I cēliens
1.aina
Zeltiņu lauku māja „Ancīši” tagadnē. Visapkārt nabadzība, nekārtība, viss noplucis, noplēstas tapetes, logu plaisas aizlīmētas ar zilu izolācijas lentu. Istabas vidū kādreiz skaists, divguļams dīvāns, uz kura ar visām drēbēm guļ vīrietis un sieviete. Vīrietis ik pa brīdim skaļi iekrācas. Gunta pieceļas sēdus, izberzē acis.
Gunta:
Ak, Dievs, galva plīst pušu! Mežonīgi sāp…..Un tās nolādētās mušas….Pilna māja! Ha, ko tad var gribēt, ja kūts tik tuvu mājai? Mēģina izrausties no gultas, paskatās uz vīrieti. Kaimiņš Paulis? Ar visiem zābakiem un nospeķoto darba jaku… Tfu! Nav tā gulta nez kāda svētnīca, bet ar visiem zābakiem… Cūka! Kas tā par velna dziru, ko viņš vakar atnesa?
Vajadzētu uzmeklēt bērnus, bet nav spēka. Ē, gan kaut kur tepat skraida, kas viņus raus! Ja sameklēšu, atkal būs jātaisa ēst… Un no kā? Mājās sen nav nekā vairāk par sīkajiem sēklas kartupeļiem. Domāju visus sastādīt, bet kad nav ko ēst… Cik iestādījām, tik pietiks… Ak, debess, kurš gan ar tādām galvassāpēm var domāt par saimniecību… Nez kur ir aizvilcies Aldonis?
Ar grūtībām pieslienas kājās. Kājās noskrandušas treniņbikses, bet mugurā puķains, savēlies svīteris. Mati varētu būt skaisti, ja tiktu izmazgāti un izsukāti, bet pēc vakardienas pasēdēšanas tie ir savēlušies un taukaini. Sāk guļošo bez ceremonijām purināt.
Celies, tu, mērkaķi! Vai nu atnes aliņu, vai kraties mājās!
Paulis: miegaini sargā galvu
Tikai nesit mani… Es nevienam neko sliktu nedarīju.
Gunta: atmet ar roku un pieiet pie nespodra, apķepuša spoguļa, un paņem matu suku.
Man taču ir tikai trīsdesmit pieci gadi! Izskatos uz visiem sešdesmit. Tas viss no grūtās dzīves. Es taču kādreiz biju skaistākā meitene tehnikumā… Neizskatās, ko? Toreiz man jau pirmajā kursā pielūdzēji ballītēs rindā stāvēja. Tagad neviens tam netic.. Pat pašas bērni ne… Mamma vēl baidījās, ka apprecēšos pārāk agri. Mēģina ķemmēt matus un sarunājas it kā ar vīrieti, it kā pati ar sevi.
Toreiz- tehnikuma laikā, es biju kā traka samīlējusies Armandā no paralēlkursa. Man viņš likās visskaistākais, visgudrākais, vislabākais – stalts gaišmatis ar zilām acīm. Mācījās par mehāniķi. Visi viņa kursa
puiši Armandu apskauda, lai gan meiteņu skolā netrūka. Man bija piekrišana… Bet es biju uzticīga, ar citiem nekoķetēju, kaut gan patīkami bija dzirdēt, ka vēl kāds gribot ar mani draudzēties.
Bet es – nē un nē! Kā ieskatījos Armandā, tā ne ar vienu citu pat ballēs nedejoju. Gaidīju viņu no armijas kā svētā mūķene…
Pa to laiku man iznāca iepazīties ar vienu foršu puisi, kas par varītēm gribēja tikties un draudzēties. Viņš bija manas istabiņas biedrenes brālis, smuks un jautrs, par mani vecāks, strādāja, pelnīja naudu. Nebija tā, ka viņš man nemaz nepatiktu, bet es taču biju apsolījusi gaidīt savu Armandu. Vienu brīdi man pat iešāvās prātā tāds šaubu velniņš… Bet Armands man rakstīja tik mīļas un aizkustinošas vēstules, uz aploksnēm zīmēja sirsniņas, sapņoja par kāzām…
Tikai vēlāk, kad viņš bija pārnācis no armijas un taisījāmies precēties, sāku saprast, ka viņš nav nekāds sapņu princis… Tolaik man viņa gaišās uzacis un seja ar retajiem vasaras raibumiem sāka atgādināt sivēna šņukuru. Varbūt tiešām nevajadzēja precēties? Bet es jau biju stāvoklī ar Didzi… Es tā sapņoju būt laimīga, man gribējās ģimeni, bērnus…
Divus gadus gaidot un nebaudot mīlestības priekus, viss iekavētais pēc viņa pārnākšanas bija jāizmēģina, un tad arī vairs nekavējāmies… Turklāt pa to laiku vēstulēs tik daudzreiz bijām apcerējuši kāzas, ka likās kaut kā neērti atteikties. Neērti…
Sieviete pieiet pie galda, paceļ pie lūpām tukšu marinētu gurķu burku un tvīksmīgi izdzer atlikušo marinādi. Tad atkal mēģina ķemmēt matus, nekas nesanāk, dusmās nomet suku.
Sāp! Pie velna tos matus!
Māsa man kāzu dienas priekšvakarā lūdza apdomāties, bet… ko nu viņa, zaļa skuķe, saprata… Gandrīz visas manas kursabiedrenes bija apprecējušās, kamēr es kā muļķe gaidīju un gaidīju. Pa tiem diviem gadiem biju tik daudzus atraidījusi, sapņojusi par kopā pavadītajām dienām – ievziedi, lakstīgalu dziesmas, pastaigas mēnesnīcā… Netaisnīgi būtu Armandu atstāt kādai citai.
Tomēr kaut kas bija izdedzis, nodzisis. Pirms armijas ne reizes nebijām samīlējušies, biju īsti tikumīga un prātīga. Tagad meitenes tā nedara, ātri tiek skaidrībā, kas ir kas… Un pareizi dara! Citādi var izrādīties, ka tas sapņu princis ir kā viens izčākstējis redīss.
No Armanda man nebija nekāda labuma. Ne mājās, ne gultā. Atnācis pēc darba, viņš tik vien spēja kā gulēt un blenzt dumjas filmas televizorā. Pēc sevis pat tējas krūzīti nomazgāt nevarēja, nerunājot par visur izmētātām smirdīgām zeķēm. Nepelnīja arī necik. Es ucinājos ar puiku, vēl bija neliels sakņu dārziņš jākopj, pat dažas vistas turēju.
Toties vīrs man bija tikai skata pēc, jēgas nekādas. Vienmēr lielījās, cik viņš labs, nedzerot un apkārt neskraidot. Labāk tad būtu kādu vakaru ar večiem aizsēdējies pie glāzītes, nevis dirnējis uz dīvāna izsēdētās trenuškās. Štrunts par to romantiku… To kabatā neiebāzīsi.
Tagad tik vien no viņa kā alimenti…
Ar tagadējo prātu, ja būtu jauna, meklētu bagātu čali, varbūt pat ārzemnieku. Bet vai maniem skuķiem kaut kas tāds spīd? Te, lauku čuhņā? Šīm nepietiks prāta tādus nogrābt… Un naudas arī…
Kas tu tagad esi bez naudas? Nulle un vēlreiz nulle. Agrāk tik traki nebija. Viss kaut kā aizgājis greizi un šķībi… Bet kādam jābūt tai melnajai avij ģimenē. Redz, brālis un māsa, tie esot labie. Nedzer… Kaut viņi izputētu! Pareizie un labiņie… Riebjas!
Pēkšņi atceras par vīrieti gultā, pieiet un atkal sāk purināt.
Celies tak, velns tevi parāvis! Mosties reiz! Ej, sameklē savu sievu! Nu, celies, celies…
Paulis:
Tikai nesit mani… Es neko neatceros. Es nevienam neko nedarīju… Lēnām slienas kājās un mēģina saprast, kur atrodas.
Gunta:
Kur tava skaistule Dainuvīte? Kas notika, neatceries? Aldonis solījās pavadīt tavējo uz mājām, viņa izdomāja, ka govs vēl nav izslaukta… Tā kā gribēja ieiet pie Annas paprasīt vēl kādu pudeli uz parāda. Ja ne citādi, atstrādās siena laikā. Bet, kur galu galā viņš palika? Dainuvīte būtu savākusi pie sevis? Vienmēr lielījās, ka varot dabūt kuru vīrieti vien gribot… Jāsmejas! Vecene ar šķībiem zobiem un šķidriem matiem… Par Aldoni vismaz piecpadsmit gadus vecāka! Toties vārds kā no dzejas grāmatas – Dainuvīte! Ha!
Paulis:
Es neko nezinu. Kur es esmu? Ar grūtībām cenšas pieslieties.
Gunta:
Jēziņ, nu tak tu guli pie mums, taviem kaimiņiem. Zeltiņiem! Pietempies kā cūka, ka neko nezini! Paklau, vai mēs abi… Vai mums kaut kas bija? Tu neatceries? Man patīk Aldoni pakaitināt, lai nedomā, ka sieva, piesieta pie pieciem bērniem, ir tikpat kā mirusi… Bet tas arī viss, neceri neko tādu!
Paulis:
Kas šodien par dienu?
Gunta: atmet ar roku un runā atkal kā pati sev.
Nevar būt… Es neko tādu neatceros. Vispār neko daudz no vakardienas… Bet drēbes mums nevienam nav novilktas, un Paulis pat gulēja ar visiem zābakiem… Šim acis kā spoles, sava vecene apnikusi, viņam tik to vien vajag, lai kāda jaunāka pie sāna piesit, ha!
Bet kaut ko vairāk… nē! Es robežas zinu. Aldonis ir pārāk greizsirdīgs, lai es mēģinātu kaut ko vairāk par pakaitināšanu. Ir jau redzēts… Labi, ka vispār te ir tāds Paulis ar savu Dainuvīti. Nekaitīgi, veci un sakaltuši kā piepes. Citas kompānijas jau te, šajā elles kaktā, nav… Pensijas dienā viņiem abiem atnes naudiņu… Dainuvītei esot invaliditāte. Jāsmejas! Iet kā briedis un invaliditāte. Paulim vecuma pensija… Biezie… Ei, biezais, vai nevilksies beidzot uz mājām?
Uzrunātais beidzot pieceļas un vaidēdams ar grūtībām tenterē uz durvju pusi. Gunta izstumj viņu pa durvīm.
Gunta:
Ej, tak, ej vienreiz! Tāpat nekādas jēgas, pat valodu pazaudējis. Sten un vaid, nevar necik turēt. Pieiet pie savandītās gultas, mēģina drusku saklāt un atrod palagos monētu.
Ha, divi lati! Laikam izkrituši Paulim no kabatas! Ir tak dievs debesīs! Skuķi! Aija, Gita! Kur ellē jūs esat?
Gunta priecīgi satraukta, smaidīga. Ienāk Aija, vāja, slaida pusaudze.
Aija:
Mammu? Tu mūs sauci?
Gunta:
Aija, tu sēdies uz riteņa un aizbrauc pie Annas. Paprasi vienu pudeli… Bet nepazaudē atlikumu. Nē, pa ceļam iebrauc bodē un nopērc brālītim šokolādi.
Aija:
Mammucīt, varbūt varu nopirkt makaronus? Vienu paciņu? Laurim arī ļoti garšo.
Gunta:
Nu labi. Pērc tikai vienu paciņu. Nē, labāk divas… Cik tur sanāks… Ja veikalniece prasīs par iepriekšējo parādu, saki, ka neko nezini. Es pati vēlāk aiziešu, sarunāšu. Brauc ātri, nečammājies!
Aija pagriežas, lai skrietu prom, bet Gunta attopas, ka vajag meitu nostrostēt.
Un jūs, slinkās govis, ko visu laiku darījāt? Kāpēc virtuvi neizslaucījāt?
Aija:
Mammucīt, tu nedusmojies, mēs visas strādājām… Es slaucu kazu, bet Vineta ravēja dārzu un pabaroja vistas. Ola gan tikai viena… vai nu vanags aiznesis, vai Rego apēdis. Vēl bija Juronkulis ar Daigas tanti atbraukuši… Mēs viņiem parādījām dārzu un kūti.
Gunta: saniknojas ne pa jokam
Ak, tie… labiņie… Mans brālis Juris ar māsu. Revīzija… Vai es neteicu, lai nevadājat viņus pa māju, kad manis pašas nav? Jums galvas cauras kā vecām vecenēm. Ko ta` šie gribēja?
Aija:
Mēs jau nevadājām, bet Lauris pateica, ka ēdot zāli no dārza, un Daigas tante gribēja redzēt, kas tā ir par zāli. Bet tās jau skābenes, smieklīgi, ka viņa uzreiz nezināja! Tad Lauris gribēja, lai viņa Kamillu paglauda. Bet
Daigas tante baidījās. Jāsmejas – baidās no kazas! Viņa mums atveda konfektes! Juronkulis meklēja tēti. Bet tu gulēji, un tēta nebija mājās, tad viņi aizbrauca.
Gunta:
Vai istabā arī Daigas tante bija ienākusi? Es taču tev teicu – nelaid nevienu iekšā! Vai tu idiote esi, ka neatceries neko?
Aija:
Nezinu… Laikam…meitene nodur acis. Es neievēroju, varbūt nē… Daigas tante raudāja, kad aizbrauca. Laikam visu laiku no kazas baidījās…
Gunta:
Nu, skaidrs, atkal tu melo! Dusmas noplok. Eh, ko nu… Kas viņus te sauca? Nav ko līst svešā mājā… Konfektes vien varēja atvest. It kā nezinātu, ka māsai liela saime jāpabaro… Atradušies pareizie. Nu brauc taču beidzot, man galva plīst pušu!
Aija aizskrien, bet Gunta smagi apsēžas un skaļi aizdomājas.
Māsa… Kad bijām mazas, mēs abas īsti nesapratāmies. Viņa šķita maza un dumja. Visos nedarbos mēs devāmies ar brāli. Tā bija īstā dzīve, lai gan puikas mani ne vienmēr gribēja ņemt līdzi.
“Kazaki- razboiņiki”… paslēpes… makšķerēšana… sacensības ar riteņiem… slepenas vēstules koka dobumā kaimiņielas bērniem… Pavisam cita lieta nekā mūžīgi puķes stādošā vai tomātu pazares aplauzošā māsa…
Brīnums, ka viņa izmācījās par tulku, nevis dārznieci… Tomēr māsa man iepatikās tikai tad, kad abas kopā varējām aiziet uz kādu diseni. Viņa gan vienmēr bija manā ēnā. Ar puikām skraidot, es jau biju apguvusi daudzas lietas, kas mani cēla vīriešu dzimuma acīs… Turklāt, nav ko slēpt, es biju skaistāka par māsu… Vēlāk viss mainījās. Māsa beigās izrādījās vienīgā, kam varēju uzticēt savus sapņus, dažreiz- kreņķus. Viņai reizēm iedevu palasīt Armanda vēstules no armijas. Ne visas, protams… Man patika Daigas apbrīnas pilnie skatieni, jo viņai sava nopietna puiša nebija. Viņai parādīju savus pirmos dzejoļus… Smieklīgi… Es un pantiņi… Bet toreiz es biju tā-ā-ā-ā iemīlējusies… Tādās reizēs visi mēs esam dzejnieki, vai ne?
Daiga dzejoļus slavēja un solījās sūtīt žurnālam vai kādam konkursam. Mani tas neinteresēja.
Tagad gan varētu aizsūtīt, varbūt kāds santīms sanāktu… Bet kuram gan vajag dzērājas rakstītu dzeju, ko? Ha! Es nevienam to nevaru teikt, lai gan dažreiz vārdi paši raujas ārā… Nu glupa, nekas vairāk… Dažreiz sameklēju rakstāmo, izrauju papīra lapu no bērnu kladēm un pierakstu – reizēm uzrakstu kādam uz Jauno gadu vai dzimšanas dienu. Daigai vai brālim, tie vismaz nesmiesies. Bet reti. Kam tagad vaļas rakstīt apsveikumus?
Savus dzejoļus glabāju zem netīrās veļas kaudzes bēniņos, jo citādi, ja Aldonis uzzinātu…. Viņš mani apsmietu veselu gadu no vietas, un par to runātu viss ciems. Zeltiņu Gunta – dzejniece? Jāsmejas!
Gunta pieceļas, pieiet pie loga un, uzspļāvusi uz pirksta, mēģina paberzt loga rūti.
Domājot par Daigu… man ir divējādas izjūtas. Es viņu apskaužu. Jā, jā, tieši tā – apskaužu. Un reizē dusmojos. Kas viņai nekaiš? Kāpēc viņai ir paveicies, bet man ne? Daigai ir sava firma, lai gan pati saka, ka pavisam maza. Tulko dokumentus. Bet tomēr – SAVA firma! Vīrs nedzer, pati nedzer.
Varbūt tāpēc īsti no sirds izrunāties nevaram? Ja iedzertu un pasēdētu ar mani, tad abas izrunātu visas lietas, kas sakrājušās uz sirds… Tagad viņa atved humpalas, kādu maizes kukuli un konfektes bērniem. Es taču redzu, ka vienmēr taisās ātrāk prom, ne kafiju izdzer, kad man tā ir, neko. Ja ir tik labi iekārtojusies, varēja man palīdzēt… Vienmēr saka, ka sitoties un kuļoties, nekādas bagātības neesot. Tomēr, ja salīdzina ar mani… Īsta miljonāre… Vismaz algu pati sev var maksāt, bet mums vairs neatved ne grasi. Laikam baidās, ka nodzeršu… I nodzeršu ar`, par spīti viņas godīgumam. Īsta maita…
Pie durvīm pieklauvē. Ienāk aizelsusies pastniece ar visu somu.
Pastniece:
Vai, mīļā Guntiņ! Labi, ka esi mājās. Domāju – steigšos pie tevis, kamēr ļaudis vēl nav sākuši mēļot pa visu pagastu. Tev pirmajai būtu jāzina… Tavs Aldonis…
Gunta: mēģina neuzkrītoši savākt nekārtību uz galda, pasper dažas lupatas un kurpes zem gultas.
Nu, kas tad šamam noticis? Es nemaz nezinu, kur viņš palika. Vakar pasēdējām ar kaimiņiem, šorīt nesatiku.
Pastniece:
Nē, tu tikai padomā… Es neticēju pati savām acīm, mīļā Guntiņ! Bet tā bija, Dievs mans liecinieks! Aldonis esot apmeties dzīvot pie Dainuvītes, vari iedomāties?
Pieliekusies tuvāk, kaut ko satraukti čukst.
Gunta:
Nu nez… Ragana jau viņa ir, cilvēkos iztaisās par nez kādu draudzeni… Bet Aldonis tak nav tik stulbs!
Pastniece:
Ej nu saproti tos vīriešus! Viņa par tavu Aldoni ir simt gadus vecāka! Ne skata, ne prāta… Teica, bezkauņa tāda, ka tagad dzīvošot ar diviem, taisni acīs man smējās, kad prasīju. Paulis būšot darbam, bet tavējais – gultai. Bezkauņa tāda!
Gunta:
Divkose viņa ir visu laiku bijusi. Re, kur mana mīļā meitiņa nāk! Apsēdies tak!
Ienāk Aija ar maisiņu, izņem no tā pudeli un bikli noliek uz galda. Gunta uzreiz acīmredzami atplaukst.