Esmu lietojis sulīgu tautas valodu. Es neko nesludinu. Neko nepropogandēju, tikai rādu. Tā ir dziesmota pastaiga pa mūsu etnogrāfiju.”U.Siliņa luga, manuprāt, neiekļāvās ne dziesmu spēles, ne muzīkla ietvaros. Es to sauktu par dziesmotu lugu, jo dramatiskais elements viscaur ņēma virsroku pār muzikālo. Mūzika ieņēma pavadītājas lomu nekur netraucējot, nepārspējot darbību uz skatuves un nesacenšoties ar to. Pareizās proporcijās tā pasvītroja, atbalstīja un izgaismoja teksta nozīmi un lugas sižetu. Mūzika piešķīra lugai dimensiju, kas uzrunāja ne tikai maņas- redzi un dzirdi, bet rezonēja jūtās līdz visdziļākajai šķiedrai. To izjuta jau ar pirmajām skaņām, ko uzņēma vientuļa vijoles stīga, trīsot ar lecošo Kurzemes sauli. Gaismai pieaugot, vārā skaņa pieauga uvertīrā, kas mūzikas valodā vēstīja uz skatuves gaidāmo- tautas priekus un bēdas 13.gs. Kurzemē. Mūziku bija komponējusi un tautasdziesmas aranžējusi Ingrīda Rinna-Šakurova astoņiem instrumentiem, vīru un sievu apvienotam ansamblim. Komponētā mūzikā nebija jaušami sveši elementi. Komponiste, latvisku jūtu caurstrāvota, bija radījusi mūziku, kas lieliski saplūda kopā ar tautasdziesmu melodijām. Instrumentālais pavadījums bija laikmetam piedienīgs. Vairums dziesmu izskanēja divbalsīgi. Atšķirīgs no dziesmu spēlēm bija tas, ka nebija solo dziedājumu. Tas bija laikmetam piedienīgs stils. Astoņgalvaino orķestri sastādīja stīgu kvartets, divas stabules, bungas, eletro klaviatūra īpašiem efektiem, klavieres, ko spēlēja komponiste pati. Caur Vijas Sproģes-Erdmanes radītajam laika plīvuram iegājām 13.gs. Kurzemē. Luga iedzīvināja latviešu paražas un tikumus darbdienā un svētkos. Vērojām puišu un meitu apdziedāšanos, bildināšanu. Luga spēcīgi pārņēma skatītāju savā varā. Uzveduma trūkums bija pārsmagā (pieblīvētā) skatuve 45 spēlētāju ansamblim. Režisors un dekorātors tomēr ar to bija sekmīgi tikuši galā. Mazumam piemita pat zināma simbolika. Pirmajā ainā šī luga spēcīgi pārņēma skatītāju savā varā. Sižets, mūzika, pārliecinošie tēlojumi, krāšņie laikmeta tērpi un dekorācijas. Vēsturiskie posmi, sabiezināti saliktās epizodēs, varbūt deva neizlīdzinātu vēturisku vērtējumu, taču izraisot simpātijas pret mūsu senču pārdzīvojumiem.
Vairs nevērojām notikumus
ar šodienas acīm, bet senlatviešu pasaules skatījumā ar tā laika atklāsmi.
Pirmajā ainā modernais
cilvēks savā šaurajā, modernajā dzīvoklītī, ka, aiz viņas ikdienišķajām rūpēm
un domām dzīvo, elpo un rosās plašā, bagātā pagātne. Sižets, mūzika,
pārliecinošie tēlojumi, krāšņie laikmeta tērpi un romantiski realistiskās
dekorācijas veidoja spēcīgu ietekmi, noskaņojumu. Tikai, pēdējam priekškaram
krītot, atskārtu, ka neesam vairs
13.gs. Kursā, bet 20.gs., kas bez pagātnes, ir šaura kā peles ala.
“No Kurzemes bērniņš biju” ir vērtīgs pienesums mūsu muzikālo lugu pūram.”(Reinfelde L., AL 1988.g. janvārī)
“Lugas pasaules pirmiestudējums bija pierādījums latviešu teātra mākslas jaunradei trimdā, ka vēl pēc 40 svešumā pavadītiem gadien tā ir spirgta un spēcīga. SLT paveiktais darbs likās atzinības cienīgs. Cik mums ir latviešu teātra vienību, kas vienai izrādei spēj savākt tādu un tik spējīgu dalībnieku pulku? Ārpus Sidnejas brīvajā pasaulē tādu vienību ir ļoti maz, ja vispār ir vēl kāda. Tikpat lielas atzinības cienīgs šķita izrādes kvalitatīvais līmenis. Tikpat lielas atzinības cienīgs līmenis, ieskaitot komponistes un diriģentes I.Šakurovas-Rinnas orķestra un kora, kā arī dekorātores V.Spoģes-Erdmanes veikumus, kuri priecēja gan ausis ar tautasdziesmu melodiju iejūtīgo savijumu, gan arī acis ar skatuvē uzburto mežu pasakaino ainavu.
Var tikai nožēlot, ka SLT nav iespējams šo sava darba apbrīnas cienīgo rezultātu parādīt arī ārpus Sidnejas. Par vienu tomēr nepalika šaubu: latviešu teātris Sidnejā nav muzeja eksponāts, bet dzīva, organiski augoša un joprojām augt spējīga latviešu kultūras daļa.”(Dēliņš E. AL 1988.g.janv.).
