Lugas “Limbaži tiek pie vārda” apraksts

Pilsētas tirgū  iet vaļā tirgošanās.  Pēkšņi atskan saucieni, ka tuvojas sveši kuģi.  Tagad tik jāuzmanās, ka nepasaka pilsētas vārdu, citādi… Kā notika, kā ne, bet pilsēta ieguva pavisam citu vārdu.

Luga veidota pēc Latviešu tautas teikas motīviem.

Autors:  Ināra Šteinberga.

Apjoms: 4  A4 izmēra lapas. Izrādes ilgums apm.15-20 min.

Žanrs:  jautra luga.

Auditorija:  bērni, skolēni, jaunieši.

Lomu skaits: kopējais lugas personāžu skaits ir 7+ (6 vīrieši, no kuriem viens pusaudzis un 1 sievietes loma), kā arī pilsētas iedzīvotāji.

Darbības vietas:  pilsētas tirgus laukums.

Norises laiks: senatne.

Luga uzrakstīta: 2018.gadā.

Kā iegūt lugas tekstu:  sazinoties ar autori: tel. 26357585, e-pasts: inara48@inbox.lv, vai e-pasts: steinberga.inara@gmail.com

Luga atrodama I. Šteinbergas grāmatā “Es spēlēšu teātri” 4. grāmata 1.daļa. 

Iestudēšanas nosacījumi: obligāti jāpaziņo  autorei, ja luga tiks iestudēta, publicēta utt. Iestudējot lugu, obligāti uz afišām,  kā arī aizpildot anketas (skatēm), pie lugas nosaukuma ir jābūt autores vārdam un uzvārdam.  Par uzaicinājumu uz pirmizrādi autore priecāsies, bet tas nav obligāti. Autorei ir saistības ar AKKA/LAA.

Saruna ar Daini Grīnvaldu par kultūrpolitiku Latvijā un pasaulē

Dainis Grīnvalds – foto no Ināras Šteinbergas arhīva.

Līdz šim nekur nepublicēta Elvīras Blomas intervija (2010) ar dramaturgu un projektu vadītāju Daini Grīnvaldu (1950-2013). Ierakstīta diktofonā viņas bakalaura darbam.
E.Bloma: “..viņš runā viens pats, jo visus manus iespējamos jautājumus viņš veiksmīgi iepina savā monologā, un tas mani arī nošokēja”.

Teksts publicēts bez saīsināšanas, izņemot tos gadījumus, kad konkrētas personas varētu apvainoties – tad lietoti iniciāļi.

Dainis Grīnvalds: “Līdz kādiem 80./90.gadiem bija uzskats, ka dramaturgs rada kaut kādu skaidru vērtību un teātris to iemieso. Sākot ar 60ajiem, teātrī noteicošais ir režisors, pirms tam vairāk uzmanība autoram, aktieriem. 80ajos veica daudz mērķtiecīgu darbību, kur dramaturgs, tāpat kā kino dramaturgs, gāja iekšā radošajā procesā un sākās sadarbība starp autoru un teātri. Tolaik nedrīkstēja neko runāt, kas nav LITā apstiprināts, LITs –  tas bija cenzūras orgāns tā, ka tev ir trīs identiski eksemplāri, viens ir LITā, viens teātrī, viens paliek autoram, un tur ir zīmogs, tur nekādu improvizāciju nevarēja būt. Režisors varēja kaut ko īsināt, bet rakstīt klāt gan neko nevarēja, tā kā visi spēlēja pauzēs, tāpēc lika iekšā dziesmas, kuras tika cenzētas atkal atsevišķi. Nu, viss kas jau tika darīts, bet principā kultūrpolitika bija finansiālais uzstādījums, ka ja ir LIT zīmogs, tad ir automātiska samaksa, tāpēc, ka neko nevarēja litēt, kamēr luga nebija nopirkta. Tas bija viens paralēls process. Autors jebkurā gadījumā saņēma autoratlīdzību, ja viņš tam bija izgājis cauri. Turklāt nauda nenāca no teātra, nauda nāca no Kultūras ministrijas. Tur bija apmēram 50 000 rubļu gadā lugu iepirkšanai, gan tulkojumi, gan oriģināli, tātad autortiesības tika atmaksātas, tā bija konkrēta kultūrpolitika.

Neatkarības laikā, kad teātriem naudas nebija, tika pateikts, ka teātrim luga jāpērk. Tas nozīmē, ka noslēdz līgumu par lugas iestudēšanu, tā summa kapitālisma apstākļos ir atkarīga no vienošanās, sākot no viena lata līdz simts tūkstošiem, otra summa ir noteikts procents no ienākumiem, kurš noteikts caur autortiesību aģentūru. Izcīnīja 14%, līdz tam bija 6%. Tātad teātrim jāmaksā dubulti, tas nekur Eiropā vairs nestrādā, bet Latvijā tas joprojām ir spēkā – jāmaksā par tiesībām iestudēt un vēl procenti. Līdz ar to tā summa ir tiešām ievērojama, situācijā, kad aktieriem algas bija tādas, kas nenodrošināja par iztikas minimumu, tad protams, ka tas nenotika, un tad jau sākās tas, ka studēja visu ko tikai ne latviešu dramaturģiju (kur ir jāmaksā nenovēršami) ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem – tām lugām, kas var garantēt kasi, kā teiksim tie Zālītes gabali, kas vēl ir pietiekoši labi pārdodami. Tā lūk, bet jau tanī brīdī kultūrpolitikas kā tādas nebija. Teorētiski kultūrpolitiskajam modelim būtu jābūt vērstam uz to, lai valsts nosegtu teātrim vienu no šiem maksājumiem, ja tā stingri ņem. Vai nu to, kas ir tas primārais, kas bija padomju laikā no kultūras ministrijas, vai to otru. Pat visbagātākajās valstīs ir atstājuši tikai vienu.

Zviedrijas modelī autors slēdz līgumu par to, ka teātris var 20 – 30 izrādes nospēlēt, teātris aprēķina, cik viņš teorētiski varētu ieņemt, līdz ar to viņš pasaka to summu, cik viņš ir ar mieru maksāt par šo darbu tad, ja viņi var vienoties. Tādā gadījumā autors nāk ar ideju, tā kā tu gribi rakstīt par Dionīsu, tu izstāsti apmēram kā tu to redzi, teātris saka okei, mums tas patīk, mēs tur uzliksim īstus vīnogulājus un tur plikas meitenes skraidīs, un viss notiks, mēs gribam šito taisīt, un noslēdz līgumu, tev samaksā uzreiz trešo daļu, nu tā summa ir apmēram vidēji Eiropas summa ir 750 000 eiro par lugu, tātad 250 000 eiro, nodokļi nāk nost, un tad to tu dabū. Tu aizej mājās un uzraksti apmēram 10 lappuses, tās tu atnes uz teātri,  teātris tagad lasa un saka, ka – jā tas ir tā kā mēs gribējām, bet vajag vēl tur kādus plikus zēnus un vēl kaut ko, tad jūs pastrīdieties ko tad tur var, ko nevar, okei, viņš saka, tas mūs apmierina, mēs tev ticam, tu mūs piemānījusi neesi, nu tad vēl trešo daļu. Tagad tev jau 5 tūkstoši ir samaksāti, tu ej mājās, lugu pabeidz kāda viņa ir, tad nes uz teātri, teātris saka:  fināls mums nepatīk, varbūt tu to vēl vari pārtaisīt. Tad tu pārtaisi, tagad viss ir kārtībā, tu dabū vēl 250 000 eiro, un viss. Tas darbs ir beidzies un tu meklē nākošo teātri, bet viņi ir dabūjuši lugu, 20 reizes drīkst nospēlēt, neko tev nemaksājot, pēc tām 20 reizēm redz, kas notiek.  Ja redz, ka var spēlēt vēl, slēdz jaunu līgumu izejot no tā, kādi ir ienākumi un viss nostrādā.

Norvēģijas modelis – ir tieši tas pats apmēram, bet tur ir tā, ka … Tas modelis – trīs maksājumi ir standarts, tas ir visās civilizētās valstīs, bet viņiem tā summa nav noteikta.

Tad ir trešais variants – Somijas, tur ir milzīgs valsts atbalsts, jo Somijā uzskata, ka nacionālā kultūra ir nacionālā identitāte, un vispār tur nespiež roku cilvēkam, kurš nelasa somu grāmatas un neskatās somu izrādes. Tur ir savādāk, tā, ka ir tā saucamā valsts subsīdija, to arī Krievija ir pārņēmusi, bet viņa ir īpatnēja. Vismaz Krievijā – arī ir milzīga summa un visi teātri iesniedz savus projektus centralizēti Kultūras ministrijai, kura skatās. Ir kaut kāda ekspertu komisija, kas iestājas par to, lai tieši šīs lugas tiktu uzvestas. Tālāk Somijas modelis ir drusku atšķirīgs, tas ir tāds – mēs paskatīsimies, ja labi uzvedīsieties, naudu dabūsiet. Un tā arī ir, kad viņi ir uzveduši izrādi, tad apskatās tā komisija, ja viņiem šķiet, ka tas ir tā nacionāli pareizā virzienā, tad viņi dabū to visu naudu atpakaļ, un līdz ar to viņi arī ir ieinteresēti. Redz, te ir tomēr tas kvalitātes kritērijs. Krievijā maksā uz priekšu, Somijā pēc tam. Tāpat somi izdod grāmatas, viņi atmaksā to naudu pēc tam.  Plus vēl, protams, Somijā ir stipendijas.

Vācijas modelis ir savādāks. Vācijā eksistē tā saucamais teātra dramaturgs, tas ir cilvēks kas pārzina dramaturģijas tehniku, teoriju, orientējas aktiermākslā, orientējas režijā, viņam speciāla augstskolas izglītība, tāda universāla, bet viņš nav pats radošs dramaturgs, varbūt ne tik ļoti, viņš var būt, bet var arī nebūt. Viņš vismaz pārzina drēbi, un darbojas tieši kā starpnieks. Dramaturgs vācu izpratnē ir tieši šis cilvēks, tas nav lugu autors, bet tieši šis starpnieks. Viņš strādā pie klasikas pie jebkā, ja teātris kaut ko paņem tad viņš uzreiz ir tas, kas sēž ar visos mēģinājumos, redz kas kāpēc izdodas, kas tur ir atbilstošs aktieriem, kas neatbilst šai konkrētai trupai un tad viņš palīdz atrast kopīgo valodu, nu, tā arī ir pieeja. Es esmu par to runājis, es esmu mēģinājis to teikt, ka varētu izveidot šādu posteni, tas būtu ļoti loģiski Latvijas situācijā, piemēram tādu Leldi Stumbri vai Egīlu Šņori, kas ir spožs adaptētājs, vienkārši viņam maksāt kaut vai apkopējas algas līmenī, bet lai viņš tur ir tai teātrī un lai viņš palīdz, bet uz to man dabīgi Kultūras ministrija atbildējusi vienmēr, ka mums tas neinteresē, tas teātra izlemšanai, mēs vispār nenodarbojamies ar kultūrpolitiku, mēs tikai vai nu sadalām naudu vai statistiku apkopojam, vai izstrādājam programmas, kuras noteikti netiks realizētas. Nu tā, līdz ar to tas nav, bet tas būtu variants. Ir mēģināts it kā katrs no šiem variantiem ir kaut kad… Nē, nu, teiksim, to likumu neviens neaiztiek un it kā no vienas puses ar teātrus tas apmierina, jo tad, kad teātris šādā veidā kā Alvis Hermanis sāka savu karjeru, nu, apgroza diezgan ievērojamas summas, ja pierēķina, jo viņš var uzrakstīt jebkādu summu par to primāro līgumu, gan jebkādu summu par tiem procentiem, ja teātris kaut ko tulko viņš var uzrakstīt atkal ļoti lielas summas, tā summa paliek teātrī, ar to viņi var izrīkoties kā viņi grib, visi ir savējie un sapratīs viens otru, līdz ar to viņiem nemaz nevajag, viņi ir apmierināti. Pavisam cita lieta, ja tur ienāk cilvēks no malas. Līdz ar to šis netiks mainīts, es esmu par to runājis un protams, un mēs tur esam rakstījuši vēstules un visādas akcijas, par to, lai atrod kādu no šiem modeļiem, bet tas nenotiks Latvijā. Tālāk variants ir par to valsts atbalsta sistēmu, sākotnēji bija tā murgainā ideja rīkot tos festivālus. Nu, labi, tam, protams, nauda atradīsies, tas ir pompozs pasākums, sabrauks ārzemnieki, nu tikai būs. Labi par to nerunāsim, bet nu, kad to festivālu sarīkoja, kad nu bija 21 izrāde līdz 60 izrādes, gan amatieri, gan profesionāļi, bija iestudējumi kaut kādi neticamā veidā, to visi skatījās, vērtēja, visa tā šļura bija. Nu, redzēja, ka vispār jau kaut kas notiek pēkšņi. Nobrīnījās un tad izdomāja ļoti labu lietu – Kultūras ministrijas mērķprogrammu teātriem, tas jau tieši attiecās uz tā saucamo kultūrpolitiku. Mērķprogramma bija tāda, kad bija 48 000 teātriem, kas iestudēs latviešu dramaturģiju – 40 000 teātriem, 8 000 autoru stipendijām. Bet tur bija viena īpatnība tai mērķprogrammai, ka Kultūras ministrija nosauks piecus ekspertus, kuriem iesniegs šos projektus/ieceres, tad viņi sadalīs šo naudu, un tad jau redzēs kas notiek. Bet kas notika. Pirmkārt, protams, tās ieceres iesniedza, prasīja tās stipendijas, visiem likās tai brīdī, ka tas šausmīgi daudz, ko nu viņiem dos. Tās ieceres bija domātas nesaistītas atkal ar teātriem, kas varbūt bija kļūdaini. Otrkārt, nevarēja nekā izveidot to komisiju, visi tur savā starpā saplēsās, vai ne, un finālā uzmocīja kaut ko, bet tālāk tas viss kā jebkura naudas apgrozība ir saistīta ar lieliem papīriem. I.K., kas strādāja Kultūras ministrijā, negribēja ar to visu ķēpāties, tā nebija vienīgā, tur vēl bija bērnu izrāžu iestudēšanas programma, tur vēl citas, viņa negribēja. Līdz ar to beidzās ar to, ka visi teica – neviens jau neko nevar uzrakstīt, neviens neko neuzrakstīs, beigās sadalīja no tiem 8 tūkstošiem 3 300, 5 000 palika pāri, tos atdeva vēl teātriem, bet teātriem, redz,  nebija tai programmā ierakstīts, ka tai jābūt ir šodienas dramaturģijai, bija rakstīts – latviešu dramaturģija. Automātiski teātris sasniedza Raini, Blaumani, vēl nezinko un ar to brīdi sākās desmit gadus ilgušais klasikas bums, jo pēkšņi teātri redzēja, ka iestudējot klasiku, kur nav jāmaksā autortiesības, kur viņi dabū vēl šo papildu naudu, kur tomēr ir kaut kāda garantēta skolēnu auditorija, jo kaut kādi skolotāji varbūt, ka uz to arī vedīs bērnus, gribētāji skatīties atradīsies – aizgāja šis vilnis. Būtībā viss šis fināls bija tāds, ka tika izdarīts maksimāli viss, lai sagrautu vēl palikušo. Pēc tam izdarīja vēl interesantāk. Tā kā I.K. negribēja to menedžēt, tas bija trešais gads laikam, tad ceturtā gadā atdeva to programmu kultūrkapitālam, un kultūrkapitāls paskatījās un saprata vienu ļoti labu lietu – nu, kāpēc viņiem piešķirt teātra nozares naudu, kuras vienmēr nepietiek, tur Čehovam vai Māterlinkam un visādiem ārzemniekiem, nu, gribas sniegt tiem ārzemniekiem, bet tā kā mēs to korekti nevaram darīt, mums kaut kas jādod arī latviešiem, bet tā kā mums ir mērķprogramma, tad dosim latviešiem tikai no šīs mērķprogrammas. Kas notika, nepiešķīra kārtējos konkursos, kur tomēr ap 60 000 dala, bet visu to – uz šo naudu. Tad tur sākās peripetijas ar kultūrkapitālu, tad tur samazināja, tad tur vispār bija tikai viens konkurss, tad bija divi divreiz gadā, bet viņš faktiski bija vienreiz un toreiz arī tai pirmajā liktenīgajā gadā bija tikai viens, tad viņi vēl samazināja, kad uztaisīja mērķprogrammu neatkarīgajiem teātriem, nu, vispār, nu, darīja … Viss tas gāja mazumā. To es varētu par katru gadu stāstīt, tur katru gadu bija savs stāsts, bet neviens no tiem nebija veiksmīgs. Vienīgais veiksmes stāsts objektīvi, ko varētu pirmo reizi visā Latvijas vēsturē uzskatīt par kultūrpolitiku, nu, tādu nopietnu, ir – es te vispār neskaru amatierus, tas ir atkal pavisam cits stāsts, bet ja runājam tikai par profesionālajiem, tad tas bija tas astotais gads, kas jau uz tevi takā attiecas, kad pēkšņi izdomāja, beidzot, nu, beidzot pēc šausmīgiem skandāliem un runām un visa kā, beidzot apjēdza. Arī tas ir fakts, ka nu visa klasika pa to laiku jau bija iestudēta, nebija vairs ko, nemaz tik daudz viņas nav. Tad beidzot izdevās uztaisīt (Lauris Gundars drusku palīdzēja), ka tā nauda attiecas tikai uz dzīvajiem autoriem, neattiecas uz klasiku. Tad izdarīja vēl ļoti pareizo gājienu, to ka šī nauda attiecas tikai uz sadarbības projektiem, respektīvi to projektu varēja iesniegt nevis autors, nevis teātris, vispār ignorējot autoru, bet tikai kopā autors ar teātri par kaut kādu sadarbības konkrētu projektu, protams, tur bija vesela rinda mīnusu – tas, ka tur bija faktiski tikai pāris nedēļas laika, viss tika izlemts drausmīgā steigā un tamlīdzīgi. Daži zināja, daži nezināja savlaicīgi, bet es ar tur diezgan piestrādāju. Piemēram, es zinu, ka man  izdevās Ābeli savest kopā ar Ķimeli, bez manis tas nebūtu noticis, viņas ne viena, ne otra nezināja, ka tāds projekts, tāda iespēja ir. Vēl tur vienu otru man izdevās uzmenedžēt. Viens otrs arī paši, bet jebkurā gadījumā visi teātri redzēja, ka tā ir iespēja, veids, kā teātris varēja nomaksāt to primāro atlīdzību, iesniedza projektu, nu tad autoram jau bija diezgan ievērojama summa. Piemēram, Liepāja izdarīja drausmīgi nekorekti – vecu Stumbres lugu iztaisīja par jaunu projektu, kaut gan 20 gadu veca luga, bet, lai nebūtu jāmaksā autoratlīdzība, viņai samaksāja tos 2,5 tūkstošus it kā par to, ka viņa ir rakstījusi, kaut gan faktiski viņa jau bija sen uzrakstīta. Bet vismaz notika lieta, viņi uztaisīja, dabīgi izgāza to izrādi (to pašu “Garo danci” nelaimīgo, dramaturgu teātris varbūt labāk pat uztaisīja, nu, nezinu, bet katrā ziņā tas ir ļoti grūts darbs). Nu, labi, tas ir cits stāsts, jebkurā gadījumā tas nostrādāja, diezgan daudz interesanti projekti tapa, būtībā … Kā tu saproti,  krīzē tas bija pats pirmais, kas tika likvidēts, tagad vairs vispār nav šitās mērķprogrammas, vispār neviens nezina, un tas viss ir beidzies. Būtībā tā īsti nesācies, jo tikai tad, ja šī pieredze būtu tā īsti apkopota un būtu redzams, kas tur ir iznācis, būtu ļoti precīzi redzams, kur ir veiksmes, kur neveiksmes. Piemēram, uz šī rēķina Daugavpils teātris uzrīkoja latgaliešu lugu konkursu, kas vispār kas nebijis – lugas latgaļu valodā, un bija daudz lugu, kaut kādas lugas ar finālā apbalvoja ar ievērojamām prēmijām, daudz lielākām kā jebkad nacionālajā lugu konkursā, bet turpinājuma tam visam nav. Bet nu ir jau viens otrs veiksmīgs projekts. Egīlam Zirnim tika pasūtīta luga, kas vēl joprojām top. Var paņemt sarakstu – tas arī pluss kultūrkapitālam, ka viss ir publiski – tas jau viss ir redzams, un katram tur ir savs stāsts. Tur manējā vēsturiskā luga arī bija šai projektā, nu, manējai vismazākā summa, it kā tas projekts ir realizēts, luga jau ir uzrakstīta, bet teātris viņu vairs nevar iestudēt, jo vienkārši nevar. Ja varēs komerciāli pastāvēt ar kaut kādu izklaidējošu programmu, tad varēs, bet principā nezinu, vai pastāvēs “Kabata” kā teātris, redz kā Poliščuku ar tagad likvidēja, es domāju, ka Eižvertiņa ar nenoturēs savu teātri. Nu tas ir tas īsais kurss vispār. Runājot nopietnā līmenī par kultūrpolitiku, tad vēl nāk klāt visi amatieru teātri, ja runā vispār par dramaturģiju, tad tā jau nav tikai teātra dramaturģija, tā ir kino dramaturģija, tie ir scenāriji lomu spēlēm, dažāda veida projekti sociāli ieinteresēti iebīdīt/ievirzīt teiksim, integrācijas projektu, gan pieaugušo, gan jauniešu, caur teātra paņēmieniem. Amatieriem šīs politikas vispār nav. Par skolu teātriem – nav politikas. Kino ir tas pats stāsts, ja tas režisors reizi 12 gados tiek pie filmēšanas, tad dabīgi, ka viņš pats taisīs scenāriju ar tiem niecīgajiem līdzekļiem, viņš taču nealgos atkal kādu. Es nezinu, nu kāda kultūrpolitika. Tad, kad es H.D. savulaik par to visu runāju, viņa teica – mēs taču esam dziedātāju tauta, na*uj teātri. Tagad Dālderis pasaka to pašu apmēram, mums seši teātri – tas par daudz tik mazai valstij. Igaunijā kultūras ministrija subsidē 27, Lietuvā 48 (tas skaitlis nav precīzs, tagad noteikti ir vairāk). Igaunijā un Lietuvā ir tiešā subsīdija tur nav tāda kultūrkapitāla, pilnīgi cita sponsorēšana.

Kas nākotnē būs – es nezinu, es nevaru tev to pateikt. Nav šobrīd, nu nav, nav … Eksistē viena meitene Kultūras ministrijā, kas ir pieņemta darbā, kas nav vispār speciāliste teātrī, nekad nav vispār zinājusi, neko nav lasījusi, vispār neko nezina. Viņa tur sēž, nu, viņa it kā esot varbūt mūzikas speciāliste, es nezinu, nu, aprobežotība dveš pilnīgi pa gabalu, tā bija tā īstā H.D., nu tā tur ir. Un tas ir viss, vairāk nekā nav. Padomju laikā tur desmit cilvēki sēdēja, divi cilvēki bija tikai kas ar dramaturģiju nodarbojās, neko citu nedarīja, tikai lasīja lugas. Nu, es nezinu, negribas  uzreiz … Nu, ko es tev varu pateikt, kas ir jādara? Nu jādara ir skaidrs, pirmkārt – teātri jāattīsta, būtībā pie pašreizējā modeļa nekas nebūs, te ir jautājums vai vispār ir vajadzīgi teātri, kas kaut ko pasaka, droši vien ka nē – ja mēs esam dziedātāju tauta. Lai kaut ko pateiktu, tas nav tik vienkārši, tādā mazā valstī cerēt, ka reizē komercprojekts būs arī saturiski pilnvērtīgs, nenotiek tā. Redz, ka Zālītei pat neizdodas, nekas tur nesanāk ar visiem lāčiem. Nestrādā šīs spēlītes tādā formā. Ja mēs tiešām noejam līdz pašai dramaturģijai, par dramaturģiju kā tādu jau nav neviena cilvēka, pa visiem šiem gadiem tagad visi ir tā kā samierinājušies, ka es te kaut ko daru. Dažreiz iedod naudu, dažreiz neiedod, es nevienam speciāli dzīvi nesamaitāju, intrigas tā tieši varbūt netaisu.

Kultūras ministrija ar tiem milzīgiem līdzekļiem sacerēja kaut kādu grandiozu koncepciju, to var izlasīt, kā tam visam būtu jābūt, tur ir vesela programma bērniem un jauniešiem, ko divus gadus brīnišķīgi taisīja, izlaida cauri ministru kabinetam tieši vienu dienu pirms krīze sākās, 350 000 bija jābūt, jau pagājušogad, un tas nemaz nav daudz, bet tas ir kaut kas. Par to summu varētu šīs mazās teātra trupas attīstīt.

Mums nav uzstādījums, ka tā ir vērtība mums, ir jābūt saprotamam, kas īsti ir vērtība, tad no tā var sākt uzbūvēt kultūrpolitiku.

Tā, nu, ko vēl. Es tev te stāstu un stāstu, es jau varu par to runāt, bet vispār nezinu, ko tur… Es nevaru saprast, kādēļ tev šitais jautājums vispār … Nodarbojoties ar saviem apcerējumiem par to – kādai nu jāizskatās pareizai lugai … Nu, uz priekšu. Nu, tā jau ir, kur sākās literatūras teorija, nu … Es nezinu.

Kultūrpolitika sākās tur, kur ir skaidri definēta naudas plūsma, to tu tā varētu ierakstīt, tas mums kaut kā nav saprotams. Kultūrpolitika nav ierēķini, nav kaut kādas deklarācijas valdībā. Vari izlasīt kultūras ministrijas mājas lapā, trīs stratēģijas tur ir rakstīts, bet tā nav kultūrpolitika, tās ir deklarācijas, kaut kādas abstraktas, tam neseko darbi.

Nu, visi te gaida to Raini jauno, bet Rainis dzima ļoti skaidros vēsturiskos apstākļos. Bija vajadzīgs cilvēks, kas pasaka, ko darīt, tāds cilvēks, kas pateiks ko darīt tautai, nu, tāda nav, vienkārši pēc definīcijas nevar būt 21.gs. Jebkurā gadījumā, jebkurš mākslinieciskais atklājums būs derīgs tikai kādam ierobežotam segmentam. Tas jau ir tas princips, tu saproti, es nezinu, vai es tev esmu šito teicis, bet man pašam bija šoks, ka es nebiju aizdomājies līdz tam, tāpēc bija vērts aizbraukt uz Zviedriju. Tur bija tāda ziemeļu kultūras padome, viņi sarīkoja radošo savienību tikšanos, kaut kā nejauši gadījās man tur aizbraukt, pa viņu naudu, protams. Pirmo un es ceru, ka pēdējo reizi bija jālasa referāts angļu valodā. Tur uzstājās bijušais Zviedrijas izglītības ministrs, viņš vienkāršu lietu definēja, viņš teica tā – redz, ka principā mēs esam ziemeļvalsts, bet mēs fundamentāli atšķiramies.  Noliekam pretī Dāniju un Zviedriju, Norvēģiju un Somiju, ar ko mēs atšķiramies. Ar to, ka tās ir valstis ar vecām impēriskām ambīcijām, jo dāņi tur ap 1612/15 gadu, kad zviedri viņiem sadeva riktīgi pa purnu, tad dāņiem aprima šīs ambīcijas, tad bija veselu gadsimtu, pat drusku vairāk, grandiozās Zviedrijas ambīcijas, kas gribēja būt lielvalsts. Tad viņi arī dabūja no krieviem pa purnu, viņi aprima, bet jebkurā gadījumā viņiem bija ārkārtīgi spēcīgas karaliskās tradīcijas, un māksla līdz ar to šāda tipa valstīs bija labi apmaksāta, bet kalpoja valdošai šķirai, kas bija bagātāka. Līdz ar to tai brīdī, kad aprima šīs ambīcijas, tad naids vērsās ne tikai pret karali, bet arī pret mākslu. Līdz ar to, tad kad radās jaunā buržuāzija (tas, kas Latvijā notiek) viņi principā bija pret mākslu, tas jau ir redzams – mūsu jaunā buržuāzija automātiski izmet mākslu ārā reizē ar padomju mantojumu. Tad nāca modē mākslinieks, kas ir badā, mirst, kas ir atstumtais, homoseksuāls un naidīgs visai pasaulei. Ar visu šito izstumtā sindromu viņi izveidoja modeli, ka mākslinieks ir brīvs cilvēks, viņš ir garīgi brīvs. Tad, kad sākās pilsoniskās sabiedrības demokratizācija, tad izveidojās izjūta, ka vērtība ir šī cilvēka garīgā atbrīvošanās. Protams nav jābūt ekstrēmam, tā kā mūsu Kunnoss vai Melgalvs, kas nodzērās un kā saka, nepieņēma sabiedrību kā sugu, bet viņi principā apliecināja šo savu neierobežoto brīvību. Tai brīdī, kad pēkšņi sabiedrība, un to jau var darīt ne tikai caur pašiznīcināšanos, brīvību var apliecināt arī citādākā veidā, tad, kad sabiedrība saprot, ka viņai ir jāmaksā par to, lai būtu tie cilvēki, kas meklē tās robežas, garīgās brīvības robežas. Prioritāte nav šīs valstiskās ambīcijas, bet gan tas, ka mēs esam brīvu cilvēku valsts, valsts, kurā cilvēks var savu garīgo brīvību realizēt. Vēsturiski pilnīgi cits ceļš Norvēģijā un Somijā, kur bija nacionālā kustība, nacionālā identitāte. Mūsu māksla neapšaubāmi tāda bija padomju laikā, mums bija orientācija uz nacionālo. Kultūra, māksla bija vērtīga tādēļ, ka tā bija nacionālās identitātes zīme, tas bija skaidrs, to nevienam nebija jāapspriež. Te, protams, ir risks, jo nacionālā identitāte ir viens solis līdz nacionālajam pārākumam, Latvijas situācijā tas pārākums bija ārkārtīgi bīstams, jo te tiešām ir tā krievu problēma un vēl visu laiku viņa gaisā virmo. Novest līdz nacionāliem konfliktiem, līdz visādiem Serbijas variantiem, nevienam tas nav vajadzīgs. Brīvi cilvēki mums arī nav vajadzīgi, jo tie nepakļausies lielveikalu diktātam, savukārt nacionāli noskaņoti cilvēki mums  nav vajadzīgi, jo tie izprovocēs stulbus konfliktus un spridzinās to pieminekli slaveno, par ko neviens, starpcitu, tā arī nav uzrakstījis, ar ko tad tas beidzās. Tas mums vēl mazāk nav vajadzīgs, un līdz ar to labāk, ka vispār nav un mēs nekad neesam definējuši, kam mums vispār ir vajadzīga kultūra, un ja mēs to neesam izdarījuši, kāda var būt kultūrpolitika. Bet to, ka valsts no tā ir baidījusies, es nevaru nosodīt. Meri, kad notika šī transformācija, viņš sev skaidri definēja igauņu kultūras misiju, un tāpēc viņiem tā kultūra ir. Ļoti precīzi nobalansēta, nekad nepārkāpa nacionālās pārmērības robežu, bet tai pašā laikā pašcieņas robežu viņi ar nekad nepārkāpa. Viņi neuzdos jautājumu, vai mums tas ir vajadzīgs, viņi skaidri zina, kas ir vajadzīgs.

Ja mums varēja izaudzināt tiešām veselu paaudzi, un tu esi klasisks piemērs, kas teātri dzīvē nav redzējis, kas pusaudža gados nav redzējis profesionālu teātri. Kad Raimonds Pauls ar Šapiro, viņi viens otram vienkārši organiski riebās, un tur varēja tā gadīties, nav nekāds grēks, bet ka tāds Raimonds Pauls nespēj saprast to, ka nevar atstāt tautu bez bērnu un jaunatnes teātra, kur sistemātiski tiek pieradināti nevis pie kaut kādas padziedāšanas vieglprātības, bet arī pie kaut kāda emocionāla pārdzīvojuma un kaut kādas nopietnības izjūtas, kas neapšaubāmi tajā jaunatnes teātrī bija, ka dzīve ir emocionāla pieredze, kas padara to vajadzīgu, to teātri, kas vienkārši ir vajadzīgi šai paaudzei. Nu nav normāli, tagad ir pietiekoši daudzi, nu labi, tev tas ir ielikts gēnos, tu nevari bez tā, bet tas jau nav norma. Lielākais vairums vienkārši nezina, nevajag viņam neko tādu. Ja tagad paskatās vēl, ka biļete maksā 10 lati, pieaugušam, bērnam, 20 lati, lai aizietu uz leļļu teātri, kas būtībā ir absolūti stulbs, šitā te S., kas viņiem tur ir, es viņas lugas esmu lasījis. Vienīgā autore, kas man aizliedza savas lugas izplatīt, tā kā es viņas ielaidu mašīnā, griežamajā, bet tās lugas teātris spēlē, jo viņa mācējusi visu tā pagriezt, ka tikai viņas lugas ir pareizas leļļu teātrim, viņa tur gadiem ir un tas tur notiek. Bet tas viss jau ir sviests. Nevar teikt tā viennozīmīgi par visu repertuāru, bet es nedomāju, ka no šī repertuāra kādam bērnam radīsies sajūta, ka tas viņam ir vajadzīgs, jo viņš tur negūst emocionālu pieredzi. Tur ir didaktika, tur tiek stāstīts, kas ir labi, kas slikti, kā pareizi pāriet ielu, bet tur nav līdzpārdzīvojuma. Kamēr vēl eksistēja jaunatnes teātris, es neatceros, kad es skolā gāju, ka būtu tāda nedēļa, kad nebūtu atnestas uz skolu biļetes. Regulāri bija iespēja pierakstīties uz biļetēm, un tas jau nebija dārgi. Es tā vidēji atceros, ka septiņas, astoņas biļetes vienmēr aizgāja, nekad nebija tā, ka es tur viens sēdētu, bija bariņš.

Pietiks man, man jau apriebies, nu labi vēl šodien tev par prieku. Es nevaru, es vispār nedrīkstu par šitām lietām runāt, es saku, es pats palieku par idiotu, es šitā vēzi dabūšu runādams, nopietni, nu desmit gadus, savas dzīves labākos gadus esmu izķēzījis uz kaut ko, un rezultātus sliktākus pat grūti iedomāties, jo nav nekā.”

 

Pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz šo mājaslapu obligāta, kā arī jājautā intervētājai: epasts elvira.bloma@gmail.com

2013.gada 27.oktobris

Dainis Grīvalds savā dzimšanas dienā 2012.g. Foto no Ināras Šteinbergas arhīva.

Topogrāfiskā dramaturģija

Raksts radās, iedvesmojoties no Kārļa Vērdiņa raksta “Topogrāfiskā dzeja” virsraksta. Jā, ir arī topogrāfiskās dramaturģija!  Tātad- par lugām, kuru norises vieta ir teiksim tā – aptaustāma.

Atšķirībā no dzejas dramaturģija, tāpat kā proza, var piedāvāt konkrētu stāstu. Vai ejot pa ielu nav kādreiz ienācis prātā, kādi ir šie stāsti, kas dzīvo namos, kuriem ejam garām? Kas norisinājies uz šīs ielas, parkā, ielejā un pagalmā?

Vispirms jau tās ir lugas, kas balstītas senās leģendās, teikās, nostāstos, vēsturiskos notikumos. Tad autoram nav galva jālauza, lai izdomātu dažādus neesošus vietvādus, ja vien tos tekstā nepieciešams minēt. Bet, ja autors izvairīsies minēt konkrētus vietvārdus, atradīsies pētnieki, kas to pateiks visiem priekšā: sižets cēlies no teikas vai leģendas par tādas un tādas vietas notikumu… Piemērus šādai topogrāfiskajai dramaturģijai nav grūti atrast- Raiņa “Indulis un Ārija” (Embūte), Aspazijas “Torņa cēlējs” (Madliena), R.Blaumaiņa “Ugunī” (Alaines jeb Kokneses muiža). Arī Artura Rubeņa Latgales nostāstos balstītās lugas (“Dusma, kas tevi atriebs, kas atmaksās” – Mākoņkalns, Bērzgale), “Jānītis un viņa abi brāļi” (izmantots Bērzgalē dzirdēts nostāsts), “Kur Maltas ūdeņi burbulē” (Maltas krasti), “Ai zaļā i līdaciņa” (Dagdas pils u.c.). Ja runa par nesenāku vēsturi – R.Staprāna “Četras dienas jūnijā” un “Gūsteknis pilī“, kuru darbība risinās Rīgas pilī. Jāpiebilst, ka šādas lugas vilināt vilina, lai tās arī izrāda ne tikai teātra ēkā, bet arī tajās vietās, patiecoties kurām tās tapušas, un tā tas reizēm arī notiek.

Casey Horner
Foto:  Casey Horner / Unsplash.com 

Cits veids. Autors raksta kokrētas pilsētas vai pagasta kolektīvam un, lai piesaistītu potenciālās publikas uzmanību vēl vairāk, kā darbības vietu (vai vienu no tām) izvēlas šo pilsētu vai pagastu. Ir taču interesanti paskatīties pašiem uz sevi, vai ne? Vai uz  kaimiņiem. Vai būt lepniem, ka par mums, par mūsu mājām kaut ko rakstnieks uzrakstījis, un, ja citviet iestudēs, tad par mums vairāk uzzinās. Piemēri: A.Rubeņa “Kirkes kalneņā, pošu Bieržgolā“, Danskovītes lugas, kuru darbība risinās Baltinavā. Protams, ja citi iestudētaji to vēlas un autors ir atsaucīgs, vietvārdi tekstā var tikt samainīti.  Arī tām lugām, kuru darbība risinās visai nekonkrētā pilsētā vai pagastā, ar autora laipnu atļauju režisors var izdarīt nebūtiskas korekcijas tekstā, lai piesaistītu to dzimtajai vietai. Piemēram, lugā “Kā ziemeļmeitas brauca lūkoties” ir teksts par baznīcas izvēli kāzām, un te ir iespēja improvizēt- kāds ir mācītājs: resns, tievs, dzer, nedzer vai par maz naudas prasa…

Saprotams motīvs par labu kādas vietas izvēlei ir lugas autora dzimtā vieta. Tieši tās vēsturi un tagadni viņš/a pārzina vislabāk un tāpēc ietērpj to dramaturģiskā materiālā.  Piemēri: A.Rubeņa “Glums, gļotains un glups” (Maltas krasts).

Jāsecina, ka lugas darbība var norisināties kādā vietā tāpēc, ka tā ir vēsturiska vai leģendāra, vai arī autors, uzrakstot piesaistot lugu kādai ģeogrāfiskai vietai, var mēģināt to šādi padarīt ja ne vēsturisku vai leģendāru, tad populārāku gan.

Saprotu arī tos autorus, kuri rakstot lugas, izvēlas vietvārdus izdomāt, jo minot konkrētu- atradīsies kāda personāža līdzinieks, kurš pamatīgi apvainosies.  Jo- kā tas autors, NEKO par mani nezinot, varēja par mani tā uzrakstīt!

Vairāk par lugu iestudēšanu ārpus teātra – rakstā Vides teātris: teorija un prakse

Kristiāna Štrāle Dreika.

Sens lugu autors, bet mūsdienīgs

Evards Vulfs ir (16.12.1886-14.01.1919, pseidonīmi Puliera Padēls, Odiņš) viens no tiem latviešu rakstniekiem, kas rakstīja arī lugas, turklāt to ir ne mazums – dažāda apjoma, komēdijas un drāmas, oriģināllugas un dramatizējumi. Tās iestudēja gan tikko sarakstītas un iestudē arī šodien – gan amatieru, gan profesionālie teātri.

Domāju – pelnīti. Tās lasot, mani pārsteidza tas, cik tās ir mūsdienīgas un aktuālas. Mēs dzīvojam multikulurālā sabiedrībā: runājam svešvalodās, braukājam pa pasauli, braucam mācīties, iepirkties, strādāt uz citām valstīm. Daudz kas no citu tautu kultūras mūs ietekmē, mēs cittautiešus saprotam arvien labāk. Arī Vulfs savās lugās „ceļo” , viņa lugu personāži nav tikai latvieši vai Latvijas iedzīvotāji. Pat viņa vārds – Edvards Vulfs – ir tāds, ka nezinātājam grūti pateikt, no kurienes šis cilvēks nāk: Latvijas, Vācijas, Anglijas?  Viņam nav svarīga ne tikai valsts, bet arī laiks… Vairākas no Vulfa lugām man šķiet ārpus laika un telpas esošas. It kā reālistiskas, bet tajā pašā laikā nav nozīmes, kad darbība notiek un kurā vietā. Piemēram, „Līdzcietīgais tiesnesis”. Arī „Tukšā māja”. Pēc personoāžu franciskajiem vārdiem spriežot, tas notiek Francijā un, ņemot vērā, kad autors dzīvojis – darbība risinās 20.gs. sākumā. Taču tikpat labi mūsdienās un Latvijā. Tieši to pašu var teikt par „Viņa māte”. Kaut arī šajā lugā fonā ir karš – tas nav nekas tāds, kas nenotiek mūsdienās, līdz ar to turp varētu būt devies mūsdienu karavīrs vai zemessargs. Karš ir fonā arī darbam „Svētie meli”, un atkal – autors pat apzināti nekļūst liekvārdīgs, necenšas mācīt vēsturi, necenšas precizēt, kurš karš.  Vienīgā pazīme, kas padara lugu latvisku ir personāžu latviskie vārdi un uzvārdi.  „Svētki Skangalē” savukārt būtu visai viegli adaptējama luga – nāktos mainīt visai maz, lai to sasaistītu ar mūsdienu norisēm kādā mazpilsētā.

Viens no Vulfa lugu raksturīgākajiem varoņiem ir mākslinieks, gandrīz katrā lugā ir viens vai vairāki šīš profesijas pārstāvji: gleznotāji, mūziķi, rakstnieki. Tacu tā nav tikai rakstīšana par tiem, ko vislabāk nācies pazīt vai arī cenšanās padarīt lugas interesantākas ar savdabīgiem tipāžiem. Tas ir stāsts par pašrealizāciju. Par dzīvi, kurā viss necentrējas tikai ap rēķinu nomaksu un vēdera piepildīšanu, par to, kā par šo garlaicīgo un pat nomācošo ikdienas dzīves aspektu negribas domāt, bet dzīve piespiež.

Par lugu formu runājot – dažas lugas lasot, pat šķiet, ka viņš ir postmodernisma aizsācējs latviešu dramaturģijā… Palasiet, piemēram lugu „Greizsirdība”, kurā daudz atsauču uz dažādiem literāriem tēliem, stiliem un avotiem un kurā sadzīvo dažādas patiesības par vienu un to pašu parādību. Formas eksperimentos Ed.Vulfs ir krietni brīvāks, kā, piemēram, viņa laikabiedrs R.Blaumanis. Tajā pašā laikā nevaru nosaukt lugu, kurā eksperimentēšanu varētu saukt par neveiksmīgu.

Vulfs arī nav no tiem rakstniekiem, kas tā mīl prozu un dzeju, ka tadā veidā raksta arī lugas. Nepavisam ne! Viņa lugās ir daudz darbības. Interesantākās lugas, ko minēšu, runājot par šo aspektu, ir „Kniebieni” un „Sasistais spogulis”.

Jāsecina, ka Vulfs ir viens no tiem pagātnes autoriem, kuru var sekmīgi iestudēt mūsdienu teātri, šķiet, ka pat par maz iestudē!

Svarīgi arī tas, ka pagājuši 70 gadi kopš šī dramaturga nāves, tātad, iestudējot nav jāmaksā autoratlīdzība un nav nevienam jāprasa atļauja.

Kristiāna Štrāle Dreika, 2016.g.

Ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvotie Latvijas dramaturgi

Izskatās, ka neviens līdz šim šādu informāciju nav apkopojis, ja neskaita tekstu par diviem  no viņiem Dramaturgu ģildes mājaslapā.

Mirušie:

1995.g.02.08.- Gunārs Priede (viņa luga “Centrifūga” , “Ugunskurs lejā pie stacijas” fragments).

1996.g.22.04.- Pēteris Pētersons.

1997.g.29.10.- Balfurs Ferbers.

2011.g.16.03.  režisors un scenārists Hercs Franks

2012.g.18.10.-  Pauls Putniņš.

Dzīvie:

1995.g.08.11. – Māra Zālīte. Rokoperas “Lāčplēsis” librets.

2002.g.11.10.- Raimonds Staprāns.

2007.g.15.03.- Uldis Siliņš.

2008.g. 11.04.- producents, scenārists Aigars Grauba

2011.g.16.03. – scenāriste, rakstniece Māra Svīre 

2012.g.18.10.- Harijs Gulbis.

2013.g. 10.10 – Anita Liepa

2017.g.03.05. – Arnolds Auziņš.

2019.g. – Anna Rancāne  , Valdis Pavlovskis  un Andris Kolbergs

Informācija par apbalvotajiem ņemta no mājaslapas http://www.president.lv

Jāpiebilst, ka ASV dzīvojošais latviešu dramaturgs un režisors Arturs Tālivaldis Rubenis  2009.gadā saņēmis V šķiras Atzinības krustu.

P.s. meklēju no autortiesībām brīvu Trīszvaigzņu ordeņa foto!

Kristiāna Štrāle Dreika, 2019.g.

Vai nepieciešama lugu datu bāze latviski?

Daudzi kaut ko kolekcionē. Krišjānis Barons, piemēram, savulaik vāca dainas. Man bija slinkums iet uz bibliotēku, bet lugas lasīt gribējās, un tā nu sāku rakties pa internetu un vākt tur esošās lugas…

Esošā situācija

Paralēli grāmatu veikaliem un bibliotēkam, kur var sastapt lugu tekstus, jau labu laiku eksistē virtuālā pasaule un lugas, kas lasāmas internetā.

Viena kategorija ir tās lugas, kurām autortiesību termiņš beidzies, līdz ar to bez lielām formalitātēm publicējamas.  Klasika, obligātā literatūra un citas senas lugas.  Šādas lapas ir  http://www.letonika.lv/literatura/section.aspx?f=1&id=2189833 , http://gramatas.lndb.lv/ un http://www.korpuss.lv/klasika, http://www.lasamkoks.lv/lat/meklesana?q=Brigadere .  Šo lapu satura daļa, kas attiecas uz dramaturģiju, lielā mērā dublējas. Lai atrastu tieši lugas, jāmeklē lugu autori alfabētiskajā sarakstā, lapā letonika.lv atsevišķi nodalīta dramaturģija.

Dažādu periodu lugas http://www.zagarins.net/jg/arhivs.htm  un http://www.eraksti.lv/nodalas/dramaturgija.html  (par maksu). Arī  http://gramataselektroniski.blogspot.com/search/label/Z9%3A%20Lugas Vairākas citu valstu autoru lugas latviski  visvairāk  ir  http://www.kroders.lv/lugu_arhivs .

Mūsdienu latviešu autoru lugas lasāmas arī “Kroders” LASA sadaļā. Un http://www.vieglifantazet.lv/lv/intro/, https://las.am/sites/lasam/files/e_content/previews/ieva_melgalve_-_necilveki_paraugs.pdf, http://www.svetdienasskola.lv/materiali/87, http://www.winter.lv/lat/jaunais_gads_izklaide/ziemassvetku_scenarijs/5945.htmlhttp://www.izdevnieciba.com/fragmenti/9984-663-27-2.pdf  , http://dziedava.lv/muzika/liml/lacplibr.htm  , http://maciunmacies.valoda.lv/images/Maci/Diaspora_MacibuMateriali/Lugu%20kr%C4%81jums_LABOTS_1.pdf?fbclid=IwAR0Mm8ZnV3hWNIjmU3VeRuC9LTb-uOLFg-dmf6OoC66Slic1hkZYvK5yw0I  Sākot no vienas līdz vairākām katrā no vietnēm, dažos gadījumos neizskatās, ka lugu parādīšanās šajās lapās būtu kaut kas sistemātisks un regulārs.

Protams, dramaturģija ir arī lugu autoru personīgajās mājaslapās. Tur ir vai nu lugu pilni teksti, vai fragmenti, vai arī lugu apraksti: Aiva Birbele http://aivabirbele.blogspot.com/ , Anita Grīniece http://www.anitagriniece.com/ , Andris Niedzviedzis https://sites.google.com/site/aniedzviedzislugas/home , Dzintars Briedis un Ģirts Parfeņenkovs http://www.ltn.lv/~buldozer/lugas.htm. un http://www.ltn.lv/~buldozer/sirts/, http://edaraksti.files.wordpress.com/2012/02/eposs.pdf, Baņuta Rubess http://www.banuta.com, http://kleoteksti.wordpress.com/category/lugas,  http://artursmorozovs.blogspot.com/2014/01/karaliska-titula-izvele-1celiens.html,  Andris Ūdris http://andrisu.wix.com/skatuves-nedarbi, http://stumbrelugas.wordpress.com/, Baiba Jukneviča http://baibajuknevica.lv , http://www.marajakubovska.lv/fragmenti-2/  , Lauris Gundars http://www.laurisgundars.lv/ , http://www.rasaraksta.lv , http://www.ingunabauere.lv/ , Māra Zālīte http://www.marazalite.lv/category/dramaturgija/lugas/ , Māra Horna http://marahorna.lv/ , Ādolfs Alunāns, http://alunans.lv/jaunumi/aktualitates/  , Harijs Ammers http://harijsammers.simplesite.com/

Kopā vairāk nekā 30 interneta vietnes! Tajos lugas lasāmas vismaz 8  dažādos formātos. Sev piemērotas lugas sameklēšanu pēc noteiktiem kritērijiem nepiedāvā neviena no tām. Lapu skaitlis var mainīties, jo ik pa laikam rodas jaunas lapas, citas pazūd.

Līdz ar to :

–    apgrūtināta internetā pieejamo latviešu lugu atrašana, kas savukārt neveicina latviešu dramaturģijas iestudēšanu.

–          nepastāv dramaturģijas detalizētas meklēšanas iespējas (pēc personāžu skaita un dzimuma, lugas apjoma, žanra, autora, rašanās laika, godalgām, auditorijas veida, teātra veida, nacionalitātes utt);

–          Tīmeklī nav vienoti un bez maksas pieejamas to latviešu dramaturgu lugas, kuriem beidzies autortiesību ierobežojums (izņemot tās dažas, ko iepriekš minēju);

–          Beigu beigās – jau gadiem turpinās publiska un ne tik publiska dramaturgu žēlošanās, ka ir tika daudz foršu latviešu lugu, bet- ak vai… Tās par maz iestudē…

Kāpēc tas nav integrējams ar bibliotēku datu bāzēm to šobrīdējā formātā

–          Ļoti daudz lugu nav un visticamāk arī netiks publicētas grāmatās, taču tās ir pieprasītas, tiek iestudētas. Lugai jau arī nav galvenais būt publicētai, bet gan iestudētai.

–          Bibliotēku datu bāzēs ir pavisam citi grāmatu meklēšanas kritēriji, kas attiecībā uz lugām būtībā neder, lai šī meklēšana būtu kaut cik efektīvā. Optimālais risinājums ir apmēram šāds http://www.findaplay.com/ vai http://www.one-act-plays.com/  vai http://dramaturgiamexicana.com/catalogo/

Bet ko tad darīt?

Nesen atklāju,ka eksistē tāda  iestāde zem Kultūras ministrijas http://www.kis.gov.lv/agentura/  un starpnozaru projekts “Kultūras un atmiņas institūciju vienotās informācijas pārvaldības sistēma”. Vienotas dramaturģijas datu bāzes izveide atbilstu Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās noteiktajai Kultūras ministrijas apņemšanās izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģiju iespējas kultūras pieejamības veicināšanai un kultūras daudzveidīgai klātbūtnei globālajā tīmeklī.

Aizrakstīju šais iestādei epastu ar jautājumu, par to, vai nav domājuši arī par lugu datubāzi. Jo viņu veidotais Muzeju kopkatalogs ir ļoti jauka lieta… Jau vairāk nekā 5 gadus gaidu atbildi uz šo manu epasta vēstuli.

Jautājums paliek- ko darīt un vai vispār darīt?

Dramaturģijas lapas citās valstīs jau minēju. Nu, labi, latviski pastāv tekstiteatrim.wordpress.com, kas dažādās latviešu lugu lapas it kā apvieno, turklāt piedāvājot meklēšanas kritērijus. Tomēr kā jau daudzas uz individuālas iniciatīvas un 0 euro budžeta balstītas mājaslapas, tas negarantē ne kvalitāti, ne ilgtspējību. Turklāt formātā (ko worpdress.com piedāvā bez maksas), kādā Tekstiteatrim ir tagad, pieaugot lugu skaitam, tas viss kļūst arvien nepārskatāmāk.

Kam lugu datu bāze vajadzīga? Ir  profesionālo teātru režisori,  ir amatierteātri, skolas, pirmsskolas izglītības iestādes,  daudzi citi cilvēki , kas meklē lugas, ko iestudēt dažādos pasākumos utt. Vairāki man teikuši, ka piemērotas lugas ir tik grūti atrast (cik tad dramaturģija ir pārstāvēta grāmatu veikalos?).  Ir  vairāki simti  šīs lapas apmeklējumi dienā. Reizēm pat pāri 1000. Man vien, pat neesot pazīstamo lugu autoru vidū, atrakstījuši  vairāki simti cilvēku, kuri  meklē lugas iestudēšanai.  Raksta, protams, arī citiem  autoriem, kuriem šajā lapā ir lugu apraksti.

Jo šobrīd, nereti ir tāda situācija: kāds meklē lugu iestudēšanai, autoram tajā pašā laikā ir kaut kas atbilstošs ko piedāvāt, bet viņi nesastopas…

Un nerunāsim jau tikai par šo praktisko aspektu – iestudētāja un lugu autora savešana, bet arī kultūras vērtību saglabāšanu un pieejamību.

Vēl viens šī raksta autores raksts par šo tēmu- Atrast, ko vēlas, nevis tikai to, ko var atrast

Galvas mežģis teātrmīļiem – atmini lugu!

Izklaide teātramīļiem – atmini lugas/iestudējuma nosaukumu! Tālāk minētās lugas ir iestudētas Latvijas profesionālajos teātros 2013/2014.g. sezonā (izņemot Radioteātri).

Savus atminējumus un minējumus lūgums atstāt komentāru sadaļā!

Ne tikai “patīk/nepatīk”
Mans viedoklis protams ir subjektīvs, kā gan savādāk. Pirmkārt tāpēc, ka spriežu tikai pēc lasītā, nenoskatoties izrādes, kas domas varētu mainīt. Katram ir savi kritēriji, kas nosaka patīk luga vai ne. Man tie ir šādi:
– cik precīzi lugas tēmu ietēlo tās personāži, to attiecības, sižets, un kā tas viss izvērsts;
– tēmas aktualitāte (visai subjektīvs kritērijs – kas liekas aktuāli vienam, citam neinteresē vispār);
– dramaturga spēja strukturēt (pretstatā fragmentārismam domāšanā, jo, lai kā tas būtu modē, man tas liek domāt, ka darbs bijis paviršs);
– oriģinalitāte (pretstatā klišejiskumam, stereotipiem) – arī ļoti subjektīvs kritērijs, jo katram ir cita lasīšanas, skatīšanās pieredze;
– detaļu spilgtums;
– žanra kosekvence;
– pareizrakstība, gramatika. Ja daudz to kļūdu- nedaudz traucē lasīt.

Atsķirībā no, iespējams, daudziem – man to, vai luga patīk, neietekmē autora vārds, izglītība, popularitāte, frizūra, māka zīmēties u.tml.

Par nelugām
Ir teātris un ir teatralizācija- viens no veidiem, kā atraktīvā veidā pasniegt informāciju: teatralizēti prozas lasījumi, teatralizētas muzeju aktivitātes, teatralizētas lekcijas, ceļojumu stāsti utt.

1.Pirmais teksts, ko izlasu, nemaz nav luga, bet performances scenārijs. Kāpēc performances jāsauc par izrādēm – lai piesaistītu plašāku publiku vai neprofesionalitātes dēļ? Vai tāpēc, ka pasākums notiek ēkā, kur spēlē teātri?

2. Par nākamo tekstu rodas jautājums, kāpēc bija vajadzīgs tieši dramaturgs, lai veidotu šo tekstu? Bet pozitīvi tas, ka notiek arī šādu metožu izmantošana, atgādinot, ka var arī tā. Teksta forma sasaucas ar tēmu par multikulturālo valstī, cilvēkā, kad tik daudz kas saplūst kopā. Bet kopumā šo tekstu uztvēru ne kā lugu, bet prozas tekstu, kas neizslēdz to, ka to var teatralizēti pasniegt.

3. Vēl viens it kā lugas teksts, kur daudz, daudz runā. Lasīšanai interesants- kā jau lasot kaut ko anekdotisku un pikantu. Prozas teksts pēc būtības. Runājamā sadalījums pa lomām rada vien vizuālu līdzību lugas tekstam, neko vairāk. Divi no t.s. lugas sākumā minētajiem personāžiem tā arī tālāk tekstā neparādās. Iegūglēju- arī kritika augstu dramaturga veikumu nevērtē un ir neizpratnē, kāpēc, lai nodarbinātu konkrētos aktierus nav atrasta luga.

4. Savdabīga tēma, interesanti raksturi un amizanti dialogi. Luga kā etīžu un īsstāstu virknējums, bet ne viss no tā patiešām šķiet vajadzīgs, rodas paviršības iespaids. Darbojošos personāžu saraksta nav. Bet jauki un godīgi, ka izrādes veidotāji savu veikumu arī nemaz nedēvē tikai un vienīgi par teātra izrādi.

5. Teatralizēta faktu un viedokļu pasniegšana publikai, kas mijas ar dinamiskākām darbības ainām, attēlojamās vides ilustrēšanu. Par šo darbu arī atrodama kritikas neizpratne, kāpēc atteikušies no profesionāla dramaturga?
Negribu apgalvot, ka, ja nav izmantota luga vai arī teātra ļaudis nodarbojas ar teatralizāciju, tas nozīmē mazāk baudāmu rezultātu. Ne vienmēr. Man nav nekas pret to, ka teātris saplūst ar citām priekšnesumu formām, bet tad varbūt arī jāsauc lietas īstajos vārdos: performance, terapijas seanss, teatralizēts prozas vai cita veida teksta priekšlasījums?

Lugas “pēc motīviem”
Vai dramaturģiju attīsta dažādas adaptācijas, dramatizējumi, darbi pēc filmu, citu lugu motīviem? No vienas puses autoram ir grūtāk, jo jāsamierinās ar tādu kā līdzautora statusu, jo sižetu, personāžus vairāk vai mazāk jau izdomājis kāds cits. Jārēķinās, ka viņa paveikto salīdzinās ar oriģinālu, kas nereti ir klasika. No otras puses – tas ir izaicinājums ar to pateikt kaut ko jaunu. Turklāt dzīvojam laikā, kad jau tik daudz kas jau ir uzrakstīts, ka ir visai iluzori domāt, ka kāds spēj radīt kaut ko ļoti oriģinālu.

6. Luga, kuras autori visai daudz aizraujas ar ilustrēšanu, nopūtas “ak, tad bija gluži kā tagad” vairs ne saskaitīt. N.Naumanis savā recenzijā dramaturģiju dēvē par kārnu un didaktiski primitīvu, taču atzīst, ka ir arī izteiksmīgas ainas.

7. Luga, kas neaizrauj, ne formas, ne satura ziņā. Varbūt situāciju glābtu vairāk humora un ironijas, kas šur tur tā kā pavīd? Iztrūkst personāžu saraksta. Vai tiešām pirms lugas uzveduma skatīšanās jāpārlasa oriģināls (pēc kuras motīviem luga)? Lai visu adekāti uztvertu.

8. Teksts, kuru lasot, kopumā tāda sajūta kā skatītos multfilmu. Kaut arī sižets it kā visiem zināms, lasīt tomēr interesanti. Kritika tai piedēve paviršību. Bet no lugām, kas veidota “pēc kaut kā motīviem” šī, manuprāt, vislabākā. Pārlasot tajā var droši vien atrast ļoti daudz ko, bet nez vai skatītāji pārlasa…

9. Lasot sākumu, biedē tas, vai tiešam tā būs tik iepriekšparedzama, cik man liekas. Drīzāk te vainīga zināma mana “sabojātība” un tas, ka kaut kas lasīts. Tā nu ir- minējumi par sižeta tālāko gaitu apstiprinās. Kaut arī neredzēju vēl to filmu, kuras ideju iestudējuma veidotāji aizņēmušies. Vai koncentrēšanās un aizraušanās uz laikmetu rakturojošām detaļām nav nedaudz par daudz? Kritika piedēvē dramaturģiskajam materiālam knapumu un mazuma piegaršu. Taču kopumā sižets rit raiti, loģiski, nekas neatklājas par ātru. Lugas patīkamā vienkāršība, salīzinoši nelielais apjoms, kā arī tēlotāju sastāvs (vairāk sieviešu) mudina domāt, ka tā labi iederētos arī uz amatierteātru skatuvēm.

Komēdijas
Jau iepriekš minēju pāris komēdijas, un tagad par pārējem:

10. Sākumā šķiet, ka par daudz tiek stāstīts, lai iepazīstinātu publiku ar galvenajiem varoņiem. Intermēdijas man smieklīgas neliekas, varbūt tāpēc, ka neskatos Tv. Tās šķiet iekļautas, lai pastieptu viencēlienu iestudējumam nepieciešamajā garumā. Varbūt tā vietā varēja vairāk izvērst sižetu un parādīt personāžu attiecības? Pat par sevi teksts smieklīgs, mūsdienīgs, asprātīgs, vienkāršs, darbība risinās raiti un pietiekami neparedzami.

11. Traģikomēdija, kas sākas ar apjomīgu lekciju, manuprāt – tā par garu. Tad ainas, kurā ir gan raksturu un situāciju komisms, taču kopumā luga atstāj iespaidu, ka viss nav līdz galam pieslīpēts. Daži runājamie teksti varētu būt īsāki, vēl jo vairāk tāpēc, ka luga nepretendē būt īpaši reālistiska, tajā sava loma ir absurda elementiem. Dēļ tēmas aktualitātes, vienkāršajām dekorācijām un asprātības luga varētu labi iederēties arī amatierteātru repertuāros.

12. Luga, kur autors nav pievērsis uzmanību pareizrakstībai, bet saprast jau var. Intriga tiek uzturēta, patīk arī autora skatījums uz pasauli – tāds bez īpašām izlūzijām. Daži galvenie varoņi nezinātājam var likties oriģināli, taču, ja iegūglē ko tādu, saprotam, ka lugas autora izgudrojums tas īsti nav. Taču darbība rit raiti, tikai šķiet, ka viss beidzas tomēr pārāk ātri. Kaut arī – vai tad viss tik ļoti jāpasaka līdz galam? Vieta režisora un arī skatītāju fantāzijai.

13. Luga liekas izplūdusi personāžu pļāpāšanā, un tas neļauj tai koncentrēties uz galveno. Autore nedaudz par daudz aizraujas ar vides, laikmeta un cilvēku raksturošanu un “filozofēšanu” par tēmu, nekā darbības virzīšanu. Uzbūve īpatnēja- īstais sarežģījums parādās tikai uz lugas beigām. Bet intrigu luga uztur, patika arī situāciju komisms, pārpratumi, tēmas aktualitāte. Ja piestrādātu pie lugas struktūras, šo to izsvītotu un šo to varbūt pieliktu klāt, sanāktu lielisks darbs.

14. Interesanta tēma, izteiksmīgi raksturi, darbība risinās raiti, interesants un (vismaz man) pietiekami iepriekšneparedzams un izvērsts sižets. Izteiksmīga darbības vide, kas var daudzveidīgi iedvesmot režisoru un scenogrāfu.

15. Kaut kā neatstāj sajūta, ka dzīvē tā nenotiek, kaut arī luga reālistiska. Komisms likās tāds kā samocīts, kaut arī patiešām nezinu, kā ir iestudējumā. Patīk, ka visiem aktieriem pilnvērtīgas lomas, luga labi uzbūvēta, izstrādātas tēlu savstarpējās attiecības. Tematikā un sižetā sastopams arī šis tas nolietots.

16. Lugas 1.daļa iepriecina, tālāk darbība kļūst mazliet lēnāka, sāk nedaudz garlaikot pļāpāšana par to, cik agrākos laikos bija labi. Bet kopumā darbība rit raiti, patika raksturi, situāciju, dialogu komisms. Pat lasot bija jāsmejas, un vēl iedomājoties, kā to nospēlē aktieri… Arī publikas atsauksmēs manāms prieks par izsmiešanos. Tieši tas nosaka komēdijas kvalitāti – vai publika smejas. Visas lugas daļas var bez kādas pārstrādes lietot atsevišķi, turklāt vēl uz svētkiem.

Par pārējām oriģināllugām

17. Kopumā teksts, kuru lasot, šķiet, ka kāds centies izmisīgi pierakstīt visu, kas un kā notiek uz skatuves. Lugā vairāk un spilgtāk izpaužas režisoriskā puse, turklāt visai spoži, daudzkrāsaini. Vai šo lugu vēl kādreiz gribētu uzvest kāds cits režisors un vai tur atrastos vieta viņa interpretācijai un fantāzijai?

18. Luga, kas izskatās nepabeigta, un mani nepiesaista ne tematiski, ne formas ziņā. Epizodes seko viena otrai,un tā vien liekas, ka no ta varēja sanākt arī kas vairāk.

19. Luga, kas sākas asprātīgi, taču tālāk nedaudz garlaicīga… Varbūt tiem, kas orientējas konkrētajā nozarē, ko pārstāv galvenais varonis, ir savādāk. Likās, ka tomēr par daudz tekstā konkrētu personvārdu, nozarei specifisku lietu, kuri kādam izsaka daudz, bet nepārzinātājam neko. Protams, nav viegli uzrakstīt lugu TIK mazam aktieru skaitam. Kopumā luga patika ar savu pozitīvismu, spēju iedvesmot.

20. Nākamais teksts… Tematiski ne pārāk oriģināli. Autoram, pievēršoties šādam sižetam, ir risks izmantot klišejas un virknēt gandrīz nesaistītas epizodes. Bet dramaturgs veiksmīgi no tā izvairījies. Patika aktīvie, raitie dialogi, izteiksmīgās detaļas, raksturi, lugas aktualitāte, skaidrās attiecības starp personāžiem. Šis darbs ir vairākus soļus priekšā tām dzīvesstāstu izrādēm, kas piedāvā vien epizožu virknējumu bez savstarpējas sasaistes.

21. Reālistiska ludziņa, kura nebūt nav slikti uzrakstīta- skaidras tēmas, sižets, uzbūve, raksturi, valoda. Tēmu padziļina un formu paspilgtina savdabīgais lugas ietvars, kas paglābj arī no sajūtas, ka šī ir tikai viena no daudzajām, līdzīgajām šādai mērķauditorijai domātajām ludziņām. Mulsina vienīgi viena no darbības vidēm.

22. Izstrādāta luga, kurai varētu pārmest vienīgi līdzību ar kādu citu slavenu ārvalstu autora lugu, kas arī iestudēta Latvijā. Līdzība gan ir nenozīmīga, un kopumā šis darbs ir jaudīgs, interesants un baudāms. Arī aktuāls. Patika raksturi, situācijas, dialogi. Kritika slavē pamatoti. Vairākās skatītāju atsauksmēs par dramaturģiju teikts, ka virspusēja, kas liek domāt, ka ne visas lugas tēmas autorei izdevies izpaust vienlīdz veiksmīgi. Bet nebrīnīšos, ja šī luga iegūs galveno “Spēlmaņu nakts” balvu par dramaturga veikumu sezonā.

23. Darbs, kas izceļas sezonas kopainā, raisa svaiguma sajūtu. Formas ziņā gan liksies nedaudz mazāk oriģināla, ja esat informēti par kāda 16.gs. Indijas imperatora izklaidēm. Taču kopumā uztur spriedzi un interesi, izskatās ļoti rūpīgi pārdomāts un izstrādāts. Varbūt  šī luga iegūs galveno “Spēlmaņu nakts” balvu par dramaturga veikumu sezonā?

Kristiāna Štrāle Dreika, 2014.gada 13.jūnijā

P.s.  Komentārs par šo rakstu:

Lessons learned no kāda lugu konkursa skandāliņa

Šī gada 18.februārī, mikroblogošanas vietnē twitter.com uzvirmoja emocijas saistībā ar Radioteātra konkursa rezultātu paziņošanu. Īsumā: viena puse uzskata, ka nolikums pārkāpts nav, otra to apšauba.

Lugu konkursu organizētājiem pret konkursa nolikumu var būt dazāda attieksme. Var sacerēt kaut ko nolikumveidīgu, daudz neiedziļinoties tajā, ko sacer un tikai tapēc, ka tādu dokumentu vajag. Galvenais atrast labāko lugu, citas labas lugas, veicināt dramaturģijas attīstību utt. Tomēr šādi rīkotāji nenodrošinās pret iespēju, ka tā luga, kas tiek pasludināta par labāko, vēlāk izrādās neatbilstoša nolikumam…

Labāk precīzāk

Papētot dažu neseno lugu konkursu nolikumus, atklājas vairāki vājie punkti, kurus konkursa rezultātu apstrīdētāji var izmantot. Piemēram, neiztrūkstošs ierobežojums nolikumos parasti ir „Konkursā iesniegtā luga nedrīkst būt iestudēta.” Jautājums – vai konkursa rīkotāji par katru no iesniegtajām lugām tiešām noskaidro – visos amatierteātros, izglītības iestādēs utt,, vai viņi to gadījumā nav iestudējuši? Ja neskaidro, vai ir droši, ka šādi fakti neuzpeldēs? Varbūt tomēr labāk rakstīt „nedrīkst būt iestudēta profesionālajos teātros”. Otrkārt, šāds ierobežojums (nenorādot tieši, kādos teātros iestudēta) neveicina dramaturģijas attīstību. Jo autoram, kura darbs iestudēts kādā amatieru kolektīvā un to noskatījušies vien kādi pārdesmit Latvijas ļaudis kādā valsts nostūrī, līdz ar to ir liegts virzīties tālāk, piedaloties ar šo darbu lugu konkursos. Pat, ja iestudējums palīdzējis šim dramaturģiskajam darbam tapt labākam. Arī tas nesekmē dramaturģijas attīstību, ja uzrakstītas lugas tiek gadiem glabātas un nevienam nedotas uzvest, gaidot atbilstošu konkursu. Tie pie mums nenotiek ļoti regulāri. Savukārt, aizliegt konkursos iesniegt profesionālos teātros iestudētu darbu ir loģiski, jo tie pretendē uz “Spēlmaņu nakts” balvu dramaturgam.

Tālāk – par iesniegtās lugas piedalīšanos citos lugu konkursos.

Atļauja piedalīties citos lugu konkursos un vispār brīvi rīkoties ar lugu tad, kad šis beidzies – kāpēc ne?

Ierobežot ir jēga dalību tādos lugu konkursos, kas norit paralēli, jo var izveidoties situācija, ka uzvar abos un vienu un to pašu lugu tagad tiesības iestudēt diviem teātriem… Pat, ja balvā nav iestudējums, bet gan lugas lasījums, tas tomēr ļauj zināmai daļai publikas ar šī darba saturu iepazīties, kas savukārt var novērst interesi no lugas iestudējuma citviet. Gan paralēla, gan iepriekšēja dalība konkursos kaitē arī gadījumos, kad lugas tiek vērtētas anonīmi, t.i., žūrija autoru vārdus nedrīkst zināt. Ja viens konkurss beidzas nedaudz ātrāk, tā ir iespēja žūrijas pārstāvim, lasot it kā anonīmo lugu, pat pašam negribot, uzzināt kas to rakstījis. Protams, var jau būt, ka nosaukumi ir tikai sakritība. Bet vērtētājs jau varētu būt bijis iepazinies ar šīs lugas tekstu kopā ar autora vārdu- esot cita konkursa žūrijā, esot šīs lugas lasījumā u.tml. Tā kā svarīgi, kā nolikumos tiek izteikts forumulējums par citiem konkursiem. Vislabāk norādīt konkrētus datumus: no/līdz kuram tā nedrīkst piedalīties citos konkursos.

Atļauja piedalīties lugām, kas kādreiz iepriekš piedalījušās kādā citā lugu konkursā, bet nav uzvarējusi – varētu būt. It īpaši, ja autors lugu kopš iepriekšējās dalības uzlabojis un ja konkurss bijis pirms vairāk kā gada. Arī to var norādīt nolikumā. Un, ja šāds punkts nolikumā tomēr ir, ka jebkuru iepriekš kādā lugu konkursā iesniegtu lugu nekādā gadījumā iesniegt nedrīkst, organizētājiem jābūt priekšstatam, kā to pārbaudīs.

Ja konkurss tiek rīkots jaunajiem autoriem. Reiz redzēju formulējumu, ka autors iesācējs skaitās tas, kuram ne vairāk kā 6 gadi profesijā. Kā žūrija to pārbaudīs?  Vai neuzradīsies kāds, kurš par uzvarētāju apgalvos- nē, tur ir 7 gadi vai 6 gadi un 1 mēnesis, jo viņš jau tad kaut ko rakstīja. Ko nozīmē „gadi profesijā”- rakstīšana, iestudētas lugas, filmēti scenāriji, publicētas lugas? Domāju, lugu pirmā iestudēšana un/vai publicēšana varētu arī būt tas atskaites punkts. Vai varbūt kļūšana par teātra štata dramaturgu?

Ja norāda, ka iesniegtai lugai jābūt tapušai pēdējā gada vai divu gadu laikā, kā žūrija pārbaudīs? Autors jebkuru lugu, kas nav nekur publiski parādījusies pirms šiem 2 gadiem, var pasniegt kā nupat tapušu. Līdz ar to visai bezjēdzīga nolikuma prasība.

Arī „lugai jābūt izstrādes stadijā, tā nedrīkst būt pabeigta” (Dramaturgu lasījumu “10 minūtes slavas” nolikumā). Ja tomēr ir pabeigta, bet nav nekur bijusi publicēta, lasīta un iestudēta, kā to var pārbaudīt, ka tā tomēr iesniegšanas brīdī nav pabeigta? Varbūt korektāk šos vārdus aizvietot ar “luga var būt nepabeigta”. Vispār jau autoriem, kas mēdz savas lugas ik pa laikam uzlabot, neviena no tām nekad nav pabeigta…

Kad tā ir viena un tā pati luga?

Runājot par abiem pirmajiem punktiem, izvirzās arī problēma par to, kad lugas pārstrādāto versiju var uzskatīt par citu darbu. Vai vispār pārstrādāta versija ir cits darbs vai tās pašas lugas cits variants?  Arī tas būtu jāietver nolikumos: konkrēti norādot, vai rīkotāji negaida nekāda veida iepriekš izrādītas vai konkursos iesniegtas lugas pārstrādātus variantus vai arī tomēr pieļauj, ka ar pietiekamām izmaiņām, piemēram, sižetā, viņi šo darbu izskatīs. Nepietiekamas izmaiņas būtu gramatikas kļūdu izlabošana, ainu pārsaukšana par epizodēm u.tml. Domāju, būtiski pārstrādātiem variantiem tomēr ir jādod iespēja. Jo ne visi autori kaut ko pabeidz un pie tā vairs nekad nepiesēžas. Ne uzreiz autors saprot, ka luga vēl uzlabojama, un tādēļ var gadīties, ka kaut kur paspēj to iesniegt. Citreiz labākās lugas tiek izslīpētas vairāku gadu gaitā. Kas īpaši būtiski mūsdienās, kad modē paviršība, fragmentārisms un vieglums. Ko vairāk jāatbalsta – arvien jaunu lugu tapšanu vai izstrādātas lugas? Kvantitāti vai kvalitāti?  Jāņem vērā arī teātra veidi: autors var lugu piemērot, piemēram, radioteātra,  muzikālā vai leļļu teātra specifikai.  To jāformulē pašiem rīkotājiem, vai viņi grib šāda veidā piemērotas jeb pārveidotas lugas konkursā saņemt.  Kaut gan dramaturgi var būt viltīgi:  vienkārši paņemt un nomainīt lugai nosaukumu un sniegt šādi dažādos konkursos vienu un to pašu tekstu. Tad nu konkursa žūrijā jābūt kādam īpašam urķim, lai ietu un lasītu visu iepriekšējo konkursu lugas, skatoties, vai tik tur jau tāda nav.  Tā kā pret šādiem gadījumiem laikam konkursa rīkotājiem nodrošināties grūti, ja nu vienīgi turot slepenībā žūrijas sastāvu. Tad autori nezinās, vai tur ir kāds, kas jau iepriekš viņa lugu kaut kur lasījis.

Bet kā visu pārbaudīt?

Runājot par šo visu izvirzās arī problēma par visu Latvijas lugu konkursos iesniegto lugu datu bāzi, lai nebūtu sarežgīti un neiespējami patiešām pārbaudīt, vai nav kādas lugas, kas tiek sniegtas atkārtoti vai pat pēc vairākiem gadiem, kad visi visu aizmirsuši, ņem un uzvar kādā konkursā atkārtoti…  Vai šāda bāze vispār ir un kur tai būtu jābūt?  Kaut kas ir Viktora Hausmaņa grāmatā “Latviešu lugu rādītājs”. Bet labāk gan, ka  bāze būtu elektroniska un tiktu ik pa laikam atjaunota. Tad arī var droši nolikumā rakstīt, ka, piemēram anonīmas vērtēšanas gadījumā, atplēšot aploksni ar autora vārdu, notiks uzvarētaja paziņošana. Jo datorā ātri varētu parbaudīt lugas atbilstību tiem nolikuma punktiem, kas attiecas uz iestudējumiem un citiem konkursiem.

Es te vairākkārt minu – žūrijai jāpārbauda. Nu, var jau nepārbaudīt, un lai jau viss ir uz autoru sirdsapziņas. Var jau izsldināt, ka uz izrādi pieeja, uzrādot biļetes, un nenolikt pie durvīm kontrolieri.  Bet tad nolikumā jāatrunā, ko darīs situācijā, kad balvas jau pasniegtas, luga iestudēta vai nolasīta un pēkšņi kaut kas atklājas. Piemēram, apbalvojuma „Laiks Ziedonim” nolikumā rakstīts:  „Ja pēc apbalvojuma pasniegšanas laureāta sasniegumi izrādās plaģiāts un pretendents ir sniedzis nepatiesu informāciju, pretendents apņemas atdot saņemto apbalvojumu pilnā apmērā Fondam”.

Kas izlasīja šo un pasmīnēja

Ja kāds pateiks- nepatīk kaut kas, nepiedalieties tajos konkursos, rīkojiet paši – varu paziņot 2 priecīgas vēstis: precīzākā formulējuma ierakstīšana nolikumā nemaksā ne centa, turklāt tas var palīdzēt nodrošināties pret liekām problēmām, kas var pat izmaksāt liekus centus. Un autoriem, kas piedalās, nebūs jāklausās pārmetumi, ka viņi ne tā kaut ko sapratuši.

Kristiāna Štrāle Dreika, 2014.gada 23.februārī

Kuras valsts autoru lugas visvairāk izrāda Latvijā?

Uzminiet, kurā no profesionālajiem teātriem šobrīd repertuārā ir visvairāk latviešu lugu? Nāk, prātā Nacionālais teātris (NT). Tas par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem uzskata latviešu dramaturģijas popularizēšanu. Ir arī Dramaturgu teātris (kas sevi dēvē par topošo profesionālo teātri), kura misija ir izrādīt tikai dzīvo latviešu autoru darbus.

Bet, ja šo tēmu sāk pētīt, nākas saskarties ar pārsteigumiem.  Pirmajā vietā ir teātris, kura nosaukumā nav neviena vārda latviski- tas ir Dirty Deal Teatro (DDT). Jā, tajā ir tikai latviešu autoru darbu iestudējumi, turklāt mūsdienu.  Lai arī Nacionālajā teātrī (NT)  latviešu autoru darbi izmantoti skaitliski visvairāk, tad DDT tie ir proporcionāli visvairāk Jo jāņem vērā tomēr teātra kapacitāte, DDT diez vai var būt tik plašs repertuārs kā NT.

Te piebildīšu, ka fiksēju situāciju šobrīd– t.i. tās izrādes, ko šobrīd savās mājaslapās visi Latvijas profesionālie norādā kā aktuālās jeb izrādāmās. Jauniestudējumi, par kuriem vēl nav paziņots, nav iekļauti.

Ar vārdu “autors” esmu domājusi oriģinālā darba autous, nevis dramatizētājus. T.i. , ja Māra Zālīte dramatizējusi H.Loftinga darbu, tad pieņemu, ka tas ir angļu autora, nevis latviešu rakstnieces darba iestudējums. Te varētu būt neliels kļūdīšanās risks – ja teātris norāda dramatizētāju kā autoru.

Bet kāpēc vispār šāda tēma? Te ielikšu attēlu no kādas diskusijas mikroblogošanas vietnē Twitter.com. Īsumā- “cepiens” par to, ka par daudz krievu autoru darbus Latvijā iestudējot.

Vai tas ir labi vai slikti un kāpēc tā notiek, lai paliek citam pētījumam. Arī tas, ko visvairāk mīl iestudēt amatierteātros. Galvenais šī raksta uzdevums bija noskaidrot, kādu valstu autoru darbus tad visvairāk Latvijā iestudē…  Izrādījās, ka V.Skujas un S.Veinbergas indukcija – drīzāk sajūta – nemaz tik ļoooti nepareiza nav. Visvairāk profesionālajos teātros iestudēti ir latviešu autoru darbi, otrā vietā krievu. (Pie latviešu darbiem pieskaitīju arī tos Latvijas autoru darbus, kuri rakstīti krievu valodā.  Bet to ir  maz un kopējo ainu tas nemaina). Briti, amerikāņi, francūži, vācieši, itāļi daudz neatpaliek. T.s. lielās tautas. Aiz tām nostājas skandināvi, Baltijas kamiņi un citi – galvenokārt eiropieši.

Vai situācija ir savādāka, ja no statistikas izņem Mihaila Čehova Rīgas Krievu, Daugavpils teātri un Leļļu teātra krievu trupu, kur krievu autoru darbu dominance būtu diezgan pašsaprotama?  Tomēr arī tad “pīrāgā” krievi  nākamie aiz latviešiem.

Tagad par latviešu autoru iestudētāju topu.  Mērīju procentos, nevis pēc skaita.  Pirmajā vietā jau minētais DDT.  Tālāk: 88,88% Pannas teātrī,  75% Goda teatrī, 54,54 % Ģertrūdes ielas teātrī.   Izskatās, ka lielie teātri tomēr būs jānodala, jo mazajiem atliek iestudēt pāris latviešu lugas sezonā,  lai būtu 99%, bet lielākiem teātriem to  grūtāk realizēt.  No lielajiem teātriem pirmie: 45,83 % Jaunais Rīgas teātris un 45,28 % Nacionālais teātris (NT), Valmieras drāmas teātris – 40%.  Starp abiem pirmajiem atšķirība ļoti maza un sezonas jauniestudējumi, iespējams, to koriģēs.

Tālāk seko Leļļu teātris – 39,13%, un Daugavpils teātris ar 31,25% apsteidz Dailes teātri – 21,88% un Liepājas teātri – 17,39%.  Visbeidzot: Rīgas Krievu teātris – 13,33%, Joriks 12,5%, Nacionālā opera 10,53%.

Neveikšu analīzi par visām nacionalitātēm,  bet likās interesanti, kas tad vēl bez M.Čehova teātra iestudē tik daudz krievu autoru darbus.  Protams, Daugavpils teātris – 31,25 % un Leļļu teātris – 22,18 %.  No latviešu teātriem  Jaunais Rīgas teātris – 25% (daudz!), Valmieras teātris 20%, Ģertrūdes teātris 18,18%,  Liepājas teātris 17,39% Utt.  Tā kā JRT ir abu topu augšgalā, nāk prātā doma, ka laikam jau šī teātra repertuāra veidotāji ņem vērā rīgas iedzīvotāju nacionālo sastāvu, kurā dominē latvieši un krievi. Rīgas teātris taču.

Vērts pieminēt skandināvus. Visi 4 iestudējumi, kas “pīrāgā” apzīmēti kā norvēģu ir H.Ibsena dažādu darbu iestudējumi.   Dāņiem, savukārt +4 “punktus” dod H.K.Andersena darbu iestudējumi Leļļu teātrī.

Nobeigumā – negribas vērpt sazvērestības teorijas, piesaukt “maigo varu” utt., bet gan ticēt, ka repertuārs tiek veidots, vadoties pēc kvalitātes un tēmu aktualitātes – nevis autoru tautībām.

Kristiāna Štrāle Dreika, 2018.gada 10.jūlijā

Latvijā visvairāk iestudē mirušu nelatviešu autoru darbu dramatizējumus

Lai apgalvotu to, kas rakstīts šī raksta virsrakstā, nācās izpētīt Latvijas teātru aktuālo repertuāru, t.i., 2011/2012.g. sezonas piedāvājumu. Tiesa gan – tikai profesionālo teātru, kaut arī interesanti būtu papētīt šādā aspektā amatieru, skolu u.c. teātrus… Bet to varbūt citreiz. Neņēmu vērā arī deju un kustību teātrus, operu un cirku, kā arī koncertus u.c. pasākumus, kas notiek teātrī, bet nav izrādes.

Sākot pētīt,  internetā meklēju pilnīgu un atjaunotu Latvijas teātru sarakstu. Skatījos kroders.lv – tikai daži logo lapas apakšā.  Theatre.lv  un  Latvijas Teātra darbinieku savienības mājaslapā saraksti  ir, bet nepilnīgi. Vispilnīgākais redzams www.kulturaskarte.lv.

Par repertuāru. Vispirms par mums. Par latviešiem. Kategorijā “latviešu autoru lugas” liku arī tos iestudējumus, kuru tekstus veidojušas radošās komandas u.tml. Kā redzams tekstus, kas pamatā izrādei, latvieši diezgan daudzos gadījumos, spējuši radīt paši.  Visvairāk tumši zilie 32% – lugas citās valodās

Tagad par “labs autors ir beigts autors”…  Uzreiz piebildīšu, ka neizcēlu atsevišķi tos mirušos autorus, kopš kuru nāves pagājuši 70 gadi, un līdz ar to beidzies viņu autortiesību termiņš. Kaut arī tādi tiek iestudēti. Redzot nākamajā grafikā niecīgo mirušo autoru iestudējumu skaitlisko pārsvaru  pār dzīvo autoru iestudējumiem, kļūst skaidrs, ka vairāk tomēr iestudē tos autorus, kuriem autortiesību termiņš nav beidzies.

Un te būs kopējais grafiks. Kā redzams skaitliski visvairāk ir to iestudējumu, kuru pamatā ir mirušu ārzemju autoru darbu dramatizējumi…

Varētu piesieties tam, ka rakstu “citvalodu”, nevis “ārvalstu”, “ārzemju”. Taču- to, kurā valstī latvietis vai kāds cits šobrīd dzīvo, noteikt būtu visai laikietilpīgi, lai neteiktu – nevajadzīgi. Nerakstu arī, ka darbs ir tulkots, jo, kā jau saprotat, ir citvalodu darbi, kurus daži teātri izrāda to oriģinālvalodā.

Par to 5% sadaļu “Nav nosakāms” – arī nav ko uztraukties. Vadījos pēc teātru mājāslapās atrodamās informācijas par katru no iestudējumiem, un šai nelielajai daļai tās nebija pietiekami, lai iestudējumu tā droši varētu ierindot kādā no grafikā redzamajām 8 kategorijām.

Vai tas, ka procentuāli iestudē tik daudz prozas, dzejas u.tml. dramatizējumus, ir jauki vai nē, negribētos apspriest. Saprotams jau, ka režisors, kurš izlasījis kādu prozas vai dzejas darbu, ļoti vēlas savā priekā padalīties tā kā režisors to prot – iestudējuma veidā. Līdz ar to riskējot, ka atkal teātra kritiķi rakstīs, ka “pietrūcis dramaturga”, “dramatizēt nav izdevies” utt., savukārt skatītāji izrāžu laikā garlaikosies. Tajā pašā laikā ir dramatizējumi, kas ir iestudējuma veiksmes pamatā. Turklāt – kāda starpība, vai dramaturgs dramatizē dzīvi vai romānu… Ja vien patiešām tam klāt ķeras dramaturgs.

Kristiāna Štrāle Dreika, 2012.gada 27.maijā