Birka: komēdijas

Evards Vulfs ir (16.12.1886-14.01.1919, pseidonīmi Puliera Padēls, Odiņš) viens no tiem latviešu rakstniekiem, kas rakstīja arī lugas, turklāt to ir ne mazums – dažāda apjoma, komēdijas un drāmas, oriģināllugas un dramatizējumi. Tās iestudēja gan tikko sarakstītas un iestudē arī šodien – gan amatieru, gan profesionālie teātri.

Domāju – pelnīti. Tās lasot, mani pārsteidza tas, cik tās ir mūsdienīgas un aktuālas. Mēs dzīvojam multikulurālā sabiedrībā: runājam svešvalodās, braukājam pa pasauli, braucam mācīties, iepirkties, strādāt uz citām valstīm. Daudz kas no citu tautu kultūras mūs ietekmē, mēs cittautiešus saprotam arvien labāk. Arī Vulfs savās lugās „ceļo” , viņa lugu personāži nav tikai latvieši vai Latvijas iedzīvotāji. Pat viņa vārds – Edvards Vulfs – ir tāds, ka nezinātājam grūti pateikt, no kurienes šis cilvēks nāk: Latvijas, Vācijas, Anglijas?  Viņam nav svarīga ne tikai valsts, bet arī laiks… Vairākas no Vulfa lugām man šķiet ārpus laika un telpas esošas. It kā reālistiskas, bet tajā pašā laikā nav nozīmes, kad darbība notiek un kurā vietā. Piemēram, „Līdzcietīgais tiesnesis”. Arī „Tukšā māja”. Pēc personoāžu franciskajiem vārdiem spriežot, tas notiek Francijā un, ņemot vērā, kad autors dzīvojis – darbība risinās 20.gs. sākumā. Taču tikpat labi mūsdienās un Latvijā. Tieši to pašu var teikt par „Viņa māte”. Kaut arī šajā lugā fonā ir karš – tas nav nekas tāds, kas nenotiek mūsdienās, līdz ar to turp varētu būt devies mūsdienu karavīrs vai zemessargs. Karš ir fonā arī darbam „Svētie meli”, un atkal – autors pat apzināti nekļūst liekvārdīgs, necenšas mācīt vēsturi, necenšas precizēt, kurš karš.  Vienīgā pazīme, kas padara lugu latvisku ir personāžu latviskie vārdi un uzvārdi.  „Svētki Skangalē” savukārt būtu visai viegli adaptējama luga – nāktos mainīt visai maz, lai to sasaistītu ar mūsdienu norisēm kādā mazpilsētā.

Viens no Vulfa lugu raksturīgākajiem varoņiem ir mākslinieks, gandrīz katrā lugā ir viens vai vairāki šīš profesijas pārstāvji: gleznotāji, mūziķi, rakstnieki. Tacu tā nav tikai rakstīšana par tiem, ko vislabāk nācies pazīt vai arī cenšanās padarīt lugas interesantākas ar savdabīgiem tipāžiem. Tas ir stāsts par pašrealizāciju. Par dzīvi, kurā viss necentrējas tikai ap rēķinu nomaksu un vēdera piepildīšanu, par to, kā par šo garlaicīgo un pat nomācošo ikdienas dzīves aspektu negribas domāt, bet dzīve piespiež.

Par lugu formu runājot – dažas lugas lasot, pat šķiet, ka viņš ir postmodernisma aizsācējs latviešu dramaturģijā… Palasiet, piemēram lugu „Greizsirdība”, kurā daudz atsauču uz dažādiem literāriem tēliem, stiliem un avotiem un kurā sadzīvo dažādas patiesības par vienu un to pašu parādību. Formas eksperimentos Ed.Vulfs ir krietni brīvāks, kā, piemēram, viņa laikabiedrs R.Blaumanis. Tajā pašā laikā nevaru nosaukt lugu, kurā eksperimentēšanu varētu saukt par neveiksmīgu.

Vulfs arī nav no tiem rakstniekiem, kas tā mīl prozu un dzeju, ka tadā veidā raksta arī lugas. Nepavisam ne! Viņa lugās ir daudz darbības. Interesantākās lugas, ko minēšu, runājot par šo aspektu, ir „Kniebieni” un „Sasistais spogulis”.

Jāsecina, ka Vulfs ir viens no tiem pagātnes autoriem, kuru var sekmīgi iestudēt mūsdienu teātri, šķiet, ka pat par maz iestudē!

Svarīgi arī tas, ka pagājuši 70 gadi kopš šī dramaturga nāves, tātad, iestudējot nav jāmaksā autoratlīdzība un nav nevienam jāprasa atļauja.

Kristiāna Štrāle Dreika, 2016.g.