Autors: Egils Šņore
Žanrs: drāma.
Apjoms: 3 ainas.
Lomu skaits: 3: divas sieviešu, viena vīriešu loma.
Norises laiks: pirmā aina norisinās 20.g.s. septiņdesmito gadu beigās, otrā un trešā – deviņdesmito gadu sākumā.
Norises vietas: ģērbtuve teātrī, divistabu dzīvoklis, vasarnīca.
Sižets: 1. aina. Sieva un vīrs. Latvijas mērogos ievērojama teātra aktrise – piecdesmitgadniece sagaida ģērbtuvē par sevi desmit gadus jaunāko vīru, kurš tikko guvis savus pirmos īstos, bet vēlīnos panākumus teātrī. Vīrs, ieraugot sievu savā ģērbtuvē, ir nepatīkami pārsteigts, jo – par spīti panākumiem – viņš nolēmis pamest teātri un pievērsties kinorežisora darbam. Un arī šķirties no sievas, kura līdz šim lielā mērā uzturējusi un veicinājusi viņa karjeru teātrī. Viņš ir vīrietis-skaistulis, visā PSRS pazīstams ar savu leģendārā padomju izlūka kinolomu. Taču attiecību spēlē sieva izrādās daudz stiprāka par izlūka lomas atveidotāju. Lietojot visus psiholoģiskās iedarbes līdzekļus un izvelkot arī to, ka beidzot vīrs sastapis sievieti, ar kuru viņu varētu saistīt nopietnākas jūtas, sieva paziņo, ka nedos viņam šķiršanos, un, tā kā arī tas vīru nepārliecina, piedraud viņam un izstāsta, kā 1944. gadā, vēl pavisam jauna būdama, čekas uzdevumā Kurzemes jūrmalā organizējusi bēgļu braucienus pāri jūrai uz Zviedriju. Braucieni beigušies ar Sarkanarmijas patruļu turpat netālu no krasta, un lielākajai daļai bēdzēju tas nozīmējis drīzu nāvi. Leģendārā izlūka lomas atveidotājs neturpina sarunu un iziet no ģērbtuves, taču viņa laulības dzīve turpinās vēl daudzus gadus.
2. aina. Vīrs un mīļākā. Tikko beidzies 1991. gada augusta pučs, vīrs ir ieradies pie savas ilggadējās mīļākās, ar kuru vairāk nekā desmit gadus ticies tikai izcili slepeni. Šķiet, ir pienācis brīdis, kad viņu jūtas un saprašanās ir sasniegušas savu kulmināciju. Viņš to vārdos neatzīst, taču tikai tagad – reizē ar Latvijas valsti – beidzot jūtas ieguvis neatkarību. Tomēr ar neatkarību vien ir par maz, un radošam cilvēkam, kurš savā profesijā bijis spiests melot vai teikt puspatiesību gadiem ilgi, nepieciešama garīga attīrīšanās vai svētība. Viņš – tāpat kā vairāki citi – ir nolēmis to saņemt no kāda Latvijā ieklīduša pravieša. Mīļākā, baidoties par viņu, pretojas šim nodomam. Seko strīds, un viņš dodas prom, apvainojies, ka mīļākā viņu nepieskaita pie tiem tautas izcilniekiem, kuriem svētība nepieciešama.
3. aina. Sieva un mīļākā. Vēlāk vīzijā – arī vīrs. Neilgi pēc viltuspravieša iesvaidījuma abu sieviešu kopīgais vīrietis ir miris. Bijusī mīļākā afektā zvanījusi bijušajai sievai un ir ieradusies viņas vasarnīcā. Vecākā sieviete atkal gūst psiholoģisku virsroku un uzzina no jaunākās visu, ko vēlējusies zināt. Arī to, ka mīļākā bijusi morgā un uz tām mirušā vīrieša ķermeņa daļām, kur varētu būt pieskāries viltuspravietis, pamanījusi dīvainus plankumus. Jaunākā sieviete joprojām ir afekta stāvoklī, dzer viņai piedāvāto viskiju un tad, savdabīgi atvieglojusi sirdi, pieņem piedāvājumu pārnakšņot vasarnīcā, kur daudzkārt slepeni tikusies ar savu iemīļoto. Viņa, iekritusi gultā, tūlīt pat aizmieg, bet vecākā sieviete, nespēdama apslāpēt naidu, tuvojas jaunākajai ar nepārprotamu nodomu viņu nogalināt. Vīzija: Parādās migla un laiva, kurā atrodas vīrietis sarkanarmijas virsnieka formas tērpā. Vienu no sievietēm viņš aicina iekāpt laivā. Izrādās, izvēle kritusi uz vecāko. Rīts sākas ar jaunākās sievietes zvanu policijai un paskaidrojumu, ka vecākā atrasta pakritusi uz grīdas ar spilvenu rokās.
Luga uzrakstīta: 2006.g.
Kā lugu izlasīt: kontaktējoties ar autoru – egilssnore@inbox.lv .
Piezīmes: luga tulkota krievu valodā.
