Autors: Egils Šņore
Auditorija: pieaugušie.
Žanrs: drāma.
Lomu skaits: lugas oriģinālversijā ir divas lomas (1 sieviešu, 1 vīriešu) un masu skatu dalībnieki bez kuriem, ja inscenētājs vēlas, var arī iztikt.
Tēma: Luga stāsta par divu paaudžu cilvēku savstarpējo mīlestību un nesaprašanos uz postpadomju sociāli vēsturisko apstākļu fona. Viņš (39) aphipiju paaudzes pārstāvis – pasniedzējs, viņa (23) klipu paaudzes pārstāve – studente. Uzsmēķēt zāli – nav aicinājums nobaudīt narkotikas – tā ir divdesmitgadnieku paaudzes vēlme nokļūt citā ar garīgumu piesātinātākā pasaulē.
Luga uzrakstīta: 1995.g.
Luga iestudēta: 2008.g. Daugavpils teātrī, Latvijas Nacionālajā teātrī no 1996.g., lasījums Maskavas teātrī “Praktika” 2007.g. Teksts krievu valodā pieejams šeit.
Lugas apbalvojumi: prēmēta Latvijas Nacionālā teātra lugu konkursā 1995.g.
Kā lugu izlasīt: kontaktējoties ar autoru – egilssnore@inbox.lv
Piezīmes:luga piemērota maza budžeta izrādei.
Lugas anotācija speciāli Grotovska centram Vroclavā:
Frāzes “uzsmēķējam zāli”, “vai tu man dabūsi to zāli” lugas gaitā no viņas mutes skan vairākkārt un tā izpauž vēlmi nokļūt citā garīgākā pasaulē. Viņš lielā mērā saglabājis savus jaunības ideālus, iekonservējies (sociālisms ar savu sastigumu zināmā mērā deva šādu iespēju), un viņa grib tur pie viņa jaunībā. Viņa alkaini izlūdzas viņa jaunības laika fotogrāfiju… Bet laiku ar bildi atpakaļ atgriezt nevar. Un grūti arī dzīvot vienlaicīgi divās pasaulēs – garīgajā un materiālajā. Un šodienas pasaule ir daudz materiālāka.
Viņam ir vieglāk. Daudzus gadus dzīvodams iekšējā opozīcijā, viņš ir norūdījies iztikt ar minimumu. Viņam gandrīz pietiktu ar gandarījumu, ka viņa lekcijas ir kādam vajadzīgas. Bet tad negaidīti nāk šī mīlestība. Tā prasa sev kaut minimālu komfortu, aizsardzību, garantijas. Viņš tās konkrētajos sociālajos apstākļos nespēj sniegt.
Viņa ir apveltīta ar spilgtu temperamentu. Viņa mīl viņu, meklējot izpratni un aizsardzību, viņa mīl viņu uzbrūkot. Viņa uz nožēlojamā ūķa, kurā viņi satiekas, vārdus no Tīnas Tērneres dziesmas “Vislabākais”. Viņš atbild, ka nekad nav zinājis nevienu tik garu dzejoli, vienīgi Ņekrasova poēmu “Dzelzceļš”. (Arī dzelzceļa, vilcienu motīvs parādās lugā vairākkārt).
Viņa ķircinot jautā, vai drīkst viņu saukt par papiņu. Viņa stāsta viņam par saviem draugiem, mīļākajiem. Par saviem sapņu prinčiem. Viņa grib nokļūt tur viņa jaunības pasaulē un vienlaicīgi viņa grib viņu šeit, kur viņa labprāt iedomātos sevi kādā reklāmklipā vai uz mēles.
– Labi, – viņa saka pēc kārtējā strīdiņa. – Varbūt, ka tev ir taisnība. Bet tu ar savu taisnību aizsedz man gaismu! (Eksplodē.) Mums ir grūti! Tu pat nesaproti, cik mums ir grūti!… Mēs gribam pateikt savu vārdu! Mēs esam jauni! Bet arī jūs vēl esat jauni… Nu tā ir sanācis, ka jūsu paaudze ir iekonservējusies. Un tagad mums ir jācīnās vienam pret otru!
– Vai tad mēs cīnāmies?
– Jā, patiesībā mēs cīnāmies.
Viņi nepaliek kopā. Bet viņi šķiras mīlot. Viņi šķiras gatavi sākt visu no jauna. Viņi šķiras gribot nokļūt citā pasaulē un vienlaicīgi viens pie otra.
Lugas apraksts vācu valodā:
Grass rauchen (1995). Das Theaterstuck handelt von der Liebe und den Verstandigungsschwierigkeiten zweier Menschen aus unterschiedlichen Generationen auf dem Hintergrund der postsowjetischen sozial-geschichtlichen Verhaltnisse. Er ist 39 und kommt aus der Zeit um die Hippie-Generation herum, sie, 23, ist seine Studentin und kommt aus der MTV Generation. “Grass rauchen ” ist nicht als Aufforderung zum Drogengenuss misszuverstehen. Vielmehr druckt sich in diesen Worten der Wunsch der heute zwanzigjahrigen aus, in eine andere, vergeistlichtere Welt zu gelangen. Die Originalversion sieht zwei Rollen und einige Darsteller verschiedenen Alters fur kleine Hintergrundszenen vor. In der Ausfuhrung des Nationalen Theaters Lettlands spielen ausschliesslich zwei Personen.
Eine low Budjet Produktion. Pause moglich, in der Originalversion jedoch nicht vorgesehen.
Für Grotowskis Theaterzentrum in Wroclava. Im Stück handelt es sich nicht etwa um Drogenabhangigen, sondern um die Liebe zweier Menschen aus verschiedenen Generationen.
Er ist Professor (39), sie seine Studentin (23). Wenn sie ihn auffordert ” lass uns einen joint rauchen” oder ” gehst du jetzt und holst mir das Grass?”, drückt sie damit ihre Sehnsucht nach einer anderen, geistigeren Welt als der Welt seiner Jugend aus.
Er, Vertreter der Hippie-Generation, hält an den Idealen, mit denen er aufgewachsen ist (der konservierende Effekt des Sozialismus hat ihm gewissermassen dazu verholfen), und sie will zu ihm, will in seine Jugend. Sie erbittet sich ein Bild von ihm, ein Foto aus seiner Jugend… – doch die Zeit lässt sich damit auch nicht zurückdrehen. Schwer auch, zwei Welten gleichzeitig zu bewohnen – die geistige und die materielle. Und die heutige Welt ist um so vieles materieller.
Er hat es leichter. Er hat gelernt, mit dem geringsten auszukommen -in den vielen Jahren der inneren Opposition. Er ist glücklich, dass jemand seine Seminare besucht – das Gefuhl gebraucht zu werden genügt ihm, um zufrieden zu sein.
Aber dannn unerwartet, passiert diese Liebe. Sie verlangt auch nur ein wenig Bequemlichkeit, Schutz, Sicherheit. Er kann diese Dinge nicht bieten, die sozialen Verhältnisse erlauben es ihm nicht.
Sie leuchtet mit ihrem Temperament. Sie liebt ihn Verständnis und Schutz suchend, auch wenn sie angreift liebt ihn. Sie beschreibt die Wände der kaputten Wohnung, die sich gemietet haben, um einen Ort zu haben, wo sie sich treffen konnen, mit Worten aus Tina Turners Songtext zu ” you’re the best”. Er antwortet ihr, dass er nie ein so langes Gedicht auswendig gewusst hat – ausser eines, ein Gedicht von Njekrasov, ” Eisenbahn” . (Das Motiv der Eisenbahn erscheint mehrmals in dem Stuck).
Sie meint sich lieb lustig machend, ob sie ihn Papi nennen durfte. Sie erzahlt ihm von ihren Freunden, ihren Liebhabern und Traumprinzen.
Sie will dorthin, zu ihm, in die Welt seiner Jugend. Und sie will ihn hier, denn sie sieht sich gerne einem Werbeclip oder auf dem Laufsteg, nur er soll dabei sein, in ihrer Nahe.
” Gut”,- meint sie auf eine ihrer vielen Streitereien – “vielleicht hast du Recht. Aber du verdeckst mir das Licht mit deinem Recht! (sie explodiert) – Wir haben’s schwer! Du hast sogar keine Ahnung, wie schwer. Wir wollen unser Wort sagen. Wir sind jung. Es ist aber, als waret ihr aus eurer Generation konserviert worden, als waret auch ihr noch jung. Und jetzt mussen wir gegenander kampfen” .
– “Kampfen wir denn?”
– ” Ja, wir kampfen.”
Sie bleiben nicht zusammen. Sie trennen sich, aber in Liebe. In der Bereitschaft, nochmal von vorne anzufangen. Im Willen, in eine andere Welt zu gelangen, zueinander.
