Luga ir tapusi iedvesmojoties no H.Gulbja “Kamīnā klusu dzied vējš”. Zinātāji pamanīs kādas tālas paralēles, bet darbu un tā tēlus viennozīmīgi nevajag uztvert burtiski. Līdzīgi, kā H.Gulbja darbā, notikumi risinās divās laika līnijās, un tiek pieminēta vēl trešā no pagātnes pirms desmit gadiem.
1. līnija: Monika kavējas atmiņās par traģēdiju nesenā pagātnē un savā fantāzijā rod atbildes un mierinājumu.
2. līnija: Monika un Kaspars ir „aizsēdējušies” laulībā, dzīve nav viņus apveltījusi ar atvasēm. Ģimenē ir noslēpumi un aizvainojumi, ko katrs izvairās celt gaismā. Viņu ikdienā ielaužas Vijolīte un mērķtiecīgi sagriež visu ar kājām gaisā.
Autors: Uldis Karlovs-Karlovskis.
Apjoms: 24lpp. teksta, iekļaujot nedaudz mizanscēnas. Sagaidāmais izrādes ilgums ir nedaudz pāri vienai stundai.
Žanrs: drāma, traģēdija
Auditorija: pieaugušie
Lomu skaits: Monika (38), Kaspars (34), Vijolīte (25).
Darbības vietas: mājas halle ar kamīnu.
Norises laiks: 2023. gads.
Stils/virziens: misticisms.
Luga uzrakstīta: 2023. gada 17. februārī
Kā iegūt lugas tekstu: uldis.karlovskis@gmail.com
Iestudēšanas nosacījumi: obligāts uzaicinājums uz pirmizrādi
Lugas fragments:
Monika: Es biju kapos. Un pēkšņi man priekšā uzradās lāpsta.
Kaspars: Ooo, tas tik ir ievads! Un ko tu darīji?
Monika: Es kaut kā zināju, ka man vajag rakt. Ka zem zemes kaut kam ir jābūt. Paņēmu lāpstu un sāku rakt…
Kaspars: Mironis?
Monika: Nē. Tur jau tā lieta. Es roku un roku, esmu dziļāk bedrē, bet nekas nenotiek. Tad sāka no gaisa birt lapas. Nu tādas kā rudenī.
Kaspars: Interesanti… Un tad tu pamodies?
Monika: Oi, nē, tas ir tikai sākums. Tātad es roku dziļāk, bet no sāniem sāk tecēt iekšā ūdens. Man pēkšņi kājās ir tādi gari gumijnieki. Nu kā zvejniekam.
Kaspars: Un sāk peldēt zivis?
Monika: Nepārtrauc! Nē, zivju nav. Nekā nav. Bet ūdens gāžas. Es roku dziļāk, lai man bedre nepārplūst, bet tas nepalīdz. Un tad… es gandrīz noslīku. Vēl tagad ir tāda savāda garša mutē.
Kaspars: Atnest ūdeni?
Monika: nē, nē, es pati tulīt. Bet tas jau nav vēl viss.
Kaspars: Kas tad vēl? Tu taču izglābies?
Monika: Jā. Izrāpos no savas bedres. Pilna ar ūdeni. Un pa virsu peld rudens lapas. Un tad… tur uzpeld bērniņš.
Kaspars: Ko? Bērna līķis?
Monika: Nē, viņš ir dzīvs. Viņš it kā peld pa virsu, neslīkst, mazliet kustas. Gadi kādi 4 varbūt. Un zini kas ir pats jocīgākais?
Kaspars: Nu nu?
Monika: Es tajā brīdī pie sevis domāju „tas ir Kaspars”.
Kaspars: Oho! Neatminos, ka būtu slīcis bērnībā.
———————–
Vijolīte: Kā tas nākas, ka jums joprojām nav bērna?
Kaspars: Es… tas nav tik vienkārši.
Vijolīte: Tieši tādu atbildi es paredzēju. Tevi var lasīt kā atvērtu grāmatu. Tu nemaz negribi to bērnu.
Kaspars: Nē, tā nav.
Vijolīte: Labi, tu varbūt gribi bērnu, bet ne no Monikas.
Kaspars: Es… (it kā mēģina dusmoties, bet nesanāk, pamats zem kājām ir zudis)
Vijolīte: Un pēdējos gadus tu vienkārši esi bijis pārāk gļēvs, lai sev to pateiktu. Tev vieglāk ir dzīvot izdomātā Kaspara čaulā, nekā būt vīrietim un pieņemt lēmumu. Un tad atnācu es. Tu nobijies, kā tāds puišelis ar jaunu rotaļlietu rokās. Ja aiztiks, tad varbūt saplīsīs. Bet es neesmu rotaļlieta.
Kaspars: Es esmu nedaudz sajucis.
Vijolīte: Pasaki, ka tev nav pret mani jūtas.
Kaspars: Es nezinu.
Vijolīte: Tieši tā. Neko tu nezini. Dzīvo kā tāds spoks un dari tikai to, ko tev saka. Ak dievs, kā man tas besī!
Kaspars: Bet kāpēc tad tu neej projām?
Vijolīte: (pauze) Jo te ir mana vieta.
Kaspars: Kā tu to domā?
Vijolīte: Jo es esmu patiesa pret sevi.
Kaspars: Es tomēr nesaprotu.
Vijolīte: Jo arī es esmu sākusi iemīlēties kādā idiotā. Bet ar katru dienu viņš paliek mazliet gudrāks.
Kaspars vienkārši klusē, trūkst vārdu. Vijolīte paņem viņa rokas un uzliek sev uz sāniem. Apliek rokas Kasparam ap kaklu.
Vijolīte: Tevi sauc Kaspars. Tavs sapnis vēl nav beidzies.
