Lai apgalvotu to, kas rakstīts šī raksta virsrakstā, nācās izpētīt Latvijas teātru aktuālo repertuāru, t.i., 2011/2012.g. sezonas piedāvājumu. Tiesa gan – tikai profesionālo teātru, kaut arī interesanti būtu papētīt šādā aspektā amatieru, skolu u.c. teātrus… Bet to varbūt citreiz. Neņēmu vērā arī deju un kustību teātrus, operu un cirku, kā arī koncertus u.c. pasākumus, kas notiek teātrī, bet nav izrādes.
Sākot pētīt, internetā meklēju pilnīgu un atjaunotu Latvijas teātru sarakstu. Skatījos kroders.lv – tikai daži logo lapas apakšā. Theatre.lv un Latvijas Teātra darbinieku savienības mājaslapā saraksti ir, bet nepilnīgi. Vispilnīgākais redzams www.kulturaskarte.lv.
Par repertuāru. Vispirms par mums. Par latviešiem. Kategorijā “latviešu autoru lugas” liku arī tos iestudējumus, kuru tekstus veidojušas radošās komandas u.tml. Kā redzams tekstus, kas pamatā izrādei, latvieši diezgan daudzos gadījumos, spējuši radīt paši. Visvairāk tumši zilie 32% – lugas citās valodās
Tagad par “labs autors ir beigts autors”… Uzreiz piebildīšu, ka neizcēlu atsevišķi tos mirušos autorus, kopš kuru nāves pagājuši 70 gadi, un līdz ar to beidzies viņu autortiesību termiņš. Kaut arī tādi tiek iestudēti. Redzot nākamajā grafikā niecīgo mirušo autoru iestudējumu skaitlisko pārsvaru pār dzīvo autoru iestudējumiem, kļūst skaidrs, ka vairāk tomēr iestudē tos autorus, kuriem autortiesību termiņš nav beidzies.
Un te būs kopējais grafiks. Kā redzams skaitliski visvairāk ir to iestudējumu, kuru pamatā ir mirušu ārzemju autoru darbu dramatizējumi…
Varētu piesieties tam, ka rakstu “citvalodu”, nevis “ārvalstu”, “ārzemju”. Taču- to, kurā valstī latvietis vai kāds cits šobrīd dzīvo, noteikt būtu visai laikietilpīgi, lai neteiktu – nevajadzīgi. Nerakstu arī, ka darbs ir tulkots, jo, kā jau saprotat, ir citvalodu darbi, kurus daži teātri izrāda to oriģinālvalodā.
Par to 5% sadaļu “Nav nosakāms” – arī nav ko uztraukties. Vadījos pēc teātru mājāslapās atrodamās informācijas par katru no iestudējumiem, un šai nelielajai daļai tās nebija pietiekami, lai iestudējumu tā droši varētu ierindot kādā no grafikā redzamajām 8 kategorijām.
Vai tas, ka procentuāli iestudē tik daudz prozas, dzejas u.tml. dramatizējumus, ir jauki vai nē, negribētos apspriest. Saprotams jau, ka režisors, kurš izlasījis kādu prozas vai dzejas darbu, ļoti vēlas savā priekā padalīties tā kā režisors to prot – iestudējuma veidā. Līdz ar to riskējot, ka atkal teātra kritiķi rakstīs, ka “pietrūcis dramaturga”, “dramatizēt nav izdevies” utt., savukārt skatītāji izrāžu laikā garlaikosies. Tajā pašā laikā ir dramatizējumi, kas ir iestudējuma veiksmes pamatā. Turklāt – kāda starpība, vai dramaturgs dramatizē dzīvi vai romānu… Ja vien patiešām tam klāt ķeras dramaturgs.
Kristiāna Štrāle Dreika, 2012.gada 27.maijā