Autors: Uldis Siliņš.
Žanrs: drāma.
Apjoms: 46 lpp. 3 cēlieni.
Auditorija: pieaugušiem.
Norises laiks: 1960.gados Rīgā.
Norises vieta: Iekšlietu ministrijā, Rīgā un viesnīcas istabā.
Lomu skaits: 10 vīrieši, 3 sievietes.
Luga publicēta: U.Siliņa lugu krājumāgrāmatā “Kade pārnāksi, bāleliņ” Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas un SLB apgādā, 1984 un apgāds “Ievanda” 1998.g. kā lugu ar to pašu nosaukumu.
Sižets: Latviešu žurnālists ierodas Rīgā izvest uz rietumiem vērtīgu manuskriptu, kas apsūdz Padomju Krievijas vergu nometņu sistēmu. Viņš sastop Rīgā savu brāli un meitu, kurus pēc aizbēgšanas uz Zviedriju ir atstājis Kurzemes katlā, nonāk KGB tīklā un saņem piedāvājumu atdot manuskriptu pret atļauju izvest meitu un brāli no Latvijas.
Kontaktinformācija: autora atraitnes epasts agritaka@inbox.lv
Vēres:luga, ceturtdaļrakstīta, bija stāvējusi plauktā kādus 5 gadus, bet tad es, vājuma brīdī, to apsolīju Teātra festivālam Melburnā, kas bija paredzēts tikai jaundarbiem, kur tā izpelnās dalītu 1.godalgu.
Luga un izrāde guva arī plašu atzinību arī teātru festivālā.
SLT izrāde tieši iekrita 14.jūnijā un par to recenzente M.Kalniete rakstīja tā: “Izrāde bija varbūt pats piederīgākais 14. jūnija atceres sarīkojums, kāds jebkad bijis“. Ne tik labi bija pārējo komentāri. Rež. P.Elsiņš to nosauca par propogandu. Es tikai nesapratu, ko es esmu propogandējis- baltos vai sarkanos? A.L. redaktors A.Šmits pārrunās par lugu paziņoja, ka viņš čeku pazīstot, un tā tāda neesot.
Kritiķe Ņ.Luce lugu raksturoja šādi: “Pirmais cēliens ar čekas pratināšanu vairāk kalpoja angažētai literatūrai nekā mākslai, ko sevišķi juta dialogos, kas reālās dzīves notikumus izgaismoja pārāk naturāli. Darbībai attīstoties, drāmatiķis pievēršas raksturu izgaismošanai. Nav balto un melno skatuves tēlu. Visi dzīvi cilvēki. Vēl jāatzīmē autora skaidrā dramatiskā līnija, kurp virzās visas skatuves norises. Ievērību arī prasa asprātīgie, raitie dialogi bez liekvārdības.” Mūsu teātra recenzente I.Rogere, kuras favorīts es nebūt nebiju, brāļu Avotu spēli (J.Ķauķis un U.Siliņš) novērtēja kā labāko, ko līdz šim viņa uz SLT skatuves redzējusi.
1975.g. mēs bijām nolēmuši doties turnejā uz ASV Kanādu un Eiropu. “Pilsoņa Avota lieta” likās šim gadījumam piemērota. Bet mainījās sastāvs. K. Ābeltiņš atteicās piedalīties bez sufliera. Bija arī vēl citas maiņas. Rezultātā čekists Čerņikovs pārtapa par sievieti, kas nebija autentiski pareizi. Mana Čerņikova loma nonāca Anitas Apeles rokās, es kļuvu par vienu no brāļiem Avotiem utt. Lomas tika pārrakstītas un luga iestudēta par jaunu. Krasā sastāva un satura maiņa mani īsti neapmierināja.
Diemžēl man šinī brīdī nav pie rokas “Avota lietas” oriģināls, bet tikai apgāda “Ievanda” publicētā “Pilsoņa Avota lieta”. Oriģinālā versijā darbojās: K.Gulbergs, K.Ābeltiņš, R.Ošiņa, L.Veikina, J.Ķauķis, M.Siliņš, U.Siliņš, I.Apelis, J.Grauds.
Lai neradītu ASV superletiņos iespaidu, ka viņiem darīšana ar komūnisma propogandētājiem, es izšķīros svītrot no virsraksta vārdu “pilsonis”, bet tā vai tā pirms izrādes mājas tēvi gribēja būt informēti par lugas saturu.
PBLA teātra nozare man tomēr piešķīra par lugu K.Barona prēmiju.