“Es ieskatos Andra Ūdra tekstos”

Andra Ūdra divu lugu apskats

Tieši apskats, nevis recenzija, kas tādā gadījumā ietvertu arī vērtējumu, bet vērtējums izriet vairāk vai mazāk no salīdzinājuma.

Šeit es negribētu uzstāties, kā vērtētājs (salīdzinājumā ar ko?), jo neesmu izlasījis tik daudz lugu ne pasaulē piedāvāto, ne pašmāju, nedz arī taisos izcelt savas tehniskās iemaņas tekstu veidošanā, ne stila paradigmatisko bāzi, ne arī domāšanas avotu apguvē, tāpat arī citās prasmēs negrasos uzstādīt savu pieredzi un praksi kā „paraugu”.

Esmu ikdienas persona, cik spēju, tik neuzkrītoši daru savu darāmo (iespējams arī) dramaturģijas nozarē, kas tikpat labi var būt novērtēta kā fikcija, kā jau agrāk rakstos (manu lugu krājuma ievadā) norādīts, ka manām lugām nav nekāda sakara ar teātri kā divarpus tūkstošus gadu vēsturisku fenomenu.

Es izsaku domas.

No personīgā komforta viedokļa, ideāli būtu publicēties anonīmi, ar pseidonīmu, bet esmu jau mācīts – mani izdevēji parasti pieprasa man sevi „demistificēt”. Labi. Tas arī galu galā vienalga.

Nestrīdēšos, ja tiks atzīts, ka viss šajā tekstā ietvertais ir pilnīgas vai pārsvarā muļķības.

****    

Pretstatā vairāku citu autoru darbiem, dramaturgam Andrim Ūdrim nekādi nevar pārmest diskursa „viltošanu” – viņa lugu varoņi neslēpti runā savas paaudzes valodā, un ja arī parādās no šī laikmeta „atšķirīgie” tēli, kā pensionāre Laila Purgaile dzimusi Arāja, kas finālā atklājas kā narkotiku ražotāja un izplatītāja (komēdija „Psihotropais nams”), turklāt vēl it kā apveltīta ar maniakālu psihi (paranoiskā vajadzībā manipulēt ar policijas dienesta pārstāvjiem nemitīgi tiem zvanot pa „neatliekamo gadījumu” telefonu) ar savas „vecmodīgās” izteiksmes pielāgojumu drīzāk lasās, kā parodija, lai varas iestāžu darbiniekiem radītu noteiktu „jukušās un nevarīgās” tantiņas „ērmu” un tādējādi novērstu aizdomas no sevis, kā patiesībā valdonīgas „reibinošo vielu” tīkla gan ražošanas organizētājas, gan izplatītājas īstā veidola…

Faktiski, viņa savā noziedzīgo darbību praksē veiksmīgi ievelk tieši šādu darbību apkarotājus…

Paradoksāli un tāpēc interesanti!

Bez tam, manuprāt, šis nav vienkārši „īstenības kopijas” gadījums, lai gan pieļauju, ka vienam otram policijas dežurantam ne reti ir gadījies un arī gadīsies vēl uzklausīt šādus „sabiedriski aktīvu” personu zvanus, kuri savā „pilsoņa pienākumu” patosā ko tik nesarunā publiskajā telpā vispār, ne tikai pa dienesta telefoniem vien…

Te jēga jau ietiecas plašākos mērogos – kaut vai „viltus ziņu” un „blogeru” superaktīvistu tēmas pētījumos. Manipulācijas „caur ideoloģisko”, „caur pilsoniskās stājas demonstrēšanu”, caur „daļēji atklātiem faktiem” taču ir pašas ejošākās mūsdienu publiskajā telpā.

Visi to zina, tomēr visi arī laiku pa pa laikam „uzraujas”, kā policijas dežurants lugā – viņš arī persona, kurai „sekot un just līdzi”, kā ierasts skatītāju uztveres standartos.

Šajā atsevišķajā stāstā spriedzi (kā nepieciešamo standarta uztveres katalizatoru) rada, zināma Dežuranta „upura sajūta” – tāpat kā publiskajā telpā, tev ir neskaidra nojausma, ka ar tevi manipulē, bet drošas pārliecības nav… No jēgas viedokļa: kāda būtu izvēle – distancēties (teiksim, atslēgt līniju, kā varētu rīkoties Dežurants), vai tiešām noticēt un rīkoties pēc manipulatora ierosinātās izvēles…

Kāda vēl būtu iespēja? To katrs skatītājs, lai atbild sev pats!

Tātad luga ir par to, kā noteiktas ideoloģijas „aizkaru” izmanto savtīgu interešu kārtotāji, kā viņi izmanto „pretējo vērsto” – blefu – lai panāktu savu!… (No nesenās politikas, no populistiskās modes – vai neatceraties, ko pazīstamu?)

Un par spriedzes kāpinājuma momentiem šeit jāatzīst tieši tas, ka atsevišķos gadījumos „pensionāres signāls” tiešām piepildās, tā vai citādi izbraukuma brigādēm lemts konstatēt vienus vai otrus „pārkāpumus”, sākumā ar jauniešu svinēšanas skaļumu līdz rīta ausmai un vēlāk arī kādas personas vardarbīgu uzbrukumu kaimiņos.

Domājams, ka man kā režisoram būtu interesanti šādu materiālu iekārtot uz skatuves tieši tajā aspektā, ka dialogā iesaistītie ir attāluma nošķirti un viens otra reakcijas neredz, līdz ar to katrs personāžs var savu runu pavadīt ar galēji (ja es to veidotu farsa manierē) absurdām darbības un ķermeniskām, žestu, mīmikas reakcijām.

Te man šķiet būtu īsti kur izvērsties skatuviskās formas meklētājiem, lai arī formāli pati luga var derēt lasījumam vai raidlugai, tādā gadījumā materiāls tiktu organizēts tā, lai saglabātos vairāk noslēpuma, vairāk intrigas līdz fināla kulminācijai, „kad visas maskas krīt”.

Kādā citā A. Ūdra lugā („Skumja melodija”), kas varētu iederēties psiholoģiskās drāmas žanrā, mēs sastopamies ar eksistenciālās izvēles situāciju cilvēku attiecību jomā.

Šeit diskursa loma, manuprāt, ir īpaši svarīga, jo aptver konkrētā laikmeta morāles (plurālistiskās – nenoteiktībā vērstās) kā raksturu sadursmi ar sev līdzīgajiem.

Šeit interesantākais ir paradoksālais indivīda apziņas pretrunīgums, pirmkārt: kā tas „nepamana morāles pārkāpumu”, kā galvenais varonis (Edgars) attiecībās ar savu iemīļoto (Sabīne) neapjauš, ka piedāvājot „savu stiprā un drošā” vīra „paspārni”, pilnā apjomā demonstrējot acīmredzot vecāku ieaudzināto iepriekšējās doksas uzstādījumos intensīvi pieprasīto „vīrišķības morāli”, viņš panāk gluži pretējo – mīļotā novēršas no viņa, jo viņas laikmetīgā „feministiski vērstā” morāle prasa pavisam citu attieksmi ģimenē…

Te svarīga arī viņa kā „uzvarētāja” pašapziņa – universitāte pabeigta ar „sarkano diplomu”, ausis pieskandinātas ar „fanojošo līdzgaitnieku” un autoritatīvo personu – universitātes profesoru slavinājumiem… Lūk, arī izcils pamats „kļūt par mačo” savā nozarē!…

Galvenais varonis nevienu mirkli nespēj sev piedēvēt daudz reālāka pasaulskatījuma devīzi, piemēra pēc, kā izsakās viens no personāžiem jaunajā romānā par Konstantinu Raudivi, zem kuras teksta parakstos arī pats personiski:

Es neesmu izcils, jo es vēl esmu dzīvs!

Andra Ūdra varonis Egdars pats sevi „noķer slazdā” tieši tāpēc, ka evolūcijas psiholoģijas gēnu programmu diktāta dēļ aizmiglojas skats, kurā slavas, kā sevis dominējošās personas baudas ziņā intensīvi pozitīvo afektu ietekmes dēļ, viņš tieši vajadzīgajā brīdī nespēj nonākt pie augstāk minētās un samērā vienkāršās idejas…

Viņa pieredzes trūkums viņa centienus sagrauj.

Vārdu sakot, cilvēcisko attiecību problēma dēļ aktuālo pasaules uzskatu atšķirībām…

Un šāds uzstādījums mani, kā lasītāju, gan pārliecina, gan ieinteresē un šķiet arī svarīgs. Tā notiek un notiks.

Cilvēks visos laikos pats sevi ir nesapratis un maldinās vienmēr…

Iztrūkums pieredzē vienmēr ir bīstams ar to, ka pārstāv „tukšo nozīmi”, tātad nevis to, ko zinām, esam mācījušies, esam audzināti noteiktas morāles kategorijās, un kuru likuma pārkāpumus tādā gadījumā varam norakstīt uz „paša vainu”.

Nē, runa ir par ko daudz slēptāku, kaut kādā ziņā arī „daudz banālāko”, katram kā stihijā ierautajam, bet nezinošajam attiecībā pret daudzējādības neskaitāmās variācijās neprognozējamo „klupšanas akmeņu” pēkšņo parādīšanos ikviena mūsu dzīvē, piezīmēšu – jebkurā vecumā, kā par eksistenciāli „neapzināto vainu”…

Es lasot šo lugu apjaušu, priekš manis izrādes intriga te varētu būt: kurš kuram iemācīs melodiju uz klavierēm?

Ideālā nebūtu slikti, ja Kārlis, kā centrālais personāžs spētu atrisināt šo skumjās melodijas tēmu… Ja viņš nosēstos finālā pie klavierēm un to nospēlētu, kā autors „nospēlē” savu dramaturģisko tekstu, bet tā jau ir interpretācija, un es to atceļu, kā apskata sastāvdaļu, lietosim to vienkārši kā piemēru, iespējamam risinājumam…

Patiesi, risinājums jau otrreiz lasot man neod miera, jo tieši caur šī „neapzinātā” pārkāpuma izraisīto konfliktu vēlāk attīstās visa lugas darbība. Te mēs redzam gluži vai drāmas hrestomātisko uzstādījumu: „destruktīva rīcība izraisa konfliktu”, kas eskalē tālāko darbību un spriedzi, kas parādās psiholoģiskā nodarījuma somatiskajās izpausmēs – varoņa  galvas sāpēs un tieksmi uz īslaicīgiem ģīboņiem.

Svarīgs šāds pētījums ir tālab, ka tas attiecas uz ikvienu pieredzes nesēju, atgādinot, ka neviena dzīva pieredze nevar būt pilnīga, ja vien viņš nav dzimis „buda”…

Bet nozīmīgs tālab, ka „pārāk acīmredzams”… Tāda kā superpretruna, kā tīrās doksas paradokss, kā vispārpieņemtā un galēji banālā iekšēji eksplozīvais elements…

Piezīmēšu: ja autors spēj tvert šāda līmeņa problemātiku, tad es to sauktu par īpašu talantu. (Taču mans vērtējums nav nekāds priekšraksts jebkuram citam skatījumam: kā jau teicu „esmu vēl dzīvs”, tāpēc regulāri maldos, un tāpēc pareizi vien būs, ja autors un citi interesenti šo izteikumu uztvers vēsi, vairāk kā perceptu, kā uztveres fakta veidošanos rezultātus apziņas apercepcijā, bez sajūtās izvērsta afekta, vienalga pozitīva vai negatīva – teiksim, pieļauju, kādu varētu sadusmot, ka esmu „ne tā izteicies”, pats neko nejēgdams…

Atgriežoties pie konkrētās lugas „Skumja melodija”.

Noslēpumaināks un līdz ar to interesantāks (varbūt tieši tāpēc, ka neatrisinātāks) šķiet Kārļa tēls šajā darbā. Kas viņš ir? Psihologs it kā nē, jo nemana viņa profesionālos centienus palīdzēt. Viņš tikai uzklausa, vistuvāk es varētu iedomāties – kā Lakāna psihoanalīzes notikuma provocētājs, kurš ir tāds kā norises vadītājs, viņš pēc šīs metodes priekšrakstiem, ļauj „personai pašai sevi analizēt”, taču šajā aspektā nemana viņa tradicionālo pievēršanos „šķeltās personības” pētījumam (lakāniskajā izpratnē).

Mazāk iespējams būtu Kārlis kā psihologs tradicionālajā izpratnē, kaut arī lugas sākumā uzdodot jautājumus personas datu sakarā (vārds uzvārds, vecums utt.) viņš iespējams raisa šādu no ekspozīcijas viedokļa ticamu iespaidu – Edgars atnācis pie psihoterapeita…

Vēlāk tomēr redzam, ka nekādas diagnozes uzstādītas netiks… Un līdz ar to nekādas rekomendācijas. Lugai tādas arī nav jāsniedz. Ne jau par psihologu praksi vēsta šī luga, vai ne?

Tomēr noslēpums saglabājas…

Lasu tālāk un prātoju: diez vai Kārļa tēlu var saprast kā analītiķi psihes dzīļu arhetipisko ainu meklējumos (pēc Junga teorijas), nedz arī freidiskās psihoanalīzes praksei raksturīgā veidā, tad mēs sagaidītu vēršanos pie uzklausāmās personas bērnības atmiņām un sapņu interpretācijas, lai izdarītu secinājumus, ko ieteikt, kā pašai psihei ļaut „sevi ārstēt”, kā sekmēt šo procesu…

Tātad, psihologs tomēr šis personāžs nebūtu.

Jā, viņš savu sarunas biedra stāstīto analizē, jo beigu frāze liecina, ka pētnieks ir sekojis līdzi vēstījumam un izdarījis savus vērtējumus… Taču no kāda viedokļa? Visdrīzāk tas būtu literāra darba autora pētījums, tātad Kārlis tai ziņā drīzāk būtu dramaturga paštēls, tai nozīmē, ka viņa uzdevums nav palīdzēt, nav jāsniedz rekomendācijas sevis apziņas (individuācijas) nozīmē, nav profesionāli jācenšas vājināt  pacienta psihes traucējumus, teiksim, ar atbilstošiem medikamentiem.

 Nē, Kārlis neparedz kādas draudošas sekas, bet kā savu uzdevumu pieņem tikai fiksēt notiekošo…

Tātad autors savā neatkārtojamā apziņā. Singulārā persona – vienīgais visos laikos…

Labi! Šāds skatījums mani nedaudz samierina ar (iespējams, tikai manis personiskas dabas aktualizētu) jau pieminēto informācijas trūkumu pašā materiālā.

Es tomēr klusībā vēlētos, lai šī tēla piederības neskaidrība vismaz finālā atrisinātos, jo tas attiecas uz interesanto, vismaz manā gadījumā: proti, kas ir Kārlis? Te varētu būt tādi risinājumi, kā „pašu paziņu loka pravietis”, kuram draugi un reizēm arī attālinātākas personas mēdz uzticēt savus noslēpumus, jo viņš „ārstē ar klausīšanos vien”.

(Tiesa, tādā gadījumā ekspozīcijā „vārds, uzvārds, dzimšanas gads” iztaujāšana neiederas…)

Finālā atrisināt intrigu „kas ir kas” tieši Kārļa, kā sižetisko līniju apvienotāja gadījumā, manuprāt, būtu interesantāk, nekā atstāt skatītāju neziņā…

Jautājumā par sižeta pusi, jo vairāk tāpēc, ka Edgara līnija šajā izrādē nav vienīgā, parādās vēl arī Edgara – Lindas, paralēli, Edgara – Ingus attiecību līnija, kā arī Ingus – Sabīnes līnijas.

 Tā vai citādi Kārlis kļūst par dramatiskā darba centrālo asi. Tāpēc nav īsti labi, ka viņš dramaturģiskā teksta ietvaros lielākoties uzstājas tikai pasīvā rezonatora lomā (tikai uzklausa, sarunas gaitu minimāli, bet notikumu gaitu nekādi neietekmējot).

Kārlis mūsu skatījumā nekādi neizmainās lugas gaitā, tāpēc viņš nav darbības aktants. Te vērts atgādināt, ka darbība izpaužas tajā, kas aktivizē konfliktu virkni, uztur spriedzi un – galvenais – rada izmaiņas, kā notikumu galarezultāts, kā mainījies raksturs savā psiholoģiskajā uzstādījumā, kā „atpazīšanas objekts” – tajā, kas atklājas, ko sākumā nezinājām (kā detektīvā „kurš vainīgais”) utml.

Protams, var cerēt, ka režisors un aktieris šo trūkumu aizpildīs no savu iespēju enerģētisko jaudu „ražotnes”…

Tā vai citādi, es nesaskatīju norādes uz Kārļa tēla atšifrējuma piedāvājumiem no autora puses (varbūt esmu neuzmanīgi ieklausījies diskursā, tā gadās, un „norādes” jau ir ietvertas intonatīvajā krāsā, tēmas ievirzes paralēlās intensitātēs vai nobīdēs, teiksim, pauzēs un citās reakcijās, vai varbūt manis nesaklausītajos poētiskos mājienos slēptās, pat ne vairs literārās, bet specifiski teatrālo valodu daudzveidībā ieraugāmas, kā tekstā „atliktās nozīmes” vai kā „iztrūkstošā” jaunatklājumos, tātad meklējumos pēc advancētāka sadarbības partnera, nekā es spēju būt.

Viss ir iespējams.

Andris Zeibots, 2019.gada augustā