojs, dzīvokļi.

Norises laiks: mūsdienas.

Stils/virziens: postmodernisms.

Luga uzrakstīta: 2015. gadā.

Luga iestudēta: Latvijas Nacionālajā teātrī 2018.g.

Lugas saņemtie apbalvojumi/godalgas: skatītāju balsojumā atzīta par uzvarētāju 2015. gada lugu ideju konkursā “10 minūtes slavas”. Latvijas Nacionālā teātra pilna apjoma lugu konkursa 3. vietas ieguvēja.

Lugas valoda: vietām rupja valoda, izmantoti lamu vārdi un anglicismi.

Kā iegūt lugas tekstu: autora kontaktinformācija http://andrisu.wixsite.com/skatuves-nedarbi

Iestudēšanas nosacījumi: pēc abpusējas vienošanās.

Kamēr teātra izrādes nenotiek – lasīsim lugas!

Ņemot vērā Latvijas valdības lēmumu  “Covid-19” vīrusa dēļ atcelt publiskus pasākumus, tajā skaitā teātra izrādes, biedrība “Dramaturgu asociācija” aicina teātra fanus turpināt domāt par teātri un izbaudīt savas iztēles brīvību, lasot lugas.

Lai arī pēdējos desmit  gadus lugu izdošana grāmatās ir mazinājusies, tomēr, pateicoties interneta iespējām, daudzus dramaturģiskus tekstus ir iespēja lasīt tiešsaistē. Tie nav tikai klasikas darbi, kuri brīvi pieejami, pateicoties autortiesību termiņa beigām, bet arī pašu autoru personīgajās un dažādās citās mājaslapās ievietotās laikmetīgās lugas.

 Apzinoties, ka šajā laika periodā  citkārt aktīvie teātra skatītāji daudz laika pavadīs mājās, tā ir lieliska iespēja rakstītou vārdus salīdzināt ar to, kas redzēts vai tiks redzēts uz skatuves. Tā ir arī iespēja pievērst vairāk uzmanības mazāk populārai – tomēr ekskluzīvai – literatūras formai: dramaturģijai, kas Latvijā vēsturiski bijusi tikpat nozīmīga kā proza un dzeja.

“Dramaturgu asocācijas” biedru mājaslapas, kurās ir publicētas lugas vai to fragmenti:

https://stumbrelugas.wordpress.com/author/leldestumbre/

http://www.ltn.lv/~buldozer/Svetais_Karsh.htm

https://kleoteksti.wordpress.com/category/lugas/

http://www.anitagriniece.com/lugas.html

https://andrisu.wixsite.com/skatuves-nedarbi

http://www.rogerdecour.com/rakstnieciba/

Facebook grupa „A.Niedzviedzis. Lugas.”

www.baibajuknevica.lv

I.Salgrāve

Vairākiem citiem “DA” autoriem – Egilam Šņorem, Birutai Zujānei, Dainai Strelēvicai, Inārai Šteinbergai, Monikai Zīlei, Hermanim Paukšam, Uldim Siliņam, Arturam Rubenim, Leldei Stumbrei, Kristiānai Štrālei Dreikai – lugas publicētas grāmatās un/vai periodikā.

Ja kādam autoram ir sava mājasalapa ar lugām, ceram saņemt viņa iesniegumu par iestāšanos “Dramaturgu asociācijā” un šo vietņu sarakstu papildināt!

Papildu informācija – rakstot uz lugas@lugas.lv un www.lugas.lv.

#paliecmājās

Luga “Burvīgās, sārtās ziemas debesis”

Luga stāsta par trim ideālistiski noskaņotiem cilvēkiem, kuri sapņo, bet vienmēr jau atrodas kāds, kas šādus sapņotājus norauj atkal zemē. Bet, re, viņi atkal pieceļas un sapņo tālāk!

Autore: Lelde Stumbre

Apjoms: 12 lpp.

Žanrs: drāma.

Auditorija: pieaugušie.

Lomu skaits: 4 (3 vīrieši, 1 sieviete).

Norises vieta: soliņš parkā, dzīvoklī, pie dzīvokļa durvīm.

Norises laiks: mūsdienas.

Sižets: kāds krāpnieks par lētu naudu izīrē dzīvokli četriem cilvēkiem vienlaicīgi… Sākumā tur satiekas divi, tad ierodas trešais… Nevienam no viņiem nav kur citur iet… Tad ierodas arī ceturtais īrnieks, kas ir pavisam savādāks…

Lugas teksts: http://stumbrelugas.files.wordpress.com/2014/05/burvc4abgc481s-sc481rtc481s-ziemas-debesis.doc

Luga iestudēta: fragments Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā 2017.g.

Lugas panākumi: luga atlasīta kā viena no 10 labākajām mūsdienu lugu krājuma projektam 2020.g.

Lai lugu iestudētu: jāsazinās ar autori.

Autores kontaktinformācija: lai uzzinātu par lugas izmantošanas nosacījumiem, lūdzu sazinieties ar autori  – kontaktinformācija – https://stumbrelugas.wordpress.com/

Apkopoti lugu krājuma projekta rezultāti

Aicinājumam atsūtīt lugas ilgtermiņa projektam, kas paredz sastādīt un izdot  lugu krājumu(us) un piedāvāt tos izdevniecībām, atsaucās 16 autori, un kopumā atsūtītas – 40 lugas. Biruta Zujāne: “Iesūtīto lugu skaits bija negaidīts. Prieks, ka autori izvilkuši savas lugas no atvilktnēm! Būtībā, varējam izveidot pat 2-3 krājumus. Nolēmām vienu, lai ir daudzveidīgāks krājums, lai interesantāk lasītājiem. Latviešu orģināldramaturija ir dzīva, vajag un ir ko lasīt! Liels Paldies žūrijai!”

Projekta mērķis – akcentēt un parādīt, ka dramaturģija ir laikmetīgās kultūras daļa, un lugas ir patstāvīgs, pilnvērtīgs mākslas darbs.

Lugas vērtēja žūrija : Agra Straupeniece (teātra zinātniece), Ieva Kalniņa (literatūrzinātniece un LU Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore), Dzintra Zimaiša (Tērvetes amatierteātra režisore), Vilnis Rullis (režisors, pedagogs), Ināra Andžāne (literatūrzinātniece), dramaturģe Lelde Stumbre un dramaturģe Biruta Zujāne.

Labā nozīmē izbrīnīja, ka tik daudz autoru izmēģina sevi šajā literatūras žanrā, kaut arī izpratne, varēšana un spējas ir ļoti atšķirīgas. Lielākā problēma, manuprāt, ir prasmē izstāstīt interesanti stāstu, un izveidot iekšējo stāsta/tēlu darbību. Atlasītie darbi uzrāda arī kādu izteiktu mūsdienu latviešu dramaturģijas pamatiezīmi – poētismu. Neatkarīgi no žanra visos tajos dziļi apslēpta ticība gaišajam.” (Vilnis Rullis).

Pēc žūrijas vērtējuma (vismaz 3 žūrijas balsis no 7) lugu krājumos būtu jāiekļauj šādas lugas:

“Meklējiet sievieti” (Anna Rancāne)

“Spēlējam Rūdolfu Blaumani” (Egīls Šņore)

“Būda mežā” (Aiva Birbele)

“Telefongrāmata” (Kristiāna Štrāle- Dreika)

“Balta vārna melnā krāsā” (Aleksejs Ščerbaks, no krievu valodas tulkojis Egils Šņore)

“Vējdzirnavas” (Inga Ābele)

“Burvīgās sārtās debesis” (Lelde Stumbre)

“Ceļojums” (Rodžers de Kūrs)

“Puķainais peldkostīms” (Rūta Žeina(Biruta Zujāne))

“Medūza” (Elgars Čerņickis)

Šeit redzamajai lugu secībai nav nozīmes – t.i. nav 1., 2. utt. vietas. Dramaturģes, kuras bija žūrijā, savas lugas nevērtēja.

Mūsu ikdienu veido sarunas ar sevi un cilvēkiem, zvaigznēm un putniem, sarunas ar visu, kas apkārt. Dramaturgam piemīt spēja šos monologus, dialogus un polilogus kopā ar notikumiem, tēliem, vietām un daudz ko citu salikt sudraba kausā un  izliet lugu (kā laimi lej). Tas ir pirmais un svarīgākais slieksnis, nākamie grūtību sliekšņi, kas gaida lugu – skatuve,  skatītājs un lasītājs. Gadās, ka darbs netiek pāri kādam slieksnim, arī, laimes lejot, gadās tikai sīkas lāsītes, ko grūti saņemt delnā… Lai, pāri visiem sliekšņiem ejot, nesakļaujas spārni!” (Ināra Andžāne).

Paldies, visiem, kas piedalījās! Ar lugu autoriem sazināsimies personīgi tuvākajās dienās.

“Dramaturgu asociācija”


Henri Julien Felix Rousseau.

Diskusija par lugu kā literāru tekstu un oriģināldramaturģijas publicēšanu

Šī gada 16. augustā, Dubultos, “Zaļās atmodas muzejā”, notika publiska diskusija, ko rīkoja “Dramaturgu asociācija”. Diskusijas tēma bija – par lugu kā literāru tekstu un oriģināldramaturģijas publicēšanu. Mērķis bija ieinteresēt izdevējus atsākt izdot oriģināllugas un iezīmēt šī brīža
situāciju dramaturģijā.
Uz sarunu bija uzaicināti grāmatizdevēji, diemžēl, viņu nebija, bet literatūrzinātniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības attīstības projekta vadītāja, Anda Baklāne bija, un viņas teiktais ir noskaņojis mūs darboties. Paldies!
Vairāk kā divas stundu garā diskusija bija spraiga, emocionāla, būtībā, tā bija mūs – dramaturgu, satraucošu jautājumu ieskicēšana, reizē parādot, cik mums ir dažādi uzskati par doto tēmu. Vienam svarīga recenzija par lugu, otrs domā, ka lugas vērtētājs ir tikai režisors. Vieni domā, ka ir lugas amatierteātriem un lugas profesionālajiem teātriem, citi – lugas šādi nav dalāmas. Vienam svarīgi sasniedzami mērķi, citam svarīgi tālesoši mērķi. Vienam svarīgas režisora attiecības ar dramaturgu, citam svarīgi, vai lasītājs ir ieinteresēts būt lasītājs.

Foto no lugas.lv arhīva- dramaturgu diskusija 16.08.2019.

Tomēr bija jautājumi, kurus pārrunājām vienprātīgi. Kā viens no tiem- par kulturālu savstarpējo attieksmi – dramaturgs un lugas iestudētājs (amatierteātris, skolu teātris). Kā sakārtot šo sistēmu, lai autors, pēc lūguma, aizsūtīt lugu, saņemtu arī atbildi – vai luga tiek uzvesta vai, nē. Ja luga publiski pieejama un to iestudē, par to obligāti jāinformē dramaturgs.
Kas attiecas, par lugu publicēsanu, tad ar nožēlu secinājām, ka kādreiz lugas publicēja žurnāls “Teātra vēstnesis” un vietne www.kroders.lv, bet tagad to nedara neviens literatūras kultūras izdevums, ne “Domuzīme”, ne
“Punctum”. Kāpēc? Tas joprojām ir atklāts jautājums. Vai tā ir lugu kvalitāte? Varbūt neērtais lugas formāts? Tomēr tā ir zīlēšana kafijas biezumos!

Te gan jāprecizē, ka Rakstnieku Savienības literatūras laikraksts “ konTEKSTS” no janvāra mēneša ir gatavs publicēt dramaturģiju. Kā arī  atjaunot sadaļu „Teātris”,  kurā būtu arī lugas, solīja trimdas latviešu literārais žurnāls “ Jaunā gaita”. Paldies. 

Izdevniecības argumentē, ka lugas ir finansiāli neizdevīgi izdod, tomēr mēs aicinājām apmeklēt šo diskusiju. Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektore Dace Pugača atsūtīja vēstuli:“Jā, dramaturģija tiešām ir īpašs žanrs, ko izdevēji nav sevišķi lutinājuši prozaisku iemeslu dēļ – tās pašas finanses, ar kurām nevar nerēķināties. Mūsu sabiedrībā lugu lasīšana nav sevišķi populāra, tādēļ mazajām tirāžām apgriezti proporcionāli cena nesanāk maza. Nebūtu pareizi visu atbildību par lugu izdošanu likt izdevēju plecos. Lugas izdot, protams, vajaga, bet kopīgi vajadzētu domāt par kādu programmu vai ko tamlīdzīgu, lai situāciju vērstu par labu.” Savukārt izdevniecības “Latvijas Mediji” direktore Evija Veide uzrakstīja: “ Mēs rēķināmies ar savām spējām un prasmēm. Dramaturģijas publicēšana un realizācija prasa iemaņas, kuru mums pagaidām nav, tādēļ diemžēl nevaram iekļaut lugu izdošanu savā plānā. Kas zina, varbūt kādreiz sadūšosimies.”
Šīs atbildes savā būtībā ir pozitīvas, mūs atbalstošas, kā arī literaturzinātnieces Andas Baklānes teiktais, ka “Lugas ir niecīgs procents no visas grāmatu produkcijas. Uz divu roku pirkstiem var
saskaitīt dramaturgus, kuriem Latvijas Nacionālās bibliotēkas katalogā ir lugu izlase vai lugas. Strādājot lasītavā, saskāros ar to, ka cilvēki, ir sevišķi jauni cilvēki, prasa lugas, viņi tās neatrod. Lugas vajag vairāk laist apgrozībā, drukāt vai elektroniski publicēt. Runājot par iemesliem,
kāpēc lugas netiek augsti vērtētas, ir svarīgi saprast, kas tieši patīk, kas nepatīk, un kāpēc nepatīk; ir vajadzīga šāda saruna. Ir īstais laiks , lai atkal runātu par lugām, lai lasītu lugas, lai atkal aktualizētu lugas. Jo ir mutvārdu kultūras uzplaukuma laikmets, visu var lasīt
”.
Īstas gan sajūsmas par iniciatīvu izdot lugas drukātā veidā no dramaturgu puses nav. Tam pamatā ir neticība, ka kāds uzņemsies organizēt izdošanas procesu, un vai atradīsies izdevniecība, kurai būs interese to darīt, jo, iespējams, ir negatīva iepriekšējā pieredze lugu izdošanā vai nav nepieciešamības (luga uzvesta, un ar to pietiek). Vai tā ir attieksme pret savām lugām. Lugām jābūt kvalitatīvām. Galvenais priekšnoteikums. Kritēriji!? Par lugu vērtēšanas kritērijiem drīkst pasmaidīt! Un tomēr lugai jābūt Laikmetīgai (kaut par akmens laikmetu, bet virsuzdevums ir mūsdienu aktualitāte) ar valodas atbilstību stilam, konflikta uzstādījumu un risinājumu, kompozīciju.
Kā viens no kvalitātes virzītajspēkiem ir recenzijas. Recenzija ir instruments dramaturga attīstībai. Bet jābūt nopublicētam tekstam, lai to varētu vērtēt. Atkal – nopublicēts teksts. Aplis.
Bez publikācijām, bez izdotām grāmatām nav arī balvu. Redz ko sagribēja, balvas! Bet šīs balvas literātam ir svarīgas, jo tās ir nozīmīgs mārketinga elements. Lasītājs skatās, kas apbalvots, to ņemšu un lasīšu. Kultūras ministrijas pārstāve, kura arī piedalījās šajā diskusijā, izteicās, ka ministrijai būtu interesanti zināt, kur dramaturgi sevi vairāk redz, vai pie Literatūras gada balvas, vai pie Spēlmaņu nakts balvas. Abas īsti iegūt nevar, tas esot dubults darbs. Un droši vien, tie dramaturgi, kuru lugas ir uzvestas uz profesionālo teātru skatuves, gribēs sevi redzēt Spēlmaņu
nakts nominācijā, bet tie, dramaturgi, kuri grib publicēt savas lugas, redzēt drukātā veidā, ir par Literatūras balvu. Bet ar Literatūras balvu nav tik vienkārši. Pēc Andas Baklānes vārdiem, “Jābūt regularitātei, ja trīs gadus pēc kārtas izdos, tad var būt jauna nominācija. Jābūt pašiem iekšējiem spēkiem, kas organizē, kas iet un stāsta, mums vajag un mums ir vesels pulks, un mēs esam gatavi, mēs gribam”. Mums nebija balsošanas, kurš grib balvas, kurš – nē! Bet kā jebkuras profesijas pārstāvis arī dramaturgs vēlas, lai viņš tiktu ievērots.
Pēc Kultūra ministrijas pārstāve Zanes Beinares teiktā – “dramaturģija pieder gan pie teātra nozares, gan literatūras nozares”. Kultūrkapitāla fondā lugas ir aizvirzītas uz Teātra mākslas nozari. Literatūrzinātnē nevērtē lugas vispār. Var domāt (vismaz spriežot no publikācijām), ka Latvijas Kultūras akadēmijā cirkulē viedoklis, ka dramaturģija nav literatūra, un jaunie dramaturgi pievienojas Latvijas Teātra darbinieku savienībai. Tajā pašā laikā dramaturgus uzņem Rakstnieku Savienībā (arī dramaturģijas bezmaksas konsultācijas ir RS pārziņā), Labklājības ministrijas profesiju kalsifikatorā dramaturgs ir grupā pie rakstniekiem, nevis teātra darbiniekiem. Tiec, nu, gudrs!
LALIGABAs nominācija par mūža ieguldījumu ir arī dramaturgiem, vienīgā nominācija dramaturģiem, bet jānodzivo vismaz līdz 90 un tad var cerēt. Bet P.Pētersons dramaturgiju uzskatīja par augstāko literatūras formu. Bez komentāriem. Pastāv literatūras vēsture.
Pēc diskusijas nemetāmies viens otram ap kaklu un nezvērējām mūžīgu draudzību, bet darbības virzieni ir iezīmēti, kaut vai ideja par lugu vērtēšanu/ recenzēšanu, ar domu, lai lugas būtu kvalitatīvākas. Šis projekts jau ir sācies, Andris Zeibots, nebūdams “ Dramaturgu asociācijas”
biedrs, piekrita būt viens no brīvprātīgajiem vērtētājiem, jau vērtē. Jāapdomā Andas Baklānes sniegtā informācija, ka Nacionālajā bibliotēkā ir studija, un tur tiek īstenoti audiogrāmatu projekti. Iespēja noklausīties lugu kā informāciju, ar mazu devu interpretācijas. Pēc literaturzinātnieces
vārdiem : “Vērtību sistēmas nemainās, bet tās estētiskās sistēmas, kādā tērpā šī vērtība atnāk, tas ir ārkartīgi svarīgi. Grāmatas robežas ir izplūdušas, bet kodols tomēr ir. Atslēgas vārds – vārda māksla. Gan lasāms teksts, gan klausāms teksts”.
Pēc diskusijas virtuves sarunā ar dramaturģi Leldi Stumbri dzima ideja par lugu krājumiem ilgtermiņā. Šīs ieceres mērķis ir akcentēt un parādīt, ka dramaturģija ir laikmetīgās kultūras daļa un lugas ir patstāvīgs, pilnvērtīgs mākslas darbs. Darbs ir sācies.

Biruta Zujāne, “Dramaturgu asociācijas” biedre, 25.10.2019.