Plašas debates par lugu radīja kādas bijušās skolotājas vēstule presē, ka lugas valoda esot vulgāra, daudzi skati piedauzīgi un bijušas redzamas visādas vaļības. Kā varot skatuvē dziedāt “Pumpiņrasasā”? Kā varot duļķot Sidnejas latviešu publikas gaumi ar krogus meitas dēkām?
Radās aizstāvji, kas norādīja, ka
“Pumpiņrasasā” dziedāta arī A.Laiviņa lugā “Zvaigžņu pulki”
Nacionālā teātrī. Manā
pusē nostājās bijušie strēlnieki, karavīri, literāti un recenzents K.Freimanis.
Savā recenzijā (Laba luga par
spīti trūkumiem) K. Freimanis rakstīja:
“Šis jaundarbs liecina,
ka Uldis Siliņš
savās drāmatiķa gaitās ir palicis dziļāks, patiesāks, un
arī, ka viņš jau apguvis respektējamu
techniku. Par spīti tās trūkumiem, Ķemermiestiņā ir laba luga. Tas ir ieguvums
mūsu trimdas teātriem.”
Man tiešām žēl, ka E. Freimanis nevēlējās komponēt manu sibiriešu dziesmu, kas būtu papildus devis vēlamo kolorītu:
Sibirija, mana zeme,
Sapnis mans un manas ilgas,
Taiga,
debesis tik zilgas,
Zelta
puķes, zelta smilgas,
Senu
teiku tevīm runā
Jeņiseja.
Sibirija,
mana zeme,
Lai
cik tālu tavas taigas
Sapnis
atnes dzērvju klaigas,
Tavu
vēju elsas baigas.
Vēlreiz
skūpstīt tavu seju.
Vērot
tavu putu deju,
Jeņiseja.
Attiesim mazliet atpakaļ
vēsturē. 1915. g. 11. nov. 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks ieņēma Ķemerus,
atsviežot kopā ar 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku, vācus aiz Smārdes.
Tādējādi, sākot ar šo datumu, mūsu meitenēm – ierakumu racējām – bija pavēries
ceļš uz Ķemeriem.
Ir tik daudz dzirdēts par Ķemeru Anniņu – dažkārt pavisam pretrunīgi stāsti- ka grūti zināt, kur beidzas leģenda un kur sākas patiesība. Vieni apgalvo, ka tāda Anniņa tiešām dzīvojusi, otri to noliedz. Viens nostāsts ir, ka viņa vedusi strēlnieku izlūkus pāri tīrelim un kopā ar patruļu nošauta.
(E.Freimaņa oriģinālkompozīcija “Kurp steidzies, draugs, ņem krēslu, pildi glāzi. Klausies senu stāstu” ir pieietama Rakstniecības un Mūzikas muzeja lasītavā).
Sižets: Sāksim ar prologu, kas bija iespiests lugas grāmatiņā.
Strēlnieki, vecie,
Latvju zēni ar
karstajām sirdīm,
Arāji, strādnieki,
pašpuikas, dzirdiet!
Nebija jūsu upuris
veltīgs,
No jūsu trūdiem, no
kritušo kauliem
Uzlēca dzimtenei
brīvības saule.
Strēlnieki
vecie, niknās tīreļo odzes,
Spītējot
lodēm un dzeloņu žogiem
Kodāt
vāciem ar tērauda zobiem
Ar
naidu 700 gadus krātu,
Lai vaļā reiz rautu Kurzemes vārtus.Ķemeru riteņkrodziniece Anniņa bija strādājusi gadus atpakaļ Krievijā par guvernanti kādā dižciltīgo ģimenē un samīlējusies jaunajā grāfā. Tas ir manas fantāzijas auglis. Taču kāzu zvani neseko, jo vecais grāfs draud dēlu izslēgt no mantojuma un Anniņai piešķir sāpju naudu. Anniņa eventuāli atgriežas Latvijā un atver nelegālu krodziņu. Kādu dienu sibiriešu pulka rindās ierodas viņas vecais brūtgāns kapteinis Semjonovs, taču nekādas tuvākas attiecības viņu starpā nenodibinās. Kad strēlnieku pulka karavīri iekārto pie Anniņas savu neoficiālo bāzi, astoņpadsmitgadīgais strēlnieks Sēja viņā samīlas, taču tuvas attiecības viņai nodibinās ar bijušo Grīziņkalnakalna pašpuiku Ādamsonu. No “Dvēseļu puteņa” es aizņēmos Sēju, Ādamsonu, Mīlīti, Maigoni, gan dodams viņiem citus uzvārdus. No savas puses es pievienoju Kuratu- igauņu tautības strēļnieku no Valkas, kas nācis cīnīties ar vāciem un latviešu valodu.
Semjonovs ir nokļuvis nopietnos kāršu parādos un viņš mēģina izspiest no Anniņas naudu, vismaz līdzīgu summu, ko viņai samaksājis vecais grāfs. Konfrontācijā iejaucas Ādamsons un Semjonovs viņu ievaino ar pistoles šāvienu. un aizbēg. Tai brīdī no frontes uz slimnīcu ved ievainotos un ar viņiem kopā aizved arī Ādamsonu. Par viņu strēlnieks Sēja saka tā: “Grīziņkalna pašpuika, kāvās, lamājās un kaitināja oficierus. Varēja domāt, ka viņš neredz tālāk par savu Grīziņkalnā audzēto degunu, bet viņš redz lietas, kas mums vienam otram pat sapņos nenāca prātā – brīva Latvija, tīra no izidoriem un fričiem. Prasts forštates bosiks, kas savu īsto vietu dzīvē atrada tikai karā.“
Pārstrādātās
lugas 2019.g. variants ir tāds: Pēc 22 gadu ilgas prombūtnes kādreizējais
Kurzemes pulka strēlnieks Edgars Sēja ir atgriezies Ķemeros, lai pārstaigātu
vecās tekas. Viņš iegriežas arī kādreizējā riteņkrodzinieces Ķemeru Anniņas
krodziņā, kas tagad pider kādam citam. Arī īpašniekam ir mazmeita Anna. Viņš
atraida piedāvāto tējas glāzi, aizbildinoties, ka grib vēl pārstaigāt vecās
tekas, kad viņu aptur sauciens: “Edgar”, ko dzird tikai viņš, un
dziesmu .
Kurp steidzies, draugs? Velc krēslu,
Pildi glāzi, klausies senu stāstu
Par strēlniekiem un mazo Ķemermiestu,
Par daiļo Anniņu untūkstoš mīlestībām.
Nāc līdz un ļauj, lai apkārt vijas
Tev atmiņas un vecās melodijas.
Ķemermiestiņā, mazā mājiņā
Dzīvoja reiz daiļā Anniņa.
Sēja saka, ka
viņš tomēr labprāt dzertu piedāvāto tēju. bet tā kā īpašniekam jāsteidzas uz
“kaulu kūri”, viņš atstāj apkalpošanu mazmeitas rokās. Viņa ir ļoti
ieinteresēta savas vārda māsas liktenī, un nākamās ainas norit Annai un Sējam
šķietami stāstot par to, kas notiek uz skatuves. Viņa uzzin arī Anniņas dzīves
stāstu.
No frontes
Ķemeros atgriežas atpūtā Kurzemes pulks, kura rindās dienē 18 gadus vecais
kaprālis Sēja, Mīlītis, Maigonis, Kurats un Ādamsons. Sēja stāsta Annai par
iedzeršanām, laimīgām un nelaimīgām mīlestībām. Anniņas vārda dienas svinībām,
par to, kā sacerēta vārda dienas dāvana- dziesma “Ķemermiestiņā”,
strēlnieku konfrontācija ar Semjonovu, viņa mēģinājums izspiest no Anniņas
grāfa atstāto “sāpju” naudu plus procentus savu parādu dzēšanai.
Izspiešanas mēģinājumu izjauc Ādamsons, kuru Semjonovs ievaino ar pistoles
šāvienu. Tajā brīdī no frontes ar pajūgiem ved ievainotos, un Ādamsonu izdodas
nogādāt slimnīcā. Beidzamā ainā- Ādamsona atvadīšanās no strēlnieku grupas.
Un visbeidzot-
Sen jau sen vairs nešalc tīreļpriedes,
Sen kaltis vaivarājs un klusē mazais nams,
Dus daiļā Anniņa, tik strēlniekzēna vietā
Tai vaigu glāsta vītis mirtes zars.
Ķemermiestiņā, mazā mājiņā
Dzīvoja reiz daiļā Anniņa.
