Autors: Uldis Siliņš.
Žanrs: farsiska komēdija.
Appoms: 37 lpp. 3 cēlieni.
Auditorija: pieaugušiem.
Lomu skaits: 14 (7 vīrieši, 7 sievietes).
Luga publicēta: apgāds “Ievanda“ 1998.gadā
Luga iestudēta: Sidnejā 1986.g.
Kontaktinformācija: autora atraitnes epasts agritaka@inbox.lv
Sižets:
Pāri Ogrei, pāri Menģelei,
Pāri jūrām uz Svētajiem eņgeļiem,
Cauri gadiem, likstām un nedienām
Ar strūklputnu dižo straujā vedienā
Brauc Jānis Medalus, Jānis tavs!
From Riga with love.
Sejā laika zobs atstājis pēdas,
Smīnot par jaunību, smejot un mēdot,
Neteiktie vārdi, neteiktās valodas
Trulas kā izkapts, kas raud pēc galodas
Tavs Jānis Medalus. Jānis tavs
From Riga with love.
Ciema kukulim zemē jaunā
Jaunības atmiņas iesietas paunā.
Tur ragavas zvaniņš, ķēves zviedziens,
Laidara dubļi un paipalas kliedziens.
Ved Jānis Medalus. Jānis tavs
From Riga with love.
Kas īsti ir padomā bagātajai atraitnei Lonijai Rijaspriekšai de la Krūz, kad viņa izsauc uz Ameriku savu jaunības dienu mīlestību traktoristu Jāni Medalu? Protams, ka kāzu zvani. Bet ir pagājuši gadi, un nekas vairs nav tā, kā bijis. Un ko grib misteriozā persona Feliks Žagata, kas uzdodas par Jāņa skolas biedru Feliksu Žagatu? Par autoru teikts, ka viņš devis pilnu vaļu humoram un sarkasmam. “Precinieks“ ir trimdas greizais spogulis.
“Lugas norisē un tēlos, tāpat kā režijā, varēja samanīt pavisam niecīgu farsa piedevu. Varbūt to varēja uzskatīt par Ulža Siliņa tipisku, labsirdīgu latvisku farsu. Programmas grāmatiņā autora teiktais- “Protams, tādu tipu kā Apolonija (neticami dullu sievieti) godīgā komēdijā nevarēja bāzt iekšā – bija jāraksta farss.” Bet vai farsā pietiek ar vienu dullu sievu?
Farsu bieži vien vērtē par lētu drāmas formu. Raksturi vienkārši, maz psiholoģiskas attīstības, motivācijas, ticamības. Salīdzinot ar citām drāmas formām, farsā viss izskatās izdomāts. Tas ir pārbagāts neprātīgām situācijām un neticamiem cilvēkiem. Notikumiem nav loģikas, bet tomēr zināma sakarība. Farsā var ietvert vistrakākās fantāzijas, nebaidoties no publikas sprieduma. Var teikt, ka farsam nozīmīgāks ir tas, ko redz, nevis tas, ko dzird. Preciniekā skatītājus smīdināja Ulža Siliņa teiktais, kas bija anekdotisks un sliecās uz feļetonu, ne situācijas. Ar straujo spēli, teksta kaskādēm, pēkšņo apsviedību farsam vistuvāk pienāca Jāņa Salduma Fēliks Žagata. Šis tēls bija Salduma jauns, īpatns pienesums SLT redzētajai tēlu galerijai. Rutas Ošiņas kalpone, stūraina, rūpīgi veidota, ar artistisku veiksmi, guva pamatotu skatītāju atsaucību. Lomiņas, kas palika atmiņā, veidoja Jānis Čečiņš- Armands Pūpēdis un Armanda Zvirbule- rakstnieces Silvijas Rakstīkles lomā.” (A.Zariņš, Treji Vārti, 1991.g. 35.lpp.)
Foto Shardayyy Photography no Unsplash