Lugas “Kapusvētku PR” apraksts

Latviešu kapu stāstiņi. Ko trīs dullas vecenes var izdarīt, lai spodrinātu  ciema slavu un kapsētas godu.

Autore: Aiva Birbele.

Žanrs: komēdija ar detektīva elementiem.

Auditorija: pieaugušie.

Apjoms: 61 lpp.

Lomu skaits: 14 (9 sieviešu un 5 vīriešu lomas, visu vecuma grupu pārstāvji).

Norises vieta: ciemats Paplāņi (galvenokārt kapsēta).

Norises laiks: mūsdienas.

Sižets: izpostīta kāda kapavieta. Kapu komitejas kundzītes izmeklēšanā iesaista ciema zemessargu.  Tomēr vaininieku atrašana nav tik vienkārša un iznākums patiešam negaidīts…

Tēma: kapu kults, nespēja aizmirst pagātni.

Luga iestudēta: 2011.g. Nacionālajā teātrī, kā arī Puikules tautas teātrī 2012.g., Viļķenes amatierteātrī 2017.g., Lielvārdes pensionāru biedrības senioru teātrī 2018.g., Ķeipenes amatierteātrī 2018.g. u.c.

Lugas fragments:  šeit;   teksts pilnībā iegūstams sazinoties ar autori.

Autores kontakti: http://www.blogger.com/profile/01632626108095271403

Video:

Par lugu- drīzāk viedoklis , ne recenzija atrodama http://jautajums.wordpress.com/teatris/ . Citāts:
Bet gotu/zemessarga aina kapos bija spoži uzrakstīta. Ir vietas, kas norāda uz pilnīgi noteiktu dramaturģes talantu.”

Citāts no kroders.lv recenzijas: ”
“Pateicoties atsevišķu aktieru pašaizliedzībai un veselajam saprātam, gluži visu lugu Valdim Lūriņam iznīcināt tomēr nav izdevies.”


Apskatu Arvīda Deģa traģikomēdiju „Nesauciet viņu par Kazanovu”

Kopumā luga ir interesanta un to būtu derīgi iestudēt, ja skatuviskas iedzīvināšanas gaitā visām šajā mākslinieciskajā projektā iesaistītajām personām izdotos atrisināt vairākus neskaidrus jautājumus, kurus tālāk iezīmēšu, kā problemātiskus, bet nebūt ne tādus, kas rādītos galīgi neatrisināmi šī paša materiāla robežās.

Pirmais, par ko man bija jādomā, tas ir žanra jautājums – psiholoģiskai traģikomēdijai šķiet pārāk maz pievērsta uzmanība tieši psiholoģijas jautājumiem (detalizētāk tiks pētīts tālāk), vēsturiskai drāmai – vēsturisko elementu. Un tad noteikti jājautā – kāpēc tieši šīs vēstures skatījums interesants šolaiku cilvēkam (vai tikai atšķirīgas seksualitātes izpratnes jautājumā, tādā gadījumā par maz salīdzinājuma, vai tāda pavisam nav – bieži vien rādās, ka šie deviņpadsmitā gadsimta sākuma ļaudis spriež un rīkojas jau nu pārlieku „mūsdienīgi”), tāpat materiāla pamaz arī simboliskai vai pat sirreālā gaisotnē ievirzītai izrādei, jo rādās par maz paradoksālu tēlu, bezapziņas sapņu tēlu (vai tml.) un darbības attīstības tieši pārsteiguma virzienā, jo iespējo pēdējo paradigmu (simbolisma, romantisma, sirreālisma u.c. modernistiski skatījumi)  uzstādījumi radikāli necieš banalitātes, kurpretim psiholoģiska pētījuma ietvars to varētu arī pieļaut, ja atrastos negaidīti tēlu uzvedības un mēķu izvēles risinājumi.

Otrkārt, kas varētu mūs ieinteresēt no jēgas viedokļa? Vai „libido”, proti seksualitātes problemātika? Vai šīs izpausmes aprakstam lietotā brīvā leksika? Jā, tas nav izslēgts. Bet vai ar to būtu pietiekami, lai atklātu interesanto, svarīgo un nozīmīgo? Skaidrs, ka luga nav vēsturisks traktāts, tajā minētās atsauces, kā remarkās pašā sākumā un tālāk, ir pārāk maz informācijas, kā to realizēt. Jo tas ir svarīgi no atmosfēras viedokļa. Tas, kas minēts par salinieku vardarbības izpausmēm, ka tos vai citus „netiklību” piekopējus var tiklab nolinčot, kas būtu vieglākais variants, kā arī sakropļot un pamest nomirt noasiņojot. Šo baiso fona koptēlu un tā attīstības perspektīvas noteikti vajadzētu eksponēt pašā sākumā – izvērst simboliskā ainā, rituāla sakropļošana, kur iezīmētos satrakota pūļa ārprāts, kur attēlotos upuru reakcijas utt. Tam nav jābūt naturālam tēlojumam, taču nepārprotamam. Tad mēs saprastu, kā lugas varoņi riskē ar savu rīcību, tad būtu saprotams ne tikai ar prātu, bet sajūtu (afektu un perceptu) līmenī, kāpēc Fabiāno jādabū dēlu prom no salas par katru cenu un kāpēc viņš pats beigās iet bojā noslīcināts. Tas vairotu spriedzi, radītu intrigu, kas tagad izrādei radikāli pietrūkst, jo nav, kā saka redzama „antagonista”, tas ir – pretspēlētāja galvenajiem varoņiem „protagonistiem” ar viņu darbības mērķiem un attīstības līnijām.

Treškārt, būtu nepieciešamas precīzākas norādes uz katra personāža psiholoģisko portretējumu, lai tie būtu tiešām atšķirīgi, lai nevainīgie rīkotos kā nevainīgie, lai skopie pa savam, vai tiklības fanātiķi pēc savas pārliecības, bet spēlētāji atkal pa savam utt. Tas nozīmē rūpēties, lai katrs tipāžs ir uzskatāmi atšķirīgs. Tātad: lai visi nedarbojas pēc līdzīgiem vadmotīviem, lai galu galā situācijās nereaģē kaut kā tipveida, vienā paraugā, kas galīgi nav ticams puslīdz reāli veidotā sižetā un padara personāžus par „dzīvajām lellēm”, tāpat būtu jāatrod atšķirības arī izmantotās leksikas ziņā, lai visi nerunā formāli vienādi…

Tālāk iešu pa ainām un konkretizēšu augstāk minētos iebildumus.

Tiek eksponēts savā saimniecē ieskatījies kalps Klauss, kurš turklāt ir tik īpatnēji kariķēts (dzer puķūdeni), ka rodas interese par viņa tēla attīstību, kas vēlāk netiek turpināta. Līnija apraujas. (Maldinājums no ekspozīcijas viedokļa – interesei, kas radīta ir noteikti jāattīstās, jo  pretējā gadījumā no uztvērēja, proti, lasītāja, skatītāja viedokļa notiek percepta baiass, tas ir: sistēmiska uztveres kļūda).

Šis uzstādījums it kā norāda, ka luga attīstīsies karikatūras stilā (piemēram: farss, sirreāla, simbolistiska pieeja utt.) Tomēr tālākajā gaitā notikumi attīstās zināmas vēsturiskas realitātes ietvaros, kur iracionālā stilistika vairs netiek droši uzturēta… Pat ne komēdijas garšā.

Te tiek eksponētas kaimiņu ķengas. Par ko tad ķengājas kaimiņi? Intriga gan uzstādīta, bet… Tieši tāpat – līnija atkal apraujas.

Svarīgs ir tikai ekspozīcijas materiāls – Ulrika ir māte un „sieva” abiem galvenajiem varoņiem, bet mums būs jāgaida līdz lugas beigām, kamēr šis uzstādījums izrādīsies noderīgs (un man šķiet, ka jau būs ļoti daudzu skatītāju aizmirsts). To derētu vēl atgādināt vairākas reizes, tātad Ulrikai vajadzētu savu attīstības līniju, piemēram, skopuma līniju – gribētu gan aizsūtīt naudu saviem „dēlam un vīram”, bet žēl, un atkal tiek atrasti dažādi attaisnojumi, kāpēc to nedarīt: 1.skatā – „vēlāk pagūšu”, bet varētu arī, piemēram: audzināšanas nolūkos – lai labāk dēls „norūdās nabadzībā”, lai iemācās pats pelnīt. Tikpat labi, saimnieciski motīvi, īsti vai sadomāti – „krīze tuvojas, jādzīvo taupīgāk”. Un tā tālāk.

Vēl jāpadomā, kā zīmīgāk tēlot darbības vietas. Protams, var jau teikt – lai režisors par to domā, bet varbūt viņam var palīdzēt. Teiksim, lai Klauss te sulaiņa, te zvejnieka tēlā iznes priekšplānā zīmīgus simbolus Ulrikas mājai vāciski zeltītā ērgļa statuju vai vismaz bildi (kā izkārtni pie mājas, teiksim), bet, ja krogā, tad attiecīgu simboliku – izripina alus mucu, arī uzliek „kliņģera” tipa izkārtni utt. Vai Kazanovas būdai to pašu asiņaino truša galvu un tamlīdzīgi (te pat nav svarīgi, ka „truša galva parādās „par agru” jau sākuma skatos, jo nekādi nepaskaidrota tā rada papildus interesi „kāpēc tāds simbols”, kura īstā jēga atklāsies vēlāk, kad tas būs nepieciešams pēc darbības).

Darbības vieta pie Silvijas tēva mājas būtu jāiekārto ar vardarbības simboliku, tām pašām asiņainajām šķērēm. Lai radītu tiešām bīstamu atmosfēru, būtu pat vajadzīgs kāds vardarbības skats, jo tikai par to ierakstīt programmiņā vai remarkā ir par maz – to nevar uztvert skatītājs, viņam svarīgākās lietas jāuzliek uz skatuves – tas ir likums numur viens. Lai radītu spriedzi, lai mēs skatītāji saprastu, kā šie personāži visi bez izņēmuma riskē ar savām attiecībām sadusmot sociālo vidi – vietējo vardarbīgo sabiedrību, kura pie vajadzības nekavēsies izmantot radikālus līdzekļus savai „linča tiesai”.

Tad arī jāpārdomā, kā Fabiāno runā ar Sellu, kā viņi maskē savus nodomus no citiem. Vai tad to drīkst dzirdēt krodziniece? Nekādā gadījumā – te būtu nepārprotami nāves draudi – atklāt šādas informācijas saturu „vietējiem linčotājiem”. Fabiāno no izdzīvošanas instinkta viedokļa nedrīkst būt tik nepiesardzīgs! Vai arī, ja viņš riskē, tad jāzina, kāpēc riskē, viņš taču nav nekāds naivulis, bet pieredzējis spēlmanis! Tad to jāskaidro tieši kādā ainā. Riskēju tāpēc, ka apriebusies dzīve – faktiski, pašnāvība, riskēju, lai dabūtu prom dēlu, kam draud izrēķināšanās no vietējo puses – utt. Šīm motivācijām kādos apstākļos jāizskan skaidrāk, nepārprotamāk. Citādi tiek eksponētas mazāk svarīgas satura nozīmes, bet šīs – būtiskās neattīstas.

Tiek eksponēta Silvijas dziesmiņa, kurā dažs teksts nav ātri uztverams, tikai pārdomājot var atkost. Piemēram, citāts:

Vai tādēļ plivināja – Malkas būda galviņā?

Pēc pārdomāšanas var saprast, kā „libido”, proti, neizlietotā seksuālā enerģija, kas arvien un dažādos veidos „piesakās” cilvēka apziņā kā iztēles, intuīcijas, mērķa izvēles utt. sajūtu tēli un domājumi (afekti un percepti). Tomēr izrādes apstākļos tas iespējams būtu neuztverami, ja to speciāli neizspēlē ar skatuviskiem līdzekļiem (iespējams, tas būtu režisora ziņā).

Spēle ar čiekuru mešanu būtu vietā, jo raksturo Albertīno kā kautrīgo, rakstura īpašība, kas tomēr neattaisnojas tālākajā darbībā. Te svarīgi precīzi iezīmēt, kas ir Albertīno kautrības iemesls un kā viņš to pārvar. Vai tas ir tēva (Fabiano) apmācību rezultāts – interesanti būtu: kāda ir šīs apmācības gaita? Tikai runāšana, stāstīšana par saviem piedzīvojumiem, atsaukšanās uz senču „gēnu mantojumu”? Maz ticams… Kautrību tādā veidā psiholoģiski diez vai var iemācīt pārvarēt, drīzāk otrādi… Jo kautrīgais pēc psiholoģiskās dabas likuma tieši nošķir sevi no citiem un tāpēc nevar vienkārši tāpat sekot paraugam. Te jābūt kādam citam pārvarēšanas iemeslam: autoram vērts pārdomāt – iespējamās versijas, (sākot ar tām, ko es izmantotu šī tēla attīstībā), pirmkārt, bailes tikt vēl vairāk pazemotam, protests pret tēva „aizliegumu”. Bet tad tēvs mācītu viņu nevis tiešā ceļā, bet gan aizliedzot, lai radītu „protestu” – iedomājos, ka tādam psihes spēlmanim, kādam ir jābūt „katram kārtīgam pavedējam” – šāds paradoksāls apmācības ceļš būtu gan pašam, gan lasītājam interesantāks – tas arī radītu intrigas līniju, mostas virkne jautājumu, kas ir dramatiskas darbības būtisks mehānisms – vai pavedējs, kas dēlam aizliedz pavest, tikai spēlē „augstākās sabiedrības” dzīvē ierastu maskas spēli, vai ir greizsirdīgs, jo pats kļūst „par vecu”, vai arī – kā beigās izrādītos, tas ir veids, kā pašam piesaistīt Silviju.

Starp citu šī līnija lugā ir visinteresantākā – Fabiāno paved Silviju caur to, ka viņa ietekmē šī pati jaunkundze tiek paša dēla pavesta un tāpēc „iezīmēta” vietējās sabiedrības acīs.

Te ļoti traucē tā ekspozīcijas daļa, ka jau sākumā Silvija pati apgalvo, ka viņa „nav ieredzēta” no tikumiskā viedokļa (jau ar to vien kā netiklo svešzemnieku apkalpotāja).

Es darītu tieši otrādi, padarītu viņu par sociālās vides atzītu jaunavu – gan viņas rakstura ekspozīcijā, gan sociālās vides attieksmes ziņā zīmētu viņu kā tieši kā „nevainojamu”, iespējams, pat kā „pārāk tikumīgi audzinātu” utt., citādi dramatiskajā darbībā nenotiek tas, ko Aristotelis savā „Poētikā” ir nosaucis par „atpazīšanu”, respektīvi, nerodas pārsteigums, „kā tad tā”, bija tik tikla, izrādās – re, kā… Jāatzīst – tiesa šāds risinājums ir krietni banalizēts daudzkārtējas izmantošanas dēļ citos sacerējumos, sevišķi, seriālos, tomēr labāk tāds, nekā nekāds pavērsiens „uz pretējo”.

Jo, ja nav „atpazīšanas”, nav šādu „pavērsienu uz pretējo” tad dramatiskā darbība kļūst vienmuļa, vai tās vispār iztrūkst… (ka jau minēts, to zinājis jau Aristotelis pirms apmēram divarpus tūkstoš gadiem). Autoram derētu padomāt par šādu izvērsumu – manis pieminētais risinājuma veids, protams, nav vienīgais, tikai piemēra dēļ uzskatāmākais.

Nav skaidras motivācijas, kāpēc dēls tieši šīs sarunas gaitā (kad tā ievirzījusies viņam interesantā gultnē) grib šo virzību pārtraukt un dzirdēt no tēva viņa anekdotes, kas pašas par sevi nav ne sliktas, ne labas, tās tikai apstādina notikuma virzienu, tātad traucē no ritma viedokļa, velk sānis uztveri. Ja dēls gribētu izvairīties no tēva „pamācībām”, un censtos pagriezt sarunu „citur”, tad – varbūt… Bet citādi – izskatās kā neloģiski nojaukta darbība. Albertīno būtu ieinteresēts izzināt tēva piedzīvojumus un tēvs vairīdamies (vai varbūt uzkurinādams interesi) slēptos un pats vilktu sarunu sānis – „es tev labāk izstāstīšu to vai citu anekdoti, neprasi par pagātni!” Tas būtu saprotamāk un loģiskāk.

Neticami, ka tēvs dēlam ar savu reakciju „atklāj kārtis” – ka viņam interesē Silvija. Tas nav gudri un maz ticams.

Ja vien tas nav gājiens, kā radīt dēlā konkurenta garu. Bet tad tālākajā lugas attīstības gaitā būtu jārāda, kā šī līnija attīstās, kā Albertīno kļūst par radikāli nekaunīgo no sākotnēji kautrīgā – tieši tāda Oidipa kompleksa satura ietvaros – lai pārspētu tēvu, tas būtu tikai loģiski.

Kamēr Albertīno un Silvija lugas sākumā (pirms grēkā krišanas) ir vēl „kautrīgie”, nekādi nevar noticēt viņu pārāk jau pieredzējušam sarunām par tēmu, skat, citāts: „Tēvam bija savi izsargāšanās paņēmieni. Arī pārtrauktais dzimumakts un citronu šķēlītes”

Tas nešķiet loģiski un arī nojauc mūsu vēlāko iespējamo pārsteigumu, par to, ka abi tomēr nonāk attiecībās un pārguļ. Tagad no šādas „iepriekšējās sarunas” izriet, ka abi ir gana pieredzējuši, nekādi sevi ierobežot netaisās un sekss tādu tipāžu starpā ir pats par sevi saprotams (lai neteiktu jau gaidīts un tālab garlaicīgs no tās pašas aristoteliskās „atpazīšanas” viedokļa).

Te drīzāk būtu jāizspēlē abu kautrīgo „mājienus”, „izvairīšanos”, „slēpto simboliku”, citādi – bez šādas paslepenas „taustīšanās pēc mērķa” rādās kaut kā neticami, ka abi bijuši tik nevainīgi… Vārdu sakot, atkal – ne tā psiholoģija…

Visneticamākais ir tas, kā Silvija savam iecerētajam izpaustu savu kompleksu, skat, citāts: „Mani kopš mazotnes izsmēja par līkajām kājām, vasar’s raibumaino seju un rudo matu kodaļu.”

Šādus kompleksa tipa saturus psihe ir tendēta slēpt un nogremdēt bezapziņā, nevis pašai to skaļi izpaust, turklāt vēl tam, kuru grib pie sevis.

Pieļaujams, ka viņa to paustu kā neirotisku izkliedzienu: „es to paziņoju, kas mani apkaunojis visu mūžu, jo neticu, ka ar mani kāds ielaidīsies!” Bet tik dziļi neirotisks raksturs, kas orientēts uz totālu pašnoliegšanos, ne par ko nebūtu iedabūjams gultā, katrā ziņa ne tik vienkārši, kā tajā ainā. Tad būtu jāpārvar histēriskie aizliegumi (to princips: „Ak, jūs mani pazemojat? Bet jūs nevarat mani pazemot tik dziļi, kā es pati sevi vari noliegt!” Tas būtu paradoksālās psiholoģijas gājiens, kā panākt kontroles iespaidu (es pārvaldu savu prātu), ja nav iespējams rīkoties pretēji aizliegumam, šis aizliegums tiek vēl dubultots un trīskāršots – lai tikai radītu „brīvas gribas” akciju, sak: „es pati izvēlos sevi pazemot tik dziļi, kā jūs neviens to nespējat). Šāda histēriska reakcija tiešām būtu raksturīga 19.gadsimtam, kad arī psiholoģijā radās pats histērijas jēdziens, tiesa gan vēlāk – Anglijā jau pēc pusgadsimta (ja lugā ietevertā darbība notiek 1809.gadā), karalienes Viktorijas valdīšanas laikā, kad sievietes tika turētas dzelžainā pakļautībā un korsetēs „bez elpas”. Tad arī nav brīnums, ka šāda apspiešana radītu histērisko „bet es pati sevi varu apspiest vēl nežēlīgāk”, pēc kā seko krišana zemē, kliegšana, asaras, līdz pat rakstos pieminētajam „histēriskajam tiltiņam”.

Tomēr šī lugas materiāla ietvaros par Silviju gan neko tādu apgalvot nevar. Tāpēc arī mazvarbūtīgi ticamas ir viņas un Albertīno sarunas tēmas pirms „grēkošanas”. To vairums skatītāju peč savas pieredzes uzreiz sajutīs, pat ja dažs nevarēs to ar prātu aptvert kā „attiecību kļūdu” no realitātes viedokļa.

Stellas un Fabiāno dialogs šķiet saprotams un var noticēt viņu attiecībām – abi ir svešinieki un tomēr sajūt radnieciskas „aprēķinātāju rakstura zīmes” viens otrā. Ļoti, labi, ka sarunas turpinājums tiek atlikts uz vēlāku laiku. Tas rada intrigu, kuras trūkst citās ainās.

3.ainas sākumā nav saprotama remarka – kā varētu nospēlēt tādu informāciju, kā skat tekstā: „Fabiāno aizsūtījis dēlu uz attālo ezeru pēc dzeramā ūdens.” Bet par tālāko apvārdošanu nebūtu pat jāpiemin, tas notiek pats par sevi dialoga gaitā.

Bet laba ir tā attīstības gaita, ka Fabiāno izaicina Silviju ielaisties attiecībās ar Albertīno…

Tiesa, atkal jautājums: vai viņa būs gatava tikai „formālas atļaujas dēļ”… Vai viņa drīzāk neuztrauksies pati par sava tēva un ciema ļaužu reakcijām uz viņa pārkāpumu – domājams, atgādinot par sakropļošanas rituāla ainu – to varētu šajā dialogā vēlreiz citādā formātā atstāstīt arī pati Silvija (un iespējams te būtu arī ritualizētās vardarbības fona ainas atgādinājums, ja šāda aina tiktu sākumā izstrādāta), lai ir skaidrs, ar ko viņa riskē šajā sociālajā telpā. Tas radītu spriedzi arī nākošajā ainā, kad abi jaunie sagrēkos… Lai visi skatītāji jauš, ar ko viņi riskē.

Fabiāno motivācija arī būtu jāprecizē. Nebūtu slikti skatītājiem tiešāk norādīt, ka tā vai cita versija ir patiesa:

  • Vai nu Fabiāno grib izdarīt pašnāvību, izaicinot slepkavas uz sevi – tad viņš apzināti izrādītu sevi kā vainīgo, un būtu saprotams, kāpēc viņš cenšas dabūt dēlu prom no salas.
  • Vai arī viņš riskē, lai dabūtu pēdējo reizi gultā kādu sievišķi, kura viņam (vecuma dēļ) nepadotos, ja nebūtu dēlam pirmā, bet tagad var nospēlēt uz pavestās un pamestās atriebības „īstajam” pavedējam, tātad ļoti smalki psiholoģiski aprēķinātām jūtām, fināla daļā Fabiāno iestājoties zināmā „mierinātāja” lomā. Tas būtu ļoti interesants risinājums, bet autoram jāsaprot: ja šādam traktējumam nav dots pietiekami attaisnojuma tekstos, tad tas prasītu ārkārtīgi precīzu un es teiktu – stipri advancētu aktierspēli. Respektīvi, apliecinot savu dabu, kā saka „vēl pēdējoreiz” (turklāt dabūjis dēlu kā „konkurentu” prom uz kontinentu pie mammas), viņš tik un tā apzināti ļaujas slepkavu atriebībai un būtu arī nogādājis dēlu drošībā.

Par abu nevainīgo grēkā krišanu, šķiet būtu jāpārdomā, cik ticamas ir viņu darbības un kā tomēr viņi tiek blakus gultā. Šķiet, ka šajā „kautrīgo” gadījumā tam tomēr būtu jānotiek spontānāk, turoties pretī kārdinājumam līdz pēdējam mirklim, nevis tik ritmiski vienmērīgi, kā tagad, kas liecina drīzāk par pieredzi līdzīgos gadījumos…

Nākošā aina, kurā krodziniece un gribētos domāt – piedzērušie zvejnieki (sevišķi uz tā fona, ja agrāk būtu eksponēts ievadā minētais materiāls, ka salinieki dzēruši maz vai nemaz! Tas būtu gana pretrunīgi, tātad dramatiski pat tādos, liktos, sīkumos – bet ja komēdija šai „traģi” saliktenī, tad, man liekas, ka īsti vietā!) runā par svešo sakropļošanu, kā jau teikts, būtu derīgi ielikt tai vai citā formā jau agrāk, un tad – ja arī šī aina parādītos tieši šajā vietā, tad kā vēl viens ritmiski kāpināts atgādinājums – kas var notikt ar „tikumiskās kārtības pārkāpējiem”. Sarunām jānorit tiešās valodās, iespējams lieloties, ņirdzot, demonstrējoties ar sadistisku nokrāsu – kā viņš teiktu: „es ņēmu tās šķēres, kā šķīda asinis, oh, kaifs!” (nevis sievas, kā teikts remarkā, kam nav īsta attaisnojuma, vai arī tāds skaidrojums iztrūkst – kāpēc tad sievas, ja tāds rituāls īstenībā būtu veču darbs, apstrādāt konkurentus), kas liktu domāt par šo tipāžu pašu psihē slēptajām ēnu mašinērijām – zināms taču – tieši lielākie tikumības karotāji sevī nes nepiepildītu attiecību lādiņu.

Albertīno un Fabiāno nākošā aina ir saprotama.

Arī viss, kas attiecas uz Silvijas un Fabiāno attiecībām, gan slēptajām, gan tām, kas beigās parādās attiecībās.

Tāpat jāatzīmē epizodisko Stellas vīru Martu, kurš te ir interesants, kā kontrapunkts – atzīstot, ka par sievas neuzticību viņam nospļauties, vairāk viņš norūpējies par politiskiem aspektiem (vai tik jauneklis nav spiegs utt.)

Silvijas aina arī nav nesaprotama, tikai maz ticams, ka tā būtu risināma tādas psiholoģijas monologā, jo diez vai grēkā kritusī apzinīgi tā slavētu sevi par „nodarīto”, jo jāņem vērā, kādas ētisko principu sociālos ietvaros, kādā stingri norobežotā aizliegumu teritorijā viņa ir augusi. Maz ticams, ka tādas domas būtu šajā sabiedriskajā kopienā pieļaujamas. Es to pārstrādātu vairāk no priekšplānā izceltas „grēku nožēlošanas” viedokļa, kam fonā, tikai fonā – parādītos tāds kā apmierinājums un prieks par paveikto, bet ne jau tik atklāti, kā tagad!

Tad arī lomas izpildītājām būtu interesantāk meklēt risinājumu šai ainai. Citādi – pieļauju, ka viņu pašu kā izpildītāju cilvēka psihe pretotos „tik neticamai atklātībai” un spēle sanāktu falši…

Ja tiktu galā ar iepriekš minētajām problēmām, tad domājams, tālākie risinājumi būtu savā vietā un fināls arī būtu skaidrāk izvērsts.

Vienīgi, kas noteikti būtu jādara – tas ir Silvijas tēva uznāciens, viņa dialogs ar meitu un viņa personiski izteikti draudi Fabiāno. No šo draudu tūlītējas piepildīšanas viņu atturētu fakts, ka uzbrukuma objekts tomēr ir „augstdzimušais” – to būtu dialogā jādod saprast, ja ne tiešā tekstā, tad mājienos- vai arī risināt tā, ka viņš tas Tēvs tikai mutes palaišanā un draudēšanā ir tik „varens”, nekā darīšanā – te viņam vajadzīgs citu „linčotāju” atbalsts un fiziska piepalīdzēšana, jo „kas tos aristokrātus zina, varbūt izvilks zobenu un nodurs pašu tēvu”…

Iespējams šo Silvijas Tēvu būtu jāeksponē jau agrāk un jāparāda, kā dzelžainu tikumības aizstāvi un kas zina – slepkavošanas un sakropļošanas rituālu vadītāju vai vismaz iedvesmotāju. Šāds ekspozīcijas materiāls vēlāk dotu nepieciešamo enerģiju fināla ainām.

Būtu jāizdomā, kā dramaturģiskiem līdzekļiem atrisināt šo tikai remarkā ietēloto ainu: (Silvija raudādama skrien pāri pļavai uz mācītāja māju – grēkus izsūdzēt, mierinājumu rast. Fabiāno, pabeidzis darāmo, dodas augšstāvā pārlaist nakti zem krodzinieces jumta).

Bez tam – vai tas būtu pietiekams atrisinājums Silvijas līnijai? Tik vien kā aiziet pie mācītāja grēkus izsūdzēt… Vai ar to pietiek?

Vai Silvijas tēvam ar to pietiks?

Vai viņu tālākajām dzīvēm ar to būs diezgan?

Es meklētu interesantākus risinājumus finālam. Jo tieši finālā jau arī jābūt skaidram: par ko tad ir šī luga. Vai tikai par libido problemātiku? Vai par vēsturisko atskatu – re, kā toreiz bija! Vai tā?

Personīgi mani visvairāk interesētu tekstā izvērstie sociāli liekulīgie uzstādījumi, kā ievadā teikts skat, citāts: „Zādzības vai slepkavības Roņu salā nepazina. Latvieši kā joku stāstīja leģendu, ka reiz kāds roņsalietis kaimiņam nozadzis vistu, bet jau nākamajā dienā, sirdsapziņas mocīts, pakāries.”

Un tādam stingram un es pat teiktu – kā mācītāja un pagasttiesas apliecinātam ētisko normu uzstādījumam pretstatā – realitātē iepretim tad novietotos, kaut kas cits: gan svešinieku rituālā sakropļošana, gan nepieciešamā šausmu atmosfēra: kas notiks, ja grēkosi, gan finālā Fabiāno noslepkavošana. Tad runa būtu par visos laikos aktuālajām nesaskaņām starp to, kas tiek sabiedriskajā vidē plaši propagandēts un to kādas paralēlas vērtības un vispār „viltus vērtības” patiešām valda vienā vai otrā sabiedrībā…

Šo jēdzienisko slāni gan var no materiāla implicīti nolasīt, tomēr iespējams, ka autors minētos mērķus nav stādījis.

Tātad – pēdējā piezīme būtu tikai mana interpretācija.

Andris Zeibots, 2019.g. septembrī.

“Es ieskatos Andra Ūdra tekstos”

Andra Ūdra divu lugu apskats

Tieši apskats, nevis recenzija, kas tādā gadījumā ietvertu arī vērtējumu, bet vērtējums izriet vairāk vai mazāk no salīdzinājuma.

Šeit es negribētu uzstāties, kā vērtētājs (salīdzinājumā ar ko?), jo neesmu izlasījis tik daudz lugu ne pasaulē piedāvāto, ne pašmāju, nedz arī taisos izcelt savas tehniskās iemaņas tekstu veidošanā, ne stila paradigmatisko bāzi, ne arī domāšanas avotu apguvē, tāpat arī citās prasmēs negrasos uzstādīt savu pieredzi un praksi kā „paraugu”.

Esmu ikdienas persona, cik spēju, tik neuzkrītoši daru savu darāmo (iespējams arī) dramaturģijas nozarē, kas tikpat labi var būt novērtēta kā fikcija, kā jau agrāk rakstos (manu lugu krājuma ievadā) norādīts, ka manām lugām nav nekāda sakara ar teātri kā divarpus tūkstošus gadu vēsturisku fenomenu.

Es izsaku domas.

No personīgā komforta viedokļa, ideāli būtu publicēties anonīmi, ar pseidonīmu, bet esmu jau mācīts – mani izdevēji parasti pieprasa man sevi „demistificēt”. Labi. Tas arī galu galā vienalga.

Nestrīdēšos, ja tiks atzīts, ka viss šajā tekstā ietvertais ir pilnīgas vai pārsvarā muļķības.

****    

Pretstatā vairāku citu autoru darbiem, dramaturgam Andrim Ūdrim nekādi nevar pārmest diskursa „viltošanu” – viņa lugu varoņi neslēpti runā savas paaudzes valodā, un ja arī parādās no šī laikmeta „atšķirīgie” tēli, kā pensionāre Laila Purgaile dzimusi Arāja, kas finālā atklājas kā narkotiku ražotāja un izplatītāja (komēdija „Psihotropais nams”), turklāt vēl it kā apveltīta ar maniakālu psihi (paranoiskā vajadzībā manipulēt ar policijas dienesta pārstāvjiem nemitīgi tiem zvanot pa „neatliekamo gadījumu” telefonu) ar savas „vecmodīgās” izteiksmes pielāgojumu drīzāk lasās, kā parodija, lai varas iestāžu darbiniekiem radītu noteiktu „jukušās un nevarīgās” tantiņas „ērmu” un tādējādi novērstu aizdomas no sevis, kā patiesībā valdonīgas „reibinošo vielu” tīkla gan ražošanas organizētājas, gan izplatītājas īstā veidola…

Faktiski, viņa savā noziedzīgo darbību praksē veiksmīgi ievelk tieši šādu darbību apkarotājus…

Paradoksāli un tāpēc interesanti!

Bez tam, manuprāt, šis nav vienkārši „īstenības kopijas” gadījums, lai gan pieļauju, ka vienam otram policijas dežurantam ne reti ir gadījies un arī gadīsies vēl uzklausīt šādus „sabiedriski aktīvu” personu zvanus, kuri savā „pilsoņa pienākumu” patosā ko tik nesarunā publiskajā telpā vispār, ne tikai pa dienesta telefoniem vien…

Te jēga jau ietiecas plašākos mērogos – kaut vai „viltus ziņu” un „blogeru” superaktīvistu tēmas pētījumos. Manipulācijas „caur ideoloģisko”, „caur pilsoniskās stājas demonstrēšanu”, caur „daļēji atklātiem faktiem” taču ir pašas ejošākās mūsdienu publiskajā telpā.

Visi to zina, tomēr visi arī laiku pa pa laikam „uzraujas”, kā policijas dežurants lugā – viņš arī persona, kurai „sekot un just līdzi”, kā ierasts skatītāju uztveres standartos.

Šajā atsevišķajā stāstā spriedzi (kā nepieciešamo standarta uztveres katalizatoru) rada, zināma Dežuranta „upura sajūta” – tāpat kā publiskajā telpā, tev ir neskaidra nojausma, ka ar tevi manipulē, bet drošas pārliecības nav… No jēgas viedokļa: kāda būtu izvēle – distancēties (teiksim, atslēgt līniju, kā varētu rīkoties Dežurants), vai tiešām noticēt un rīkoties pēc manipulatora ierosinātās izvēles…

Kāda vēl būtu iespēja? To katrs skatītājs, lai atbild sev pats!

Tātad luga ir par to, kā noteiktas ideoloģijas „aizkaru” izmanto savtīgu interešu kārtotāji, kā viņi izmanto „pretējo vērsto” – blefu – lai panāktu savu!… (No nesenās politikas, no populistiskās modes – vai neatceraties, ko pazīstamu?)

Un par spriedzes kāpinājuma momentiem šeit jāatzīst tieši tas, ka atsevišķos gadījumos „pensionāres signāls” tiešām piepildās, tā vai citādi izbraukuma brigādēm lemts konstatēt vienus vai otrus „pārkāpumus”, sākumā ar jauniešu svinēšanas skaļumu līdz rīta ausmai un vēlāk arī kādas personas vardarbīgu uzbrukumu kaimiņos.

Domājams, ka man kā režisoram būtu interesanti šādu materiālu iekārtot uz skatuves tieši tajā aspektā, ka dialogā iesaistītie ir attāluma nošķirti un viens otra reakcijas neredz, līdz ar to katrs personāžs var savu runu pavadīt ar galēji (ja es to veidotu farsa manierē) absurdām darbības un ķermeniskām, žestu, mīmikas reakcijām.

Te man šķiet būtu īsti kur izvērsties skatuviskās formas meklētājiem, lai arī formāli pati luga var derēt lasījumam vai raidlugai, tādā gadījumā materiāls tiktu organizēts tā, lai saglabātos vairāk noslēpuma, vairāk intrigas līdz fināla kulminācijai, „kad visas maskas krīt”.

Kādā citā A. Ūdra lugā („Skumja melodija”), kas varētu iederēties psiholoģiskās drāmas žanrā, mēs sastopamies ar eksistenciālās izvēles situāciju cilvēku attiecību jomā.

Šeit diskursa loma, manuprāt, ir īpaši svarīga, jo aptver konkrētā laikmeta morāles (plurālistiskās – nenoteiktībā vērstās) kā raksturu sadursmi ar sev līdzīgajiem.

Šeit interesantākais ir paradoksālais indivīda apziņas pretrunīgums, pirmkārt: kā tas „nepamana morāles pārkāpumu”, kā galvenais varonis (Edgars) attiecībās ar savu iemīļoto (Sabīne) neapjauš, ka piedāvājot „savu stiprā un drošā” vīra „paspārni”, pilnā apjomā demonstrējot acīmredzot vecāku ieaudzināto iepriekšējās doksas uzstādījumos intensīvi pieprasīto „vīrišķības morāli”, viņš panāk gluži pretējo – mīļotā novēršas no viņa, jo viņas laikmetīgā „feministiski vērstā” morāle prasa pavisam citu attieksmi ģimenē…

Te svarīga arī viņa kā „uzvarētāja” pašapziņa – universitāte pabeigta ar „sarkano diplomu”, ausis pieskandinātas ar „fanojošo līdzgaitnieku” un autoritatīvo personu – universitātes profesoru slavinājumiem… Lūk, arī izcils pamats „kļūt par mačo” savā nozarē!…

Galvenais varonis nevienu mirkli nespēj sev piedēvēt daudz reālāka pasaulskatījuma devīzi, piemēra pēc, kā izsakās viens no personāžiem jaunajā romānā par Konstantinu Raudivi, zem kuras teksta parakstos arī pats personiski:

Es neesmu izcils, jo es vēl esmu dzīvs!

Andra Ūdra varonis Egdars pats sevi „noķer slazdā” tieši tāpēc, ka evolūcijas psiholoģijas gēnu programmu diktāta dēļ aizmiglojas skats, kurā slavas, kā sevis dominējošās personas baudas ziņā intensīvi pozitīvo afektu ietekmes dēļ, viņš tieši vajadzīgajā brīdī nespēj nonākt pie augstāk minētās un samērā vienkāršās idejas…

Viņa pieredzes trūkums viņa centienus sagrauj.

Vārdu sakot, cilvēcisko attiecību problēma dēļ aktuālo pasaules uzskatu atšķirībām…

Un šāds uzstādījums mani, kā lasītāju, gan pārliecina, gan ieinteresē un šķiet arī svarīgs. Tā notiek un notiks.

Cilvēks visos laikos pats sevi ir nesapratis un maldinās vienmēr…

Iztrūkums pieredzē vienmēr ir bīstams ar to, ka pārstāv „tukšo nozīmi”, tātad nevis to, ko zinām, esam mācījušies, esam audzināti noteiktas morāles kategorijās, un kuru likuma pārkāpumus tādā gadījumā varam norakstīt uz „paša vainu”.

Nē, runa ir par ko daudz slēptāku, kaut kādā ziņā arī „daudz banālāko”, katram kā stihijā ierautajam, bet nezinošajam attiecībā pret daudzējādības neskaitāmās variācijās neprognozējamo „klupšanas akmeņu” pēkšņo parādīšanos ikviena mūsu dzīvē, piezīmēšu – jebkurā vecumā, kā par eksistenciāli „neapzināto vainu”…

Es lasot šo lugu apjaušu, priekš manis izrādes intriga te varētu būt: kurš kuram iemācīs melodiju uz klavierēm?

Ideālā nebūtu slikti, ja Kārlis, kā centrālais personāžs spētu atrisināt šo skumjās melodijas tēmu… Ja viņš nosēstos finālā pie klavierēm un to nospēlētu, kā autors „nospēlē” savu dramaturģisko tekstu, bet tā jau ir interpretācija, un es to atceļu, kā apskata sastāvdaļu, lietosim to vienkārši kā piemēru, iespējamam risinājumam…

Patiesi, risinājums jau otrreiz lasot man neod miera, jo tieši caur šī „neapzinātā” pārkāpuma izraisīto konfliktu vēlāk attīstās visa lugas darbība. Te mēs redzam gluži vai drāmas hrestomātisko uzstādījumu: „destruktīva rīcība izraisa konfliktu”, kas eskalē tālāko darbību un spriedzi, kas parādās psiholoģiskā nodarījuma somatiskajās izpausmēs – varoņa  galvas sāpēs un tieksmi uz īslaicīgiem ģīboņiem.

Svarīgs šāds pētījums ir tālab, ka tas attiecas uz ikvienu pieredzes nesēju, atgādinot, ka neviena dzīva pieredze nevar būt pilnīga, ja vien viņš nav dzimis „buda”…

Bet nozīmīgs tālab, ka „pārāk acīmredzams”… Tāda kā superpretruna, kā tīrās doksas paradokss, kā vispārpieņemtā un galēji banālā iekšēji eksplozīvais elements…

Piezīmēšu: ja autors spēj tvert šāda līmeņa problemātiku, tad es to sauktu par īpašu talantu. (Taču mans vērtējums nav nekāds priekšraksts jebkuram citam skatījumam: kā jau teicu „esmu vēl dzīvs”, tāpēc regulāri maldos, un tāpēc pareizi vien būs, ja autors un citi interesenti šo izteikumu uztvers vēsi, vairāk kā perceptu, kā uztveres fakta veidošanos rezultātus apziņas apercepcijā, bez sajūtās izvērsta afekta, vienalga pozitīva vai negatīva – teiksim, pieļauju, kādu varētu sadusmot, ka esmu „ne tā izteicies”, pats neko nejēgdams…

Atgriežoties pie konkrētās lugas „Skumja melodija”.

Noslēpumaināks un līdz ar to interesantāks (varbūt tieši tāpēc, ka neatrisinātāks) šķiet Kārļa tēls šajā darbā. Kas viņš ir? Psihologs it kā nē, jo nemana viņa profesionālos centienus palīdzēt. Viņš tikai uzklausa, vistuvāk es varētu iedomāties – kā Lakāna psihoanalīzes notikuma provocētājs, kurš ir tāds kā norises vadītājs, viņš pēc šīs metodes priekšrakstiem, ļauj „personai pašai sevi analizēt”, taču šajā aspektā nemana viņa tradicionālo pievēršanos „šķeltās personības” pētījumam (lakāniskajā izpratnē).

Mazāk iespējams būtu Kārlis kā psihologs tradicionālajā izpratnē, kaut arī lugas sākumā uzdodot jautājumus personas datu sakarā (vārds uzvārds, vecums utt.) viņš iespējams raisa šādu no ekspozīcijas viedokļa ticamu iespaidu – Edgars atnācis pie psihoterapeita…

Vēlāk tomēr redzam, ka nekādas diagnozes uzstādītas netiks… Un līdz ar to nekādas rekomendācijas. Lugai tādas arī nav jāsniedz. Ne jau par psihologu praksi vēsta šī luga, vai ne?

Tomēr noslēpums saglabājas…

Lasu tālāk un prātoju: diez vai Kārļa tēlu var saprast kā analītiķi psihes dzīļu arhetipisko ainu meklējumos (pēc Junga teorijas), nedz arī freidiskās psihoanalīzes praksei raksturīgā veidā, tad mēs sagaidītu vēršanos pie uzklausāmās personas bērnības atmiņām un sapņu interpretācijas, lai izdarītu secinājumus, ko ieteikt, kā pašai psihei ļaut „sevi ārstēt”, kā sekmēt šo procesu…

Tātad, psihologs tomēr šis personāžs nebūtu.

Jā, viņš savu sarunas biedra stāstīto analizē, jo beigu frāze liecina, ka pētnieks ir sekojis līdzi vēstījumam un izdarījis savus vērtējumus… Taču no kāda viedokļa? Visdrīzāk tas būtu literāra darba autora pētījums, tātad Kārlis tai ziņā drīzāk būtu dramaturga paštēls, tai nozīmē, ka viņa uzdevums nav palīdzēt, nav jāsniedz rekomendācijas sevis apziņas (individuācijas) nozīmē, nav profesionāli jācenšas vājināt  pacienta psihes traucējumus, teiksim, ar atbilstošiem medikamentiem.

 Nē, Kārlis neparedz kādas draudošas sekas, bet kā savu uzdevumu pieņem tikai fiksēt notiekošo…

Tātad autors savā neatkārtojamā apziņā. Singulārā persona – vienīgais visos laikos…

Labi! Šāds skatījums mani nedaudz samierina ar (iespējams, tikai manis personiskas dabas aktualizētu) jau pieminēto informācijas trūkumu pašā materiālā.

Es tomēr klusībā vēlētos, lai šī tēla piederības neskaidrība vismaz finālā atrisinātos, jo tas attiecas uz interesanto, vismaz manā gadījumā: proti, kas ir Kārlis? Te varētu būt tādi risinājumi, kā „pašu paziņu loka pravietis”, kuram draugi un reizēm arī attālinātākas personas mēdz uzticēt savus noslēpumus, jo viņš „ārstē ar klausīšanos vien”.

(Tiesa, tādā gadījumā ekspozīcijā „vārds, uzvārds, dzimšanas gads” iztaujāšana neiederas…)

Finālā atrisināt intrigu „kas ir kas” tieši Kārļa, kā sižetisko līniju apvienotāja gadījumā, manuprāt, būtu interesantāk, nekā atstāt skatītāju neziņā…

Jautājumā par sižeta pusi, jo vairāk tāpēc, ka Edgara līnija šajā izrādē nav vienīgā, parādās vēl arī Edgara – Lindas, paralēli, Edgara – Ingus attiecību līnija, kā arī Ingus – Sabīnes līnijas.

 Tā vai citādi Kārlis kļūst par dramatiskā darba centrālo asi. Tāpēc nav īsti labi, ka viņš dramaturģiskā teksta ietvaros lielākoties uzstājas tikai pasīvā rezonatora lomā (tikai uzklausa, sarunas gaitu minimāli, bet notikumu gaitu nekādi neietekmējot).

Kārlis mūsu skatījumā nekādi neizmainās lugas gaitā, tāpēc viņš nav darbības aktants. Te vērts atgādināt, ka darbība izpaužas tajā, kas aktivizē konfliktu virkni, uztur spriedzi un – galvenais – rada izmaiņas, kā notikumu galarezultāts, kā mainījies raksturs savā psiholoģiskajā uzstādījumā, kā „atpazīšanas objekts” – tajā, kas atklājas, ko sākumā nezinājām (kā detektīvā „kurš vainīgais”) utml.

Protams, var cerēt, ka režisors un aktieris šo trūkumu aizpildīs no savu iespēju enerģētisko jaudu „ražotnes”…

Tā vai citādi, es nesaskatīju norādes uz Kārļa tēla atšifrējuma piedāvājumiem no autora puses (varbūt esmu neuzmanīgi ieklausījies diskursā, tā gadās, un „norādes” jau ir ietvertas intonatīvajā krāsā, tēmas ievirzes paralēlās intensitātēs vai nobīdēs, teiksim, pauzēs un citās reakcijās, vai varbūt manis nesaklausītajos poētiskos mājienos slēptās, pat ne vairs literārās, bet specifiski teatrālo valodu daudzveidībā ieraugāmas, kā tekstā „atliktās nozīmes” vai kā „iztrūkstošā” jaunatklājumos, tātad meklējumos pēc advancētāka sadarbības partnera, nekā es spēju būt.

Viss ir iespējams.

Andris Zeibots, 2019.gada augustā