Nolēdzies pērnā gada decembrī biedrības “Dramaturgu asociācija” izsludinātais projekta “Lugu konkurss – lugu krājums” trešais lugu konkurss.
18 autori iesūtīja 35 lugas – paredzētas bērnu 9+ un jauniešu auditorijai.
Pēc žūrijas vērtējuma lugu krājumam “Cilvēkspārns” ir izvirzītas 12 lugas, kuru autori ir 9 : Inese Tālmane, Egīls Šņore, Lelde Stumbre, Māris Bortņikovs, Laima Poga, Biruta Zujāne, Andris Niedzviedzis, kā arī 2 autori, kuri raksta ar pseidonīmu: Arta Dzīle un Sandijs Lāszils.
Lugu krājuma izdošana paredzēta ne ātrāk kā šī gada beigās.
Konkursa lugas vērtēja profesionāli žūrijas pārstāvji: literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Ieva Kalniņa, Tērvetes amatierteātra režisore Dzintra Zimaiša, literatūrzinātniece, pedagoģe Ināra Andžāne, režisors, pedagogs Vilnis Rullis, teātra zinātniece Ērika Zirne, dramaturģes Lelde Stumbre un Biruta Zujāne, kā arī psiholoģe Ineta Kona.
Biedrība “Dramaturgu asociācija” izziņoja projektu “Lugu konkurss – lugu krājums” un – pirmo un otro– lugu konkursus 2019. un 2020.gadā; pēc tiem iznāca Biedrības “Dramaturgu asociācija” izdotie mūsdienu Latvijas lugu krājumi “Cilvēkzvērs” un “Cilvēktīkls”, kuru joprojām var iegādāties gramatnīcās un “Dramaturgu asociācijā”.
Žūrijas pārstāvja V.Ruļļa pārdomas par šo lugu konkursu:
“Šis ir jau trešais lugu konkurss, kurā esmu žūrijas loceklis (pārstāvis; kurā darbojos žūrijas sastāvā). Diemžēl šis izrādījās visgrūtākais lugu vērtēšanas ziņā, kaut man labu laiku savā profesionālajā dzīvē nācās strādāt tieši bērnu teātrī. Neraugoties uz pietiekami lielo iesūtīto lugu skaitu un jaunu autoru parādīšanos konkursā, statistika diemžēl neatspoguļo patieso situāciju. Tā kā šis lugu konkurss bija veltīts bērnu lugām, parādījās daudzas problēmas, kas jau bijušas zināmas izsenis.
Pirmkārt, neprasme izstāstīt stāstu grodi un saprotami. Turklāt izstāstīt caur varoņu tekstiem, jo šeit nav paskaidrojošā momenta, kā tas ir stāstā vai romānā. Šiem tekstiem jāvirza gan iekšējā, gan ārējā darbība. Faktiski ar to neesamību nācās saskarties gandrīz katrā otrajā lugā. Neprasme veidot tēlu raksturus, kopējo atmosfēru, kas reizēm, kad raksta pieaugušajiem, var tikt ignorēta, ja izvēlētais žanrs un forma to pieļauj. Bērnu literatūras/dramaturģijas gadījumā tas “nestrādā”, jo viņi vēl nezina par visiem mūsu jeb pieaugušo “-ismiem” , viņiem nepieciešams maksimāli patiess un uzrunājošs stāsts (te es liktu punktu), ko viņi sagaida no lasītā/skatītā.
Otrkārt, attieksme pret notikumiem balstās tajos pašos dramaturģiskajos kanonos kā pieaugušo lugās. Cēloņsakarība, organisks patiesums, fantāzijas un iztēles klātbūtne. Diemžēl attiecībā uz bērnu literatūru bieži valda tāds “su, su, su” piegājiens. Autoriem nez kāpēc šķiet, ka mazais cilvēciņš, pusaudzis/jaunietis ir tāds nesapraša, mucā audzis, pa spundi barots un ar viņu var sarunāties tikai tādā pāri stāvošā, pamācošā tonī. Tā ir klāja maldīšanās. Viņi ir jau personības, bieži viedāki un gudrāki par mums. Bērns / pusaudzis / jaunietis necieš melus, pamācīšanu, didaktiku,– un tā visa bija pārpārēm iesniegtajos darbos.
Treškārt, autori savus varoņus apvelta ar savas paaudzes domāšanu un pasaules uztveri. Sajūta, ka viņi reālus pusaudžus nav ne redzējuši, ne saprot, ne izjūt viņu problēmas. Sadomātas situācijas, melīgi dialogi, neprasme caur valodu veidot dzīvu personāžu. Plakātiski sižeti un to pavērsieni, bieži pakārtoti kādai savai idejai, kurai nav nekā kopīga ar šodienas jauno cilvēku izjūtu pasauli. Skumji!
Un visbeidzot – tas, ka autors izmanto dramaturģisku rakstības formu, vēl nenozīmē, ka tā automātiski ir dramaturģija. Dramaturģija ir pasaules radīšana ar saviem noteikumiem, loģiku, savu skatījumu un izjūtām par pasaules šodienas norisēm. Iekšējā loģika, kas virza lugas darbību, un patiesums, vēlme dalīties ar lasītāju/skatītāju savās sāpēs, priekos, cerībās. Šī problēma gan bija visos lugu konkursos, varbūt šoreiz tas izpaudās visspilgtāk.
Tai pat laikā – prieks par tiem autoriem, kuru darbi iekļūs krājumā. Gribas cerēt, ka tas būs kā atskaites punkts tiem, kuri vēlēsies nodarboties ar lugu rakstīšanu jauniešiem.”
Žūrijas pārstāves Ineta Konas domas par konkursu: “Tas nav viegls process – rakstīt lugu bērniem vai pusaudžiem. Šajā gadījumā ir jāiejūtas bērna lomā, un vislabāk to izdarīt, iedomājoties sevi konkrētajā vecumā. Tēmas kopumā ir uzķertas precīzi. Tiešām psihologa praksē mūsdienās jāsaskaras tieši ar minētajām problēmām. Taču, rakstot lugas, nereti autori nepamet pieaugušā cilvēka lomu, tādējādi it kā audzina vai, pareizāk sakot, moralizē. Šo faktu jau atzīmēju, vērtējot lugas pēc to izlasīšanas. Bet es vēlreiz uzsveru, ka esmu ļoti pateicīga kā psihologs, ka grūtās tēmas ir aizskartas, tas nozīmē – esam ķērušies “vērsim pie ragiem”, jo skolā novērotais mobings ir sabiedrības domāšanas procesu radīts un balstās uz viedokli – pareizi vai nepareizi. Bet šis kritērijs nav objektīvs, jo būtu jāvērtē pēc tā, kas notiek šajā brīdī, būtu jāizgaismo konkrētā situācija, atspoguļojot jūtas un emocijas konkrētā brīdī, jo tā mēs mācāmies reaģēt ar visu ķermeni un saskaņā ar konkrētā mirkļa emocijām, nevis iemācītiem uzvedības modeļiem.”