19.-20. gadsimta beigas, Rembates barona Heinriha fon Rautenfelda un kalpones Emīlijas Kuģenieces mīlasstāsts- pēc reālu notikumu motīviem.
Autors: Māra Jakubovska
Apjoms: pilna apjoma- 2 cēlieni; 25 lpp A4 formātā , burtu izmērs 12.
Žanrs: biogrāfiska drāma.
Auditorija: jaunieši, pieaugušie.
Lomu skaits: lomās – 11 pieaugušie ( 7 sievietes, 4 vīrieši), pārsvarā ir jauniešu lomas (7-9), jo luga rakstīta pēc pasūtījuma jauniešu teātrim.
Tēmas: mīlestība, naids, uzticība, vēstures līkloči, attiecības.
Dekorāciju, rekvizītu u.c. sarežģītības pakāpe: luga paredzēta jauniešu teātra grupai, tāpēc dekorācijas paredzētas vienkāršas, viegli pārveidojamas, darbību akcentējot ar gaismām, tumšākajā plānā mazliet pamainot rekvizītus, drapējumus, utt. Kamēr priekšplānā norisinās darbība mūsdienās, uz skatuves pustumsā viegli var nomainīt darbības vietas iekārtojumu.
Darbības vietas: lauku mājas istaba, kafejnīca Rīgā, baroneses istaba, citas lauku mājas istaba, istaba dzīvoklī, slimnīcas palāta. Visu laiku priekšplānā šūpuļkrēslā vai tml grāmatu lasa mūsdienu meitene.
Norises laiks: 19. un 20. gadsimta mija.
Luga uzrakstīta: 2014.gadā.
Kā iegūt lugas tekstu: http://www.marajakubovska.lv/kontakti/
Iestudēšanas nosacījumi: par uzvešanu jāsazinās ar AKKA/LAA.
Piezīmes: Luga uzrakstīta pēc pasūtījuma Lielvārdes Jauniešu teātra studijai „Degsme” .
Lugas fragments:
Darbojošās personas:
Elīna- mūsdienu meitene, kura lasa grāmatu
Laura-viņas draudzene
Sandis- viņas draugs
Emīlija Elizabete Kuģeniece- kalpone, 19.-20. gadsimtu mija
Anna, Emīlijas vecākā māsa
Emma, Emīlijas vidējā māsa
Emīlijas māte
Heinrihs fon Rautenfelds- barona vecākais dēls
Anna Rautenfelda kundze, Heinriha māte
Pareizticīgo priesteris Rozens
Psihiatrs
1.cēliens
1.aina
Priekšplānā notiek darbība mūsdienās. Uz skatuves uznāk Elīna, kura runā pa mobilo telefonu, otrā rokā turēdama grāmatu.
Elīna:
Nu, jā, nav jau forši, ka man veselu nedēļu brīvlaikā jāsēž pie omes mājās, bet ko lai citu es daru? Apsolīju, ka pieskatīšu viņu, kamēr manējie izceļojas. Iedomājies, šie nopirka ceļojumu un nezināja, ka ome nokritīs, bet braucienu arī negribēja atcelt. Viņi par to man apsolīja kaut ko stilīgu atvest. Ome? Kāju sasita un vēl viņai ir augsts asinsspiediens- nevar celties. Tagad guļ un seriālus skatās. Man viņai jāuztaisa paēst, jāpabaro suns un divi kaķi, jāizlaiž un jāielaiž vistas. Baigā garlaicība gan. Kompis palika mājās, apnicis… Nekā jauna. Visi salikuši savus selfijus- pludmalē, bārā, tusiņā. Nav nevienas foršas galerijas. Es omes plauktā atradu vienu grāmatu, palasīšu. Ko tu saki? Jā, nav nekā interesanta, bet vismaz skolā varēšu palielīties, ka esmu izlasījusi vienu grāmatu, literatūras učene būs laimīga. Atnāc kādreiz ciemos, labi? Tu taču atceries, kur mana ome dzīvo? Citādi es te nīkstu viena pati ar vistām un kaķiem.
Nu labi, čaviņa!
Elīna atsēžas skatuves malā uz sola (šūpuļkrēsla, utml) un atver grāmatu. Nopūzdamās saka pati sev.
Laikam vajadzēs tomēr aizskriet pēc kompja.
Elīna turpat skatuves priekšplānā maliņā paliek visu izrādes laiku.
***
Ir 19.gadsimta beigas. Parasta lauku māja ar dažām mēbelēm. Uz skatuves uzskrien Emīlija un abas viņas māsas. Emīlija tērpta smalkā, bet paplukušā tērpā, māsas Anna un Emma- vienkāršos svārciņos un blūzītēs.
Emīlija:
Neko jums nestāstīšu, žagatas tādas! Tik sen neesat redzētas, bet zobgalības vien prātā. Domāju, ka esat gudrākas pa šo laiku tapušas, bet tādas vien spindzeles kā agrāk.
Anna: zobojas
Tev nekas nav jāstāsta, tavi sarkanie vaigi visu pasaka tavā vietā. Jau tad, kad kungi no medībām bija sajājuši mūsu mazajā pagalmiņā, tavas acis kā spoles uz jauno baronu vien griezās. Vai viņš uz tevi arī ir drusku paskatījies?
Emīlija:
Ko niekus! Man nav ko stāstīt! Es atbraucu uz Emmas kāzām, stāstiet jūs abas! Kāds ir Emmas līgavainis?
Emma:
Pati drīz redzēsi. Bet man viņš ir vislabākais…
Emīlija:
Paklau, tev nav bail precēties? Jums abiem ir stipra mīlestība, ja? Kā to var tik droši zināt?
Emma: domīgi
Nu… Viņš ir lielu māju saimnieks tepat Lielvārdē. Diezgan smuks… Es būšu saimniece, nevis dzelzceļa dežurante kā mūsu vecāki. Tad ķircinoši– Nu es tak tevi āzēju, vai tad neredzi? Man viņš ir vislabākais, vismīļākais pasaulē! Stāsti labāk par sevi! Veselu gadu tu kalpo pie baroniem un mēs nekā par tevi nezinām!
Anna:
Jā, stāsti gan! Tev ir tik skaista kleita. Baronese iedeva?
Emīlija:
Jā, uzdāvināja, kad teicu, ka jābrauc uz māsas kāzām.
Anna:
Tu laikam tur esi labi ieredzēta? Kā tur ir- pie kungiem? Skaisti un bagāti? Tu esi laimīga?
Emīlija:
Nu, gājis ir visādi. Jau pašā sākumā, kad aizbraucām vasaru pavadīt ciemos pie Aizkraukles baroneses, mani sakoda viņas suns. Baronesei tādu ir vesels bars, viņa visus lolo un baro, labāk kā cilvēkus. Citam pienu vajag uzsildīt, citam jāvāra buljons ar olu. Man arī vienu uzticēja kopt, bet es biju sveša, viņš mani nepazina. Tā nu pirmās dienas nogulēju galīgi slima un sakosta.
Emma:
Nu, bet tālāk? Varbūt tev arī ir uzradies kāds sirdsāķītis, ko? Tur taču daudz muižas ļaužu, daudz viesu, kalpotāji, sulaiņi.
Emīlija:
Man neviena nav. Muižas dārznieks uz mani sadomājies, bet viņam bija cita iecerētā, es tai ceļā nestāšos. Un viņš man nemaz ar` nepatīk.
Anna: sapņaini
Tur laikam ir ļoti skaisti, tajā muižā, ja? Vienas balles un izjādes, viesi un pastaigas… Un tu visam pa vidu… Dziedādama kā agrāk, ka visa pamale skan!
Emīlija:
Dziedāšanai ir maz laika , man tur ir ļoti daudz darba. Jāpalīdz kundzēm saģērbties, jākopj māja, jāizstaidzina suņi, jāapkalpo viesi pie galda.. Vienreiz gan ar dārznieka draudzeni bijām uz mežu aizgājušas, lasījām ogas un dziedājām kā divas trakas lakstīgalas. Mums par kaunu, tieši uz jauno baronu Heinrihu uzskrējām, viņš meža vientulībā vijoli spēlēja.
Emma:
Nu, nu saki vēl, ka tev viņš vienaldzīgs… Tev pat balss citādi noskanēja.
Emīlija:
Klau, māsas, kurai tad viņš var nepatikt? Skaists kā pasaku princis… Bet viņam ir jāprecas ar kādu tur citu fon… Nu, baronesi, jo viņa māte tā vēloties. Tā pieņemts. Baroni ar baroniem… Ko tad es…
Emma:
Tu esi ļoti skaista, gan tu arī būsi laimīga, kā es pašlaik! Un Anna tāpat! Ja es varētu, nolauztu kādu gabaliņu no savas laimes kā no piparkūkas, un iedotu to jums abām! Māsiņas, manas, kā man jūsu pietrūks!
Emīlija:
Saki, mās, kā tu varēji zināt, ka tavs nākamais vīrs tevi mīl? Vai tu par to esi droša? Vai tev nav bailes, ka tie ir māņi un izlikšanās? Kā var zināt, ka saldie vārdi un skūpsti ir patiesi un nāk no sirds? Lai vēlāk dzīvē būtu patiesa uzticēšanās un saderība- kā mūsu vecākiem.
Emma:
Muļķīte mana! Kad esi iemīlējusies, visi vēji šalc tikai viņa vārdu, visi putni skandina mīlas solījumus un katrā rasas lāsē saskati tikai viņa atspulgu. To nevar nepamanīt, to nevar nejust! Tu pati lidinies pa gaisu kā neprātīga un domā tikai vienu domu- kad es atkal satikšu viņu! Visas domas tev atkal un atkal atgriežas tikai pie viņa- ko mīļais teicis, kā turējis tavu roku, kā skatījies…
Anna:
Emma mums patiesi te lidinās visu vasaru kā saulē pārkarsusi, brīžam smiekls skatīties. Labi, ka tēvam uz pārbrauktuves palīdzēdama, nav nevienu vilcienu no sliedēm nolaidusi.
Uznāk meiteņu māte.
Māte:
Redz, kur jūs visas esat! Darba pāri galvai, rīt kāzas, bet jūs te čivināt kā bezdelīdzēni. Gribētos jau, lai jums visām tādi turīgi vīri kā Emmai gadītos, Dievs dod!
Emma:
Skrienam jau skrienam, mammīt! No rītdienas tu mani vairs nevarēsi izkomandēt, jo es būšu precēta sieva! Smejas…
Māte:
Bet šodien tu vēl esi manā varā! Ejat nu meitas, pārlūkojat, kur visiem ciemiņiem guļvietas saklāsim, rīt tam nebūs vairs laika.
Abas māsas aizskrien, Emīlija paliek.
Māte:
Ak, meitiņ, man ar` gribas ar tevi parunāties, tak nemaz nav vaļas. Nu, pastāsti drusku- kā tev tur pie kungiem klājas? Laikam jau labi?
Emīlija:
Es cenšos visu izdarīt pēc labākā sirdsapziņas, kā tu man esi mācījusi. Ir gadījies visādi, bet baronese mani labi ieredz.
Māte:
Ko tas nozīmē- “visādi”? Esi ko sliktu sastrādājusi?
Emīlija:
Nē, māmiņ, tev nav par mani jāuztraucas. Tikai vienreiz pie pārcelšanās atpakaļ uz ziemas māju Rīgā, es nejauši saplēsu mazu, dārgu vāzīti. Bija uzreiz tik daudz mantu sapakojamas.
Māte:
Tev no algas neatvilka? Ai, meit, reizēm es domāju, vai mēs labi darījām, tevi par kalponi baroniem atdodot? Citi tikumi, citi ļaudis… Slauka putekļus.
Emīlija:
Nē, mammīt, man ir labi. Es ļoti cenšos.
Klusiņām uz malu, kā pati sev– Ja es varētu no sirds parunāties… Pavaicāt padomu… Ar ko citu, lai runāju, ja ne ar savu māti? Man bail! Nē, man ir jāsaņemas…
Māte sirsnīgi pulē galdu (vai jebkuru citu mēbeli).
Emīlija: skaļi, bet bailīgi
Mammu, paklau! Es mīlu! Un viņš mīl mani!
Māte pat nepaskatīdamās turpina darboties.
Emīlija:
Mammu, vai tu dzirdi mani?
Māte:
Emīlij, šito tu uzreiz aizmirsti, ja? Tu vēl esi jauna un tev par tādām lietām nav jādomā.
Emīlija:
Bet es vairs nevaru nedomāt!
Māte: satraukta
Kāpēc tad nevari nedomāt? Vai tu gribi teikt, ka esi negodā mūs iegrūdusi?
Emīlija:
Nē, tak nesatraucies! Vienkārši es nevaru savu mīlu noturēt plaukstā, tā ir kā putns, kas grib lidot! Ar ko lai runāju, ja ne ar tevi?
Māte:
Kas viņš ir? Kāds sulainis vai kučieris?
Emīlija:
Nē, tas ir jaunais barons Heinrihs fon Rautenfelds. Baroneses vecākais dēls.
Māte:
Ak, Dievs, man taisni vai sirds sāka gurt! Vai tu pavisam traka esi? Vai nezini, ka mums, kalpiem, ar kungiem nav viens ceļš ejams? Viņš tikai pasmiesies par tevi, neba nu pirmā tāda uz pasaules būsi. Neesi jau kurla un akla, gan būsi visādas bēdas dzirdējusi, kas kalpones mēdz piemeklēt. Nevajadzēja mums tevi tur sūtīt kalpot, nevajadzēja!
Emīlija:
Mums viss ir pavisam citādi. Mūsu mīla ir tīra kā avota ūdens, kā saullēkts rītausmā, kā…
Māte: pārtraucot
…kamēr tas ūdens saduļķojas… Vai nu nav dzirdēts, kāda ir baronu un kalpoņu mīlestība? Viņi ir citas kārtas, kā tu nesaproti? Paniekosies ar tevi un pametīs kaunā. Tu tūlīt pat izmet tās domas no galvas, Emīlij!
