Dramaturģija

Daudzi kaut ko kolekcionē. Krišjānis Barons, piemēram, savulaik vāca dainas. Man bija slinkums iet uz bibliotēku, bet lugas lasīt gribējās, un tā nu sāku rakties pa internetu un vākt tur esošās lugas…

Esošā situācija

Paralēli grāmatu veikaliem un bibliotēkam, kur var sastapt lugu tekstus, jau labu laiku eksistē virtuālā pasaule un lugas, kas lasāmas internetā.

Viena kategorija ir tās lugas, kurām autortiesību termiņš beidzies, līdz ar to bez lielām formalitātēm publicējamas.  Klasika, obligātā literatūra un citas senas lugas.  Šādas lapas ir  http://www.letonika.lv/literatura/section.aspx?f=1&id=2189833 , http://gramatas.lndb.lv/ un http://www.korpuss.lv/klasika, http://www.lasamkoks.lv/lat/meklesana?q=Brigadere .  Šo lapu satura daļa, kas attiecas uz dramaturģiju, lielā mērā dublējas. Lai atrastu tieši lugas, jāmeklē lugu autori alfabētiskajā sarakstā, lapā letonika.lv atsevišķi nodalīta dramaturģija.

Dažādu periodu lugas http://www.zagarins.net/jg/arhivs.htm  un http://www.eraksti.lv/nodalas/dramaturgija.html  (par maksu). Arī  http://gramataselektroniski.blogspot.com/search/label/Z9%3A%20Lugas Vairākas citu valstu autoru lugas latviski  visvairāk  ir  http://www.kroders.lv/lugu_arhivs .

Mūsdienu latviešu autoru lugas lasāmas arī “Kroders” LASA sadaļā. Un http://www.vieglifantazet.lv/lv/intro/, https://las.am/sites/lasam/files/e_content/previews/ieva_melgalve_-_necilveki_paraugs.pdf, http://www.svetdienasskola.lv/materiali/87, http://www.winter.lv/lat/jaunais_gads_izklaide/ziemassvetku_scenarijs/5945.html ,  http://www.izdevnieciba.com/fragmenti/9984-663-27-2.pdf  , http://dziedava.lv/muzika/liml/lacplibr.htm  Sākot no vienas līdz vairākām katrā no vietnēm, dažos gadījumos neizskatās, ka lugu parādīšanās šajās lapās būtu kaut kas sistemātisks un regulārs.

Protams, dramaturģija ir arī lugu autoru personīgajās mājaslapās. Tur ir vai nu lugu pilni teksti, vai fragmenti, vai arī lugu apraksti: Aiva Birbele http://aivabirbele.blogspot.com/ , Anita Grīniece http://www.anitagriniece.com/ , Andris Niedzviedzis https://sites.google.com/site/aniedzviedzislugas/home , Dzintars Briedis un Ģirts Parfeņenkovs http://www.ltn.lv/~buldozer/lugas.htm. un http://www.ltn.lv/~buldozer/sirts/, http://edaraksti.files.wordpress.com/2012/02/eposs.pdf, Baņuta Rubess http://www.banuta.com, http://kleoteksti.wordpress.com/category/lugas,  http://artursmorozovs.blogspot.com/2014/01/karaliska-titula-izvele-1celiens.html,  Andris Ūdris http://andrisu.wix.com/skatuves-nedarbi, http://stumbrelugas.wordpress.com/, Baiba Jukneviča http://baibajuknevica.lv , http://www.marajakubovska.lv/fragmenti-2/  , Lauris Gundars http://www.laurisgundars.lv/ , http://www.rasaraksta.lv , http://www.ingunabauere.lv/ , Māra Zālīte http://www.marazalite.lv/category/dramaturgija/lugas/ , Māra Horna http://marahorna.lv/ , Ādolfs Alunāns, http://alunans.lv/jaunumi/aktualitates/  ,  http://www.hermanis-paukss.lv/ , https://monikaziledotcom.wordpress.com/lugas/

Kopā vairāk nekā 30 interneta vietnes! Tajos lugas lasāmas vismaz 8  dažādos formātos. Sev piemērotas lugas sameklēšanu pēc noteiktiem kritērijiem nepiedāvā neviena no tām. Lapu skaitlis var mainīties, jo ik pa laikam rodas jaunas lapas, citas pazūd.

Līdz ar to :

–    apgrūtināta internetā pieejamo latviešu lugu atrašana, kas savukārt neveicina latviešu dramaturģijas iestudēšanu.

–          nepastāv dramaturģijas detalizētas meklēšanas iespējas (pēc personāžu skaita un dzimuma, lugas apjoma, žanra, autora, rašanās laika, godalgām, auditorijas veida, teātra veida, nacionalitātes utt);

–          Tīmeklī nav vienoti un bez maksas pieejamas to latviešu dramaturgu lugas, kuriem beidzies autortiesību ierobežojums (izņemot tās dažas, ko iepriekš minēju);

–          Beigu beigās – jau gadiem turpinās publiska un ne tik publiska dramaturgu žēlošanās, ka ir tika daudz foršu latviešu lugu, bet- ak vai… Tās par maz iestudē…

Kāpēc tas nav integrējams ar bibliotēku datu bāzēm to šobrīdējā formātā

–          Ļoti daudz lugu nav un visticamāk arī netiks publicētas grāmatās, taču tās ir pieprasītas, tiek iestudētas. Lugai jau arī nav galvenais būt publicētai, bet gan iestudētai.

–          Bibliotēku datu bāzēs ir pavisam citi grāmatu meklēšanas kritēriji, kas attiecībā uz lugām būtībā neder, lai šī meklēšana būtu kaut cik efektīvā. Optimālais risinājums ir apmēram šāds http://www.findaplay.com/ vai http://www.one-act-plays.com/  vai http://dramaturgiamexicana.com/catalogo/

Bet ko tad darīt?

Nesen atklāju,ka eksistē tāda  iestāde zem Kultūras ministrijas http://www.kis.gov.lv/agentura/  un starpnozaru projekts “Kultūras un atmiņas institūciju vienotās informācijas pārvaldības sistēma”. Vienotas dramaturģijas datu bāzes izveide atbilstu Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās noteiktajai Kultūras ministrijas apņemšanās izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģiju iespējas kultūras pieejamības veicināšanai un kultūras daudzveidīgai klātbūtnei globālajā tīmeklī.

Aizrakstīju šais iestādei epastu ar jautājumu, par to, vai nav domājuši arī par lugu datubāzi. Jo viņu veidotais Muzeju kopkatalogs ir ļoti jauka lieta… Jau vairāk nekā 5 gadus gaidu atbildi uz šo manu epasta vēstuli.

Jautājums paliek- ko darīt un vai vispār darīt?

Dramaturģijas lapas citās valstīs jau minēju. Nu, labi, latviski pastāv tekstiteatrim.wordpress.com, kas dažādās latviešu lugu lapas it kā apvieno, turklāt piedāvājot meklēšanas kritērijus. Tomēr kā jau daudzas uz individuālas iniciatīvas un 0 euro budžeta balstītas mājaslapas, tas negarantē ne kvalitāti, ne ilgtspējību. Turklāt formātā (ko worpdress.com piedāvā bez maksas), kādā Tekstiteatrim ir tagad, pieaugot lugu skaitam, tas viss kļūst arvien nepārskatāmāk.

Kam lugu datu bāze vajadzīga? Ir  profesionālo teātru režisori,  ir amatierteātri, skolas, pirmsskolas izglītības iestādes,  daudzi citi cilvēki , kas meklē lugas, ko iestudēt dažādos pasākumos utt. Vairāki man teikuši, ka piemērotas lugas ir tik grūti atrast (cik tad dramaturģija ir pārstāvēta grāmatu veikalos?).  Ir  vairāki simti  šīs lapas apmeklējumi dienā. Reizēm pat pāri 1000. Man vien, pat neesot pazīstamo lugu autoru vidū, atrakstījuši  vairāki simti cilvēku, kuri  meklē lugas iestudēšanai.  Raksta, protams, arī citiem  autoriem, kuriem šajā lapā ir lugu apraksti.

Jo šobrīd, nereti ir tāda situācija: kāds meklē lugu iestudēšanai, autoram tajā pašā laikā ir kaut kas atbilstošs ko piedāvāt, bet viņi nesastopas…

Un nerunāsim jau tikai par šo praktisko aspektu – iestudētāja un lugu autora savešana, bet arī kultūras vērtību saglabāšanu un pieejamību.

Vēl viens šī raksta autores raksts par šo tēmu- Atrast, ko vēlas, nevis tikai to, ko var atrast

Izklaide teātramīļiem – atmini lugas/iestudējuma nosaukumu! Tālāk minētās lugas ir iestudētas Latvijas profesionālajos teātros 2013/2014.g. sezonā (izņemot Radioteātri).

Savus atminējumus un minējumus lūgums atstāt komentāru sadaļā!

Ne tikai “patīk/nepatīk”
Mans viedoklis protams ir subjektīvs, kā gan savādāk. Pirmkārt tāpēc, ka spriežu tikai pēc lasītā, nenoskatoties izrādes, kas domas varētu mainīt. Katram ir savi kritēriji, kas nosaka patīk luga vai ne. Man tie ir šādi:
– cik precīzi lugas tēmu ietēlo tās personāži, to attiecības, sižets, un kā tas viss izvērsts;
– tēmas aktualitāte (visai subjektīvs kritērijs – kas liekas aktuāli vienam, citam neinteresē vispār);
– dramaturga spēja strukturēt (pretstatā fragmentārismam domāšanā, jo, lai kā tas būtu modē, man tas liek domāt, ka darbs bijis paviršs);
– oriģinalitāte (pretstatā klišejiskumam, stereotipiem) – arī ļoti subjektīvs kritērijs, jo katram ir cita lasīšanas, skatīšanās pieredze;
– detaļu spilgtums;
– žanra kosekvence;
– pareizrakstība, gramatika. Ja daudz to kļūdu- nedaudz traucē lasīt.

Atsķirībā no, iespējams, daudziem – man to, vai luga patīk, neietekmē autora vārds, izglītība, popularitāte, frizūra, māka zīmēties u.tml.

Par nelugām
Ir teātris un ir teatralizācija- viens no veidiem, kā atraktīvā veidā pasniegt informāciju: teatralizēti prozas lasījumi, teatralizētas muzeju aktivitātes, teatralizētas lekcijas, ceļojumu stāsti utt.

1.Pirmais teksts, ko izlasu, nemaz nav luga, bet performances scenārijs. Kāpēc performances jāsauc par izrādēm – lai piesaistītu plašāku publiku vai neprofesionalitātes dēļ? Vai tāpēc, ka pasākums notiek ēkā, kur spēlē teātri?

2. Par nākamo tekstu rodas jautājums, kāpēc bija vajadzīgs tieši dramaturgs, lai veidotu šo tekstu? Bet pozitīvi tas, ka notiek arī šādu metožu izmantošana, atgādinot, ka var arī tā. Teksta forma sasaucas ar tēmu par multikulturālo valstī, cilvēkā, kad tik daudz kas saplūst kopā. Bet kopumā šo tekstu uztvēru ne kā lugu, bet prozas tekstu, kas neizslēdz to, ka to var teatralizēti pasniegt.

3. Vēl viens it kā lugas teksts, kur daudz, daudz runā. Lasīšanai interesants- kā jau lasot kaut ko anekdotisku un pikantu. Prozas teksts pēc būtības. Runājamā sadalījums pa lomām rada vien vizuālu līdzību lugas tekstam, neko vairāk. Divi no t.s. lugas sākumā minētajiem personāžiem tā arī tālāk tekstā neparādās. Iegūglēju- arī kritika augstu dramaturga veikumu nevērtē un ir neizpratnē, kāpēc, lai nodarbinātu konkrētos aktierus nav atrasta luga.

4. Savdabīga tēma, interesanti raksturi un amizanti dialogi. Luga kā etīžu un īsstāstu virknējums, bet ne viss no tā patiešām šķiet vajadzīgs, rodas paviršības iespaids. Darbojošos personāžu saraksta nav. Bet jauki un godīgi, ka izrādes veidotāji savu veikumu arī nemaz nedēvē tikai un vienīgi par teātra izrādi.

5. Teatralizēta faktu un viedokļu pasniegšana publikai, kas mijas ar dinamiskākām darbības ainām, attēlojamās vides ilustrēšanu. Par šo darbu arī atrodama kritikas neizpratne, kāpēc atteikušies no profesionāla dramaturga?
Negribu apgalvot, ka, ja nav izmantota luga vai arī teātra ļaudis nodarbojas ar teatralizāciju, tas nozīmē mazāk baudāmu rezultātu. Ne vienmēr. Man nav nekas pret to, ka teātris saplūst ar citām priekšnesumu formām, bet tad varbūt arī jāsauc lietas īstajos vārdos: performance, terapijas seanss, teatralizēts prozas vai cita veida teksta priekšlasījums?

Lugas “pēc motīviem”
Vai dramaturģiju attīsta dažādas adaptācijas, dramatizējumi, darbi pēc filmu, citu lugu motīviem? No vienas puses autoram ir grūtāk, jo jāsamierinās ar tādu kā līdzautora statusu, jo sižetu, personāžus vairāk vai mazāk jau izdomājis kāds cits. Jārēķinās, ka viņa paveikto salīdzinās ar oriģinālu, kas nereti ir klasika. No otras puses – tas ir izaicinājums ar to pateikt kaut ko jaunu. Turklāt dzīvojam laikā, kad jau tik daudz kas jau ir uzrakstīts, ka ir visai iluzori domāt, ka kāds spēj radīt kaut ko ļoti oriģinālu.

6. Luga, kuras autori visai daudz aizraujas ar ilustrēšanu, nopūtas “ak, tad bija gluži kā tagad” vairs ne saskaitīt. N.Naumanis savā recenzijā dramaturģiju dēvē par kārnu un didaktiski primitīvu, taču atzīst, ka ir arī izteiksmīgas ainas.

7. Luga, kas neaizrauj, ne formas, ne satura ziņā. Varbūt situāciju glābtu vairāk humora un ironijas, kas šur tur tā kā pavīd? Iztrūkst personāžu saraksta. Vai tiešām pirms lugas uzveduma skatīšanās jāpārlasa oriģināls (pēc kuras motīviem luga)? Lai visu adekāti uztvertu.

8. Teksts, kuru lasot, kopumā tāda sajūta kā skatītos multfilmu. Kaut arī sižets it kā visiem zināms, lasīt tomēr interesanti. Kritika tai piedēve paviršību. Bet no lugām, kas veidota “pēc kaut kā motīviem” šī, manuprāt, vislabākā. Pārlasot tajā var droši vien atrast ļoti daudz ko, bet nez vai skatītāji pārlasa…

9. Lasot sākumu, biedē tas, vai tiešam tā būs tik iepriekšparedzama, cik man liekas. Drīzāk te vainīga zināma mana “sabojātība” un tas, ka kaut kas lasīts. Tā nu ir- minējumi par sižeta tālāko gaitu apstiprinās. Kaut arī neredzēju vēl to filmu, kuras ideju iestudējuma veidotāji aizņēmušies. Vai koncentrēšanās un aizraušanās uz laikmetu rakturojošām detaļām nav nedaudz par daudz? Kritika piedēvē dramaturģiskajam materiālam knapumu un mazuma piegaršu. Taču kopumā sižets rit raiti, loģiski, nekas neatklājas par ātru. Lugas patīkamā vienkāršība, salīzinoši nelielais apjoms, kā arī tēlotāju sastāvs (vairāk sieviešu) mudina domāt, ka tā labi iederētos arī uz amatierteātru skatuvēm.

Komēdijas
Jau iepriekš minēju pāris komēdijas, un tagad par pārējem:

10. Sākumā šķiet, ka par daudz tiek stāstīts, lai iepazīstinātu publiku ar galvenajiem varoņiem. Intermēdijas man smieklīgas neliekas, varbūt tāpēc, ka neskatos Tv. Tās šķiet iekļautas, lai pastieptu viencēlienu iestudējumam nepieciešamajā garumā. Varbūt tā vietā varēja vairāk izvērst sižetu un parādīt personāžu attiecības? Pat par sevi teksts smieklīgs, mūsdienīgs, asprātīgs, vienkāršs, darbība risinās raiti un pietiekami neparedzami.

11. Traģikomēdija, kas sākas ar apjomīgu lekciju, manuprāt – tā par garu. Tad ainas, kurā ir gan raksturu un situāciju komisms, taču kopumā luga atstāj iespaidu, ka viss nav līdz galam pieslīpēts. Daži runājamie teksti varētu būt īsāki, vēl jo vairāk tāpēc, ka luga nepretendē būt īpaši reālistiska, tajā sava loma ir absurda elementiem. Dēļ tēmas aktualitātes, vienkāršajām dekorācijām un asprātības luga varētu labi iederēties arī amatierteātru repertuāros.

12. Luga, kur autors nav pievērsis uzmanību pareizrakstībai, bet saprast jau var. Intriga tiek uzturēta, patīk arī autora skatījums uz pasauli – tāds bez īpašām izlūzijām. Daži galvenie varoņi nezinātājam var likties oriģināli, taču, ja iegūglē ko tādu, saprotam, ka lugas autora izgudrojums tas īsti nav. Taču darbība rit raiti, tikai šķiet, ka viss beidzas tomēr pārāk ātri. Kaut arī – vai tad viss tik ļoti jāpasaka līdz galam? Vieta režisora un arī skatītāju fantāzijai.

13. Luga liekas izplūdusi personāžu pļāpāšanā, un tas neļauj tai koncentrēties uz galveno. Autore nedaudz par daudz aizraujas ar vides, laikmeta un cilvēku raksturošanu un “filozofēšanu” par tēmu, nekā darbības virzīšanu. Uzbūve īpatnēja- īstais sarežģījums parādās tikai uz lugas beigām. Bet intrigu luga uztur, patika arī situāciju komisms, pārpratumi, tēmas aktualitāte. Ja piestrādātu pie lugas struktūras, šo to izsvītotu un šo to varbūt pieliktu klāt, sanāktu lielisks darbs.

14. Interesanta tēma, izteiksmīgi raksturi, darbība risinās raiti, interesants un (vismaz man) pietiekami iepriekšneparedzams un izvērsts sižets. Izteiksmīga darbības vide, kas var daudzveidīgi iedvesmot režisoru un scenogrāfu.

15. Kaut kā neatstāj sajūta, ka dzīvē tā nenotiek, kaut arī luga reālistiska. Komisms likās tāds kā samocīts, kaut arī patiešām nezinu, kā ir iestudējumā. Patīk, ka visiem aktieriem pilnvērtīgas lomas, luga labi uzbūvēta, izstrādātas tēlu savstarpējās attiecības. Tematikā un sižetā sastopams arī šis tas nolietots.

16. Lugas 1.daļa iepriecina, tālāk darbība kļūst mazliet lēnāka, sāk nedaudz garlaikot pļāpāšana par to, cik agrākos laikos bija labi. Bet kopumā darbība rit raiti, patika raksturi, situāciju, dialogu komisms. Pat lasot bija jāsmejas, un vēl iedomājoties, kā to nospēlē aktieri… Arī publikas atsauksmēs manāms prieks par izsmiešanos. Tieši tas nosaka komēdijas kvalitāti – vai publika smejas. Visas lugas daļas var bez kādas pārstrādes lietot atsevišķi, turklāt vēl uz svētkiem.

Par pārējām oriģināllugām

17. Kopumā teksts, kuru lasot, šķiet, ka kāds centies izmisīgi pierakstīt visu, kas un kā notiek uz skatuves. Lugā vairāk un spilgtāk izpaužas režisoriskā puse, turklāt visai spoži, daudzkrāsaini. Vai šo lugu vēl kādreiz gribētu uzvest kāds cits režisors un vai tur atrastos vieta viņa interpretācijai un fantāzijai?

18. Luga, kas izskatās nepabeigta, un mani nepiesaista ne tematiski, ne formas ziņā. Epizodes seko viena otrai,un tā vien liekas, ka no ta varēja sanākt arī kas vairāk.

19. Luga, kas sākas asprātīgi, taču tālāk nedaudz garlaicīga… Varbūt tiem, kas orientējas konkrētajā nozarē, ko pārstāv galvenais varonis, ir savādāk. Likās, ka tomēr par daudz tekstā konkrētu personvārdu, nozarei specifisku lietu, kuri kādam izsaka daudz, bet nepārzinātājam neko. Protams, nav viegli uzrakstīt lugu TIK mazam aktieru skaitam. Kopumā luga patika ar savu pozitīvismu, spēju iedvesmot.

20. Nākamais teksts… Tematiski ne pārāk oriģināli. Autoram, pievēršoties šādam sižetam, ir risks izmantot klišejas un virknēt gandrīz nesaistītas epizodes. Bet dramaturgs veiksmīgi no tā izvairījies. Patika aktīvie, raitie dialogi, izteiksmīgās detaļas, raksturi, lugas aktualitāte, skaidrās attiecības starp personāžiem. Šis darbs ir vairākus soļus priekšā tām dzīvesstāstu izrādēm, kas piedāvā vien epizožu virknējumu bez savstarpējas sasaistes.

21. Reālistiska ludziņa, kura nebūt nav slikti uzrakstīta- skaidras tēmas, sižets, uzbūve, raksturi, valoda. Tēmu padziļina un formu paspilgtina savdabīgais lugas ietvars, kas paglābj arī no sajūtas, ka šī ir tikai viena no daudzajām, līdzīgajām šādai mērķauditorijai domātajām ludziņām. Mulsina vienīgi viena no darbības vidēm.

22. Izstrādāta luga, kurai varētu pārmest vienīgi līdzību ar kādu citu slavenu ārvalstu autora lugu, kas arī iestudēta Latvijā. Līdzība gan ir nenozīmīga, un kopumā šis darbs ir jaudīgs, interesants un baudāms. Arī aktuāls. Patika raksturi, situācijas, dialogi. Kritika slavē pamatoti. Vairākās skatītāju atsauksmēs par dramaturģiju teikts, ka virspusēja, kas liek domāt, ka ne visas lugas tēmas autorei izdevies izpaust vienlīdz veiksmīgi. Bet nebrīnīšos, ja šī luga iegūs galveno “Spēlmaņu nakts” balvu par dramaturga veikumu sezonā.

23. Darbs, kas izceļas sezonas kopainā, raisa svaiguma sajūtu. Formas ziņā gan liksies nedaudz mazāk oriģināla, ja esat informēti par kāda 16.gs. Indijas imperatora izklaidēm. Taču kopumā uztur spriedzi un interesi, izskatās ļoti rūpīgi pārdomāts un izstrādāts. Varbūt  šī luga iegūs galveno “Spēlmaņu nakts” balvu par dramaturga veikumu sezonā?

Kristiāna Štrāle Dreika, 2014.gada 13.jūnijā

P.s.  Komentārs par šo rakstu:

Šī gada 18.februārī, mikroblogošanas vietnē twitter.com uzvirmoja emocijas saistībā ar Radioteātra konkursa rezultātu paziņošanu. Īsumā: viena puse uzskata, ka nolikums pārkāpts nav, otra to apšauba.

Lugu konkursu organizētājiem pret konkursa nolikumu var būt dazāda attieksme. Var sacerēt kaut ko nolikumveidīgu, daudz neiedziļinoties tajā, ko sacer un tikai tapēc, ka tādu dokumentu vajag. Galvenais atrast labāko lugu, citas labas lugas, veicināt dramaturģijas attīstību utt. Tomēr šādi rīkotāji nenodrošinās pret iespēju, ka tā luga, kas tiek pasludināta par labāko, vēlāk izrādās neatbilstoša nolikumam…

Labāk precīzāk

Papētot dažu neseno lugu konkursu nolikumus, atklājas vairāki vājie punkti, kurus konkursa rezultātu apstrīdētāji var izmantot. Piemēram, neiztrūkstošs ierobežojums nolikumos parasti ir „Konkursā iesniegtā luga nedrīkst būt iestudēta.” Jautājums – vai konkursa rīkotāji par katru no iesniegtajām lugām tiešām noskaidro – visos amatierteātros, izglītības iestādēs utt,, vai viņi to gadījumā nav iestudējuši? Ja neskaidro, vai ir droši, ka šādi fakti neuzpeldēs? Varbūt tomēr labāk rakstīt „nedrīkst būt iestudēta profesionālajos teātros”. Otrkārt, šāds ierobežojums (nenorādot tieši, kādos teātros iestudēta) neveicina dramaturģijas attīstību. Jo autoram, kura darbs iestudēts kādā amatieru kolektīvā un to noskatījušies vien kādi pārdesmit Latvijas ļaudis kādā valsts nostūrī, līdz ar to ir liegts virzīties tālāk, piedaloties ar šo darbu lugu konkursos. Pat, ja iestudējums palīdzējis šim dramaturģiskajam darbam tapt labākam. Arī tas nesekmē dramaturģijas attīstību, ja uzrakstītas lugas tiek gadiem glabātas un nevienam nedotas uzvest, gaidot atbilstošu konkursu. Tie pie mums nenotiek ļoti regulāri. Savukārt, aizliegt konkursos iesniegt profesionālos teātros iestudētu darbu ir loģiski, jo tie pretendē uz “Spēlmaņu nakts” balvu dramaturgam.

Tālāk – par iesniegtās lugas piedalīšanos citos lugu konkursos.

Atļauja piedalīties citos lugu konkursos un vispār brīvi rīkoties ar lugu tad, kad šis beidzies – kāpēc ne?

Ierobežot ir jēga dalību tādos lugu konkursos, kas norit paralēli, jo var izveidoties situācija, ka uzvar abos un vienu un to pašu lugu tagad tiesības iestudēt diviem teātriem… Pat, ja balvā nav iestudējums, bet gan lugas lasījums, tas tomēr ļauj zināmai daļai publikas ar šī darba saturu iepazīties, kas savukārt var novērst interesi no lugas iestudējuma citviet. Gan paralēla, gan iepriekšēja dalība konkursos kaitē arī gadījumos, kad lugas tiek vērtētas anonīmi, t.i., žūrija autoru vārdus nedrīkst zināt. Ja viens konkurss beidzas nedaudz ātrāk, tā ir iespēja žūrijas pārstāvim, lasot it kā anonīmo lugu, pat pašam negribot, uzzināt kas to rakstījis. Protams, var jau būt, ka nosaukumi ir tikai sakritība. Bet vērtētājs jau varētu būt bijis iepazinies ar šīs lugas tekstu kopā ar autora vārdu- esot cita konkursa žūrijā, esot šīs lugas lasījumā u.tml. Tā kā svarīgi, kā nolikumos tiek izteikts forumulējums par citiem konkursiem. Vislabāk norādīt konkrētus datumus: no/līdz kuram tā nedrīkst piedalīties citos konkursos.

Atļauja piedalīties lugām, kas kādreiz iepriekš piedalījušās kādā citā lugu konkursā, bet nav uzvarējusi – varētu būt. It īpaši, ja autors lugu kopš iepriekšējās dalības uzlabojis un ja konkurss bijis pirms vairāk kā gada. Arī to var norādīt nolikumā. Un, ja šāds punkts nolikumā tomēr ir, ka jebkuru iepriekš kādā lugu konkursā iesniegtu lugu nekādā gadījumā iesniegt nedrīkst, organizētājiem jābūt priekšstatam, kā to pārbaudīs.

Ja konkurss tiek rīkots jaunajiem autoriem. Reiz redzēju formulējumu, ka autors iesācējs skaitās tas, kuram ne vairāk kā 6 gadi profesijā. Kā žūrija to pārbaudīs?  Vai neuzradīsies kāds, kurš par uzvarētāju apgalvos- nē, tur ir 7 gadi vai 6 gadi un 1 mēnesis, jo viņš jau tad kaut ko rakstīja. Ko nozīmē „gadi profesijā”- rakstīšana, iestudētas lugas, filmēti scenāriji, publicētas lugas? Domāju, lugu pirmā iestudēšana un/vai publicēšana varētu arī būt tas atskaites punkts. Vai varbūt kļūšana par teātra štata dramaturgu?

Ja norāda, ka iesniegtai lugai jābūt tapušai pēdējā gada vai divu gadu laikā, kā žūrija pārbaudīs? Autors jebkuru lugu, kas nav nekur publiski parādījusies pirms šiem 2 gadiem, var pasniegt kā nupat tapušu. Līdz ar to visai bezjēdzīga nolikuma prasība.

Arī „lugai jābūt izstrādes stadijā, tā nedrīkst būt pabeigta” (Dramaturgu lasījumu “10 minūtes slavas” nolikumā). Ja tomēr ir pabeigta, bet nav nekur bijusi publicēta, lasīta un iestudēta, kā to var pārbaudīt, ka tā tomēr iesniegšanas brīdī nav pabeigta? Varbūt korektāk šos vārdus aizvietot ar “luga var būt nepabeigta”. Vispār jau autoriem, kas mēdz savas lugas ik pa laikam uzlabot, neviena no tām nekad nav pabeigta…

Kad tā ir viena un tā pati luga?

Runājot par abiem pirmajiem punktiem, izvirzās arī problēma par to, kad lugas pārstrādāto versiju var uzskatīt par citu darbu. Vai vispār pārstrādāta versija ir cits darbs vai tās pašas lugas cits variants?  Arī tas būtu jāietver nolikumos: konkrēti norādot, vai rīkotāji negaida nekāda veida iepriekš izrādītas vai konkursos iesniegtas lugas pārstrādātus variantus vai arī tomēr pieļauj, ka ar pietiekamām izmaiņām, piemēram, sižetā, viņi šo darbu izskatīs. Nepietiekamas izmaiņas būtu gramatikas kļūdu izlabošana, ainu pārsaukšana par epizodēm u.tml. Domāju, būtiski pārstrādātiem variantiem tomēr ir jādod iespēja. Jo ne visi autori kaut ko pabeidz un pie tā vairs nekad nepiesēžas. Ne uzreiz autors saprot, ka luga vēl uzlabojama, un tādēļ var gadīties, ka kaut kur paspēj to iesniegt. Citreiz labākās lugas tiek izslīpētas vairāku gadu gaitā. Kas īpaši būtiski mūsdienās, kad modē paviršība, fragmentārisms un vieglums. Ko vairāk jāatbalsta – arvien jaunu lugu tapšanu vai izstrādātas lugas? Kvantitāti vai kvalitāti?  Jāņem vērā arī teātra veidi: autors var lugu piemērot, piemēram, radioteātra,  muzikālā vai leļļu teātra specifikai.  To jāformulē pašiem rīkotājiem, vai viņi grib šāda veidā piemērotas jeb pārveidotas lugas konkursā saņemt.  Kaut gan dramaturgi var būt viltīgi:  vienkārši paņemt un nomainīt lugai nosaukumu un sniegt šādi dažādos konkursos vienu un to pašu tekstu. Tad nu konkursa žūrijā jābūt kādam īpašam urķim, lai ietu un lasītu visu iepriekšējo konkursu lugas, skatoties, vai tik tur jau tāda nav.  Tā kā pret šādiem gadījumiem laikam konkursa rīkotājiem nodrošināties grūti, ja nu vienīgi turot slepenībā žūrijas sastāvu. Tad autori nezinās, vai tur ir kāds, kas jau iepriekš viņa lugu kaut kur lasījis.

Bet kā visu pārbaudīt?

Runājot par šo visu izvirzās arī problēma par visu Latvijas lugu konkursos iesniegto lugu datu bāzi, lai nebūtu sarežgīti un neiespējami patiešām pārbaudīt, vai nav kādas lugas, kas tiek sniegtas atkārtoti vai pat pēc vairākiem gadiem, kad visi visu aizmirsuši, ņem un uzvar kādā konkursā atkārtoti…  Vai šāda bāze vispār ir un kur tai būtu jābūt?  Kaut kas ir Viktora Hausmaņa grāmatā “Latviešu lugu rādītājs”. Bet labāk gan, ka  bāze būtu elektroniska un tiktu ik pa laikam atjaunota. Tad arī var droši nolikumā rakstīt, ka, piemēram anonīmas vērtēšanas gadījumā, atplēšot aploksni ar autora vārdu, notiks uzvarētaja paziņošana. Jo datorā ātri varētu parbaudīt lugas atbilstību tiem nolikuma punktiem, kas attiecas uz iestudējumiem un citiem konkursiem.

Es te vairākkārt minu – žūrijai jāpārbauda. Nu, var jau nepārbaudīt, un lai jau viss ir uz autoru sirdsapziņas. Var jau izsldināt, ka uz izrādi pieeja, uzrādot biļetes, un nenolikt pie durvīm kontrolieri.  Bet tad nolikumā jāatrunā, ko darīs situācijā, kad balvas jau pasniegtas, luga iestudēta vai nolasīta un pēkšņi kaut kas atklājas. Piemēram, apbalvojuma „Laiks Ziedonim” nolikumā rakstīts:  „Ja pēc apbalvojuma pasniegšanas laureāta sasniegumi izrādās plaģiāts un pretendents ir sniedzis nepatiesu informāciju, pretendents apņemas atdot saņemto apbalvojumu pilnā apmērā Fondam”.

Kas izlasīja šo un pasmīnēja

Ja kāds pateiks- nepatīk kaut kas, nepiedalieties tajos konkursos, rīkojiet paši – varu paziņot 2 priecīgas vēstis: precīzākā formulējuma ierakstīšana nolikumā nemaksā ne centa, turklāt tas var palīdzēt nodrošināties pret liekām problēmām, kas var pat izmaksāt liekus centus. Un autoriem, kas piedalās, nebūs jāklausās pārmetumi, ka viņi ne tā kaut ko sapratuši.

Kristiāna Štrāle Dreika, 2014.gada 23.februārī

Uzminiet, kurā no profesionālajiem teātriem šobrīd repertuārā ir visvairāk latviešu lugu? Nāk, prātā Nacionālais teātris (NT). Tas par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem uzskata latviešu dramaturģijas popularizēšanu. Ir arī Dramaturgu teātris (kas sevi dēvē par topošo profesionālo teātri), kura misija ir izrādīt tikai dzīvo latviešu autoru darbus.

Bet, ja šo tēmu sāk pētīt, nākas saskarties ar pārsteigumiem.  Pirmajā vietā ir teātris, kura nosaukumā nav neviena vārda latviski- tas ir Dirty Deal Teatro (DDT). Jā, tajā ir tikai latviešu autoru darbu iestudējumi, turklāt mūsdienu.  Lai arī Nacionālajā teātrī (NT)  latviešu autoru darbi izmantoti skaitliski visvairāk, tad DDT tie ir proporcionāli visvairāk Jo jāņem vērā tomēr teātra kapacitāte, DDT diez vai var būt tik plašs repertuārs kā NT.

Te piebildīšu, ka fiksēju situāciju šobrīd– t.i. tās izrādes, ko šobrīd savās mājaslapās visi Latvijas profesionālie norādā kā aktuālās jeb izrādāmās. Jauniestudējumi, par kuriem vēl nav paziņots, nav iekļauti.

Ar vārdu “autors” esmu domājusi oriģinālā darba autous, nevis dramatizētājus. T.i. , ja Māra Zālīte dramatizējusi H.Loftinga darbu, tad pieņemu, ka tas ir angļu autora, nevis latviešu rakstnieces darba iestudējums. Te varētu būt neliels kļūdīšanās risks – ja teātris norāda dramatizētāju kā autoru.

Bet kāpēc vispār šāda tēma? Te ielikšu attēlu no kādas diskusijas mikroblogošanas vietnē Twitter.com. Īsumā- “cepiens” par to, ka par daudz krievu autoru darbus Latvijā iestudējot.

Vai tas ir labi vai slikti un kāpēc tā notiek, lai paliek citam pētījumam. Arī tas, ko visvairāk mīl iestudēt amatierteātros. Galvenais šī raksta uzdevums bija noskaidrot, kādu valstu autoru darbus tad visvairāk Latvijā iestudē…  Izrādījās, ka V.Skujas un S.Veinbergas indukcija – drīzāk sajūta – nemaz tik ļoooti nepareiza nav. Visvairāk profesionālajos teātros iestudēti ir latviešu autoru darbi, otrā vietā krievu. (Pie latviešu darbiem pieskaitīju arī tos Latvijas autoru darbus, kuri rakstīti krievu valodā.  Bet to ir  maz un kopējo ainu tas nemaina). Briti, amerikāņi, francūži, vācieši, itāļi daudz neatpaliek. T.s. lielās tautas. Aiz tām nostājas skandināvi, Baltijas kamiņi un citi – galvenokārt eiropieši.

Vai situācija ir savādāka, ja no statistikas izņem Mihaila Čehova Rīgas Krievu, Daugavpils teātri un Leļļu teātra krievu trupu, kur krievu autoru darbu dominance būtu diezgan pašsaprotama?  Tomēr arī tad “pīrāgā” krievi  nākamie aiz latviešiem.

Tagad par latviešu autoru iestudētāju topu.  Mērīju procentos, nevis pēc skaita.  Pirmajā vietā jau minētais DDT.  Tālāk: 88,88% Pannas teātrī,  75% Goda teatrī, 54,54 % Ģertrūdes ielas teātrī.   Izskatās, ka lielie teātri tomēr būs jānodala, jo mazajiem atliek iestudēt pāris latviešu lugas sezonā,  lai būtu 99%, bet lielākiem teātriem to  grūtāk realizēt.  No lielajiem teātriem pirmie: 45,83 % Jaunais Rīgas teātris un 45,28 % Nacionālais teātris (NT), Valmieras drāmas teātris – 40%.  Starp abiem pirmajiem atšķirība ļoti maza un sezonas jauniestudējumi, iespējams, to koriģēs.

Tālāk seko Leļļu teātris – 39,13%, un Daugavpils teātris ar 31,25% apsteidz Dailes teātri – 21,88% un Liepājas teātri – 17,39%.  Visbeidzot: Rīgas Krievu teātris – 13,33%, Joriks 12,5%, Nacionālā opera 10,53%.

Neveikšu analīzi par visām nacionalitātēm,  bet likās interesanti, kas tad vēl bez M.Čehova teātra iestudē tik daudz krievu autoru darbus.  Protams, Daugavpils teātris – 31,25 % un Leļļu teātris – 22,18 %.  No latviešu teātriem  Jaunais Rīgas teātris – 25% (daudz!), Valmieras teātris 20%, Ģertrūdes teātris 18,18%,  Liepājas teātris 17,39% Utt.  Tā kā JRT ir abu topu augšgalā, nāk prātā doma, ka laikam jau šī teātra repertuāra veidotāji ņem vērā rīgas iedzīvotāju nacionālo sastāvu, kurā dominē latvieši un krievi. Rīgas teātris taču.

Vērts pieminēt skandināvus. Visi 4 iestudējumi, kas “pīrāgā” apzīmēti kā norvēģu ir H.Ibsena dažādu darbu iestudējumi.   Dāņiem, savukārt +4 “punktus” dod H.K.Andersena darbu iestudējumi Leļļu teātrī.

Nobeigumā – negribas vērpt sazvērestības teorijas, piesaukt “maigo varu” utt., bet gan ticēt, ka repertuārs tiek veidots, vadoties pēc kvalitātes un tēmu aktualitātes – nevis autoru tautībām.

Kristiāna Štrāle Dreika, 2018.gada 10.jūlijā

Lai apgalvotu to, kas rakstīts šī raksta virsrakstā, nācās izpētīt Latvijas teātru aktuālo repertuāru, t.i., 2011/2012.g. sezonas piedāvājumu. Tiesa gan – tikai profesionālo teātru, kaut arī interesanti būtu papētīt šādā aspektā amatieru, skolu u.c. teātrus… Bet to varbūt citreiz. Neņēmu vērā arī deju un kustību teātrus, operu un cirku, kā arī koncertus u.c. pasākumus, kas notiek teātrī, bet nav izrādes.

Sākot pētīt,  internetā meklēju pilnīgu un atjaunotu Latvijas teātru sarakstu. Skatījos kroders.lv – tikai daži logo lapas apakšā.  Theatre.lv  un  Latvijas Teātra darbinieku savienības mājaslapā saraksti  ir, bet nepilnīgi. Vispilnīgākais redzams www.kulturaskarte.lv.

Par repertuāru. Vispirms par mums. Par latviešiem. Kategorijā “latviešu autoru lugas” liku arī tos iestudējumus, kuru tekstus veidojušas radošās komandas u.tml. Kā redzams tekstus, kas pamatā izrādei, latvieši diezgan daudzos gadījumos, spējuši radīt paši.  Visvairāk tumši zilie 32% – lugas citās valodās

Tagad par “labs autors ir beigts autors”…  Uzreiz piebildīšu, ka neizcēlu atsevišķi tos mirušos autorus, kopš kuru nāves pagājuši 70 gadi, un līdz ar to beidzies viņu autortiesību termiņš. Kaut arī tādi tiek iestudēti. Redzot nākamajā grafikā niecīgo mirušo autoru iestudējumu skaitlisko pārsvaru  pār dzīvo autoru iestudējumiem, kļūst skaidrs, ka vairāk tomēr iestudē tos autorus, kuriem autortiesību termiņš nav beidzies.

Un te būs kopējais grafiks. Kā redzams skaitliski visvairāk ir to iestudējumu, kuru pamatā ir mirušu ārzemju autoru darbu dramatizējumi…

Varētu piesieties tam, ka rakstu “citvalodu”, nevis “ārvalstu”, “ārzemju”. Taču- to, kurā valstī latvietis vai kāds cits šobrīd dzīvo, noteikt būtu visai laikietilpīgi, lai neteiktu – nevajadzīgi. Nerakstu arī, ka darbs ir tulkots, jo, kā jau saprotat, ir citvalodu darbi, kurus daži teātri izrāda to oriģinālvalodā.

Par to 5% sadaļu “Nav nosakāms” – arī nav ko uztraukties. Vadījos pēc teātru mājāslapās atrodamās informācijas par katru no iestudējumiem, un šai nelielajai daļai tās nebija pietiekami, lai iestudējumu tā droši varētu ierindot kādā no grafikā redzamajām 8 kategorijām.

Vai tas, ka procentuāli iestudē tik daudz prozas, dzejas u.tml. dramatizējumus, ir jauki vai nē, negribētos apspriest. Saprotams jau, ka režisors, kurš izlasījis kādu prozas vai dzejas darbu, ļoti vēlas savā priekā padalīties tā kā režisors to prot – iestudējuma veidā. Līdz ar to riskējot, ka atkal teātra kritiķi rakstīs, ka “pietrūcis dramaturga”, “dramatizēt nav izdevies” utt., savukārt skatītāji izrāžu laikā garlaikosies. Tajā pašā laikā ir dramatizējumi, kas ir iestudējuma veiksmes pamatā. Turklāt – kāda starpība, vai dramaturgs dramatizē dzīvi vai romānu… Ja vien patiešām tam klāt ķeras dramaturgs.

Kristiāna Štrāle Dreika, 2012.gada 27.maijā

Ja vēlies atrast lugu (vai scenāriju), Tev tas ir jāmeklē tieši šeit. Šī mājaslapa apkopo visas tās mājaslapas, kur vien ir publicētas latviešu lugas, to apraksti vai fragmenti.  Te pulcējas visi – gan klasiķi, gan mūsdienu autori, gan plašākai pubikai zināmie, gan tie, kas vēlas būt zināmi.  Tie , kas rakstījuši trimdā vai šeit dzīvojot.

Mājaslapa vēl tiks pilnveidota!

Par lapu