Izklaide teātramīļiem – atmini lugas/iestudējuma nosaukumu! Tālāk minētās lugas ir iestudētas Latvijas profesionālajos teātros 2013/2014.g. sezonā (izņemot Radioteātri).
Savus atminējumus un minējumus lūgums atstāt komentāru sadaļā!
Ne tikai “patīk/nepatīk”
Mans viedoklis protams ir subjektīvs, kā gan savādāk. Pirmkārt tāpēc, ka spriežu tikai pēc lasītā, nenoskatoties izrādes, kas domas varētu mainīt. Katram ir savi kritēriji, kas nosaka patīk luga vai ne. Man tie ir šādi:
– cik precīzi lugas tēmu ietēlo tās personāži, to attiecības, sižets, un kā tas viss izvērsts;
– tēmas aktualitāte (visai subjektīvs kritērijs – kas liekas aktuāli vienam, citam neinteresē vispār);
– dramaturga spēja strukturēt (pretstatā fragmentārismam domāšanā, jo, lai kā tas būtu modē, man tas liek domāt, ka darbs bijis paviršs);
– oriģinalitāte (pretstatā klišejiskumam, stereotipiem) – arī ļoti subjektīvs kritērijs, jo katram ir cita lasīšanas, skatīšanās pieredze;
– detaļu spilgtums;
– žanra kosekvence;
– pareizrakstība, gramatika. Ja daudz to kļūdu- nedaudz traucē lasīt.
Atsķirībā no, iespējams, daudziem – man to, vai luga patīk, neietekmē autora vārds, izglītība, popularitāte, frizūra, māka zīmēties u.tml.
Par nelugām
Ir teātris un ir teatralizācija- viens no veidiem, kā atraktīvā veidā pasniegt informāciju: teatralizēti prozas lasījumi, teatralizētas muzeju aktivitātes, teatralizētas lekcijas, ceļojumu stāsti utt.
1.Pirmais teksts, ko izlasu, nemaz nav luga, bet performances scenārijs. Kāpēc performances jāsauc par izrādēm – lai piesaistītu plašāku publiku vai neprofesionalitātes dēļ? Vai tāpēc, ka pasākums notiek ēkā, kur spēlē teātri?
2. Par nākamo tekstu rodas jautājums, kāpēc bija vajadzīgs tieši dramaturgs, lai veidotu šo tekstu? Bet pozitīvi tas, ka notiek arī šādu metožu izmantošana, atgādinot, ka var arī tā. Teksta forma sasaucas ar tēmu par multikulturālo valstī, cilvēkā, kad tik daudz kas saplūst kopā. Bet kopumā šo tekstu uztvēru ne kā lugu, bet prozas tekstu, kas neizslēdz to, ka to var teatralizēti pasniegt.
3. Vēl viens it kā lugas teksts, kur daudz, daudz runā. Lasīšanai interesants- kā jau lasot kaut ko anekdotisku un pikantu. Prozas teksts pēc būtības. Runājamā sadalījums pa lomām rada vien vizuālu līdzību lugas tekstam, neko vairāk. Divi no t.s. lugas sākumā minētajiem personāžiem tā arī tālāk tekstā neparādās. Iegūglēju- arī kritika augstu dramaturga veikumu nevērtē un ir neizpratnē, kāpēc, lai nodarbinātu konkrētos aktierus nav atrasta luga.
4. Savdabīga tēma, interesanti raksturi un amizanti dialogi. Luga kā etīžu un īsstāstu virknējums, bet ne viss no tā patiešām šķiet vajadzīgs, rodas paviršības iespaids. Darbojošos personāžu saraksta nav. Bet jauki un godīgi, ka izrādes veidotāji savu veikumu arī nemaz nedēvē tikai un vienīgi par teātra izrādi.
5. Teatralizēta faktu un viedokļu pasniegšana publikai, kas mijas ar dinamiskākām darbības ainām, attēlojamās vides ilustrēšanu. Par šo darbu arī atrodama kritikas neizpratne, kāpēc atteikušies no profesionāla dramaturga?
Negribu apgalvot, ka, ja nav izmantota luga vai arī teātra ļaudis nodarbojas ar teatralizāciju, tas nozīmē mazāk baudāmu rezultātu. Ne vienmēr. Man nav nekas pret to, ka teātris saplūst ar citām priekšnesumu formām, bet tad varbūt arī jāsauc lietas īstajos vārdos: performance, terapijas seanss, teatralizēts prozas vai cita veida teksta priekšlasījums?
Lugas “pēc motīviem”
Vai dramaturģiju attīsta dažādas adaptācijas, dramatizējumi, darbi pēc filmu, citu lugu motīviem? No vienas puses autoram ir grūtāk, jo jāsamierinās ar tādu kā līdzautora statusu, jo sižetu, personāžus vairāk vai mazāk jau izdomājis kāds cits. Jārēķinās, ka viņa paveikto salīdzinās ar oriģinālu, kas nereti ir klasika. No otras puses – tas ir izaicinājums ar to pateikt kaut ko jaunu. Turklāt dzīvojam laikā, kad jau tik daudz kas jau ir uzrakstīts, ka ir visai iluzori domāt, ka kāds spēj radīt kaut ko ļoti oriģinālu.
6. Luga, kuras autori visai daudz aizraujas ar ilustrēšanu, nopūtas “ak, tad bija gluži kā tagad” vairs ne saskaitīt. N.Naumanis savā recenzijā dramaturģiju dēvē par kārnu un didaktiski primitīvu, taču atzīst, ka ir arī izteiksmīgas ainas.
7. Luga, kas neaizrauj, ne formas, ne satura ziņā. Varbūt situāciju glābtu vairāk humora un ironijas, kas šur tur tā kā pavīd? Iztrūkst personāžu saraksta. Vai tiešām pirms lugas uzveduma skatīšanās jāpārlasa oriģināls (pēc kuras motīviem luga)? Lai visu adekāti uztvertu.
8. Teksts, kuru lasot, kopumā tāda sajūta kā skatītos multfilmu. Kaut arī sižets it kā visiem zināms, lasīt tomēr interesanti. Kritika tai piedēve paviršību. Bet no lugām, kas veidota “pēc kaut kā motīviem” šī, manuprāt, vislabākā. Pārlasot tajā var droši vien atrast ļoti daudz ko, bet nez vai skatītāji pārlasa…
9. Lasot sākumu, biedē tas, vai tiešam tā būs tik iepriekšparedzama, cik man liekas. Drīzāk te vainīga zināma mana “sabojātība” un tas, ka kaut kas lasīts. Tā nu ir- minējumi par sižeta tālāko gaitu apstiprinās. Kaut arī neredzēju vēl to filmu, kuras ideju iestudējuma veidotāji aizņēmušies. Vai koncentrēšanās un aizraušanās uz laikmetu rakturojošām detaļām nav nedaudz par daudz? Kritika piedēvē dramaturģiskajam materiālam knapumu un mazuma piegaršu. Taču kopumā sižets rit raiti, loģiski, nekas neatklājas par ātru. Lugas patīkamā vienkāršība, salīzinoši nelielais apjoms, kā arī tēlotāju sastāvs (vairāk sieviešu) mudina domāt, ka tā labi iederētos arī uz amatierteātru skatuvēm.
Komēdijas
Jau iepriekš minēju pāris komēdijas, un tagad par pārējem:
10. Sākumā šķiet, ka par daudz tiek stāstīts, lai iepazīstinātu publiku ar galvenajiem varoņiem. Intermēdijas man smieklīgas neliekas, varbūt tāpēc, ka neskatos Tv. Tās šķiet iekļautas, lai pastieptu viencēlienu iestudējumam nepieciešamajā garumā. Varbūt tā vietā varēja vairāk izvērst sižetu un parādīt personāžu attiecības? Pat par sevi teksts smieklīgs, mūsdienīgs, asprātīgs, vienkāršs, darbība risinās raiti un pietiekami neparedzami.
11. Traģikomēdija, kas sākas ar apjomīgu lekciju, manuprāt – tā par garu. Tad ainas, kurā ir gan raksturu un situāciju komisms, taču kopumā luga atstāj iespaidu, ka viss nav līdz galam pieslīpēts. Daži runājamie teksti varētu būt īsāki, vēl jo vairāk tāpēc, ka luga nepretendē būt īpaši reālistiska, tajā sava loma ir absurda elementiem. Dēļ tēmas aktualitātes, vienkāršajām dekorācijām un asprātības luga varētu labi iederēties arī amatierteātru repertuāros.
12. Luga, kur autors nav pievērsis uzmanību pareizrakstībai, bet saprast jau var. Intriga tiek uzturēta, patīk arī autora skatījums uz pasauli – tāds bez īpašām izlūzijām. Daži galvenie varoņi nezinātājam var likties oriģināli, taču, ja iegūglē ko tādu, saprotam, ka lugas autora izgudrojums tas īsti nav. Taču darbība rit raiti, tikai šķiet, ka viss beidzas tomēr pārāk ātri. Kaut arī – vai tad viss tik ļoti jāpasaka līdz galam? Vieta režisora un arī skatītāju fantāzijai.
13. Luga liekas izplūdusi personāžu pļāpāšanā, un tas neļauj tai koncentrēties uz galveno. Autore nedaudz par daudz aizraujas ar vides, laikmeta un cilvēku raksturošanu un “filozofēšanu” par tēmu, nekā darbības virzīšanu. Uzbūve īpatnēja- īstais sarežģījums parādās tikai uz lugas beigām. Bet intrigu luga uztur, patika arī situāciju komisms, pārpratumi, tēmas aktualitāte. Ja piestrādātu pie lugas struktūras, šo to izsvītotu un šo to varbūt pieliktu klāt, sanāktu lielisks darbs.
14. Interesanta tēma, izteiksmīgi raksturi, darbība risinās raiti, interesants un (vismaz man) pietiekami iepriekšneparedzams un izvērsts sižets. Izteiksmīga darbības vide, kas var daudzveidīgi iedvesmot režisoru un scenogrāfu.
15. Kaut kā neatstāj sajūta, ka dzīvē tā nenotiek, kaut arī luga reālistiska. Komisms likās tāds kā samocīts, kaut arī patiešām nezinu, kā ir iestudējumā. Patīk, ka visiem aktieriem pilnvērtīgas lomas, luga labi uzbūvēta, izstrādātas tēlu savstarpējās attiecības. Tematikā un sižetā sastopams arī šis tas nolietots.
16. Lugas 1.daļa iepriecina, tālāk darbība kļūst mazliet lēnāka, sāk nedaudz garlaikot pļāpāšana par to, cik agrākos laikos bija labi. Bet kopumā darbība rit raiti, patika raksturi, situāciju, dialogu komisms. Pat lasot bija jāsmejas, un vēl iedomājoties, kā to nospēlē aktieri… Arī publikas atsauksmēs manāms prieks par izsmiešanos. Tieši tas nosaka komēdijas kvalitāti – vai publika smejas. Visas lugas daļas var bez kādas pārstrādes lietot atsevišķi, turklāt vēl uz svētkiem.
Par pārējām oriģināllugām
17. Kopumā teksts, kuru lasot, šķiet, ka kāds centies izmisīgi pierakstīt visu, kas un kā notiek uz skatuves. Lugā vairāk un spilgtāk izpaužas režisoriskā puse, turklāt visai spoži, daudzkrāsaini. Vai šo lugu vēl kādreiz gribētu uzvest kāds cits režisors un vai tur atrastos vieta viņa interpretācijai un fantāzijai?
18. Luga, kas izskatās nepabeigta, un mani nepiesaista ne tematiski, ne formas ziņā. Epizodes seko viena otrai,un tā vien liekas, ka no ta varēja sanākt arī kas vairāk.
19. Luga, kas sākas asprātīgi, taču tālāk nedaudz garlaicīga… Varbūt tiem, kas orientējas konkrētajā nozarē, ko pārstāv galvenais varonis, ir savādāk. Likās, ka tomēr par daudz tekstā konkrētu personvārdu, nozarei specifisku lietu, kuri kādam izsaka daudz, bet nepārzinātājam neko. Protams, nav viegli uzrakstīt lugu TIK mazam aktieru skaitam. Kopumā luga patika ar savu pozitīvismu, spēju iedvesmot.
20. Nākamais teksts… Tematiski ne pārāk oriģināli. Autoram, pievēršoties šādam sižetam, ir risks izmantot klišejas un virknēt gandrīz nesaistītas epizodes. Bet dramaturgs veiksmīgi no tā izvairījies. Patika aktīvie, raitie dialogi, izteiksmīgās detaļas, raksturi, lugas aktualitāte, skaidrās attiecības starp personāžiem. Šis darbs ir vairākus soļus priekšā tām dzīvesstāstu izrādēm, kas piedāvā vien epizožu virknējumu bez savstarpējas sasaistes.
21. Reālistiska ludziņa, kura nebūt nav slikti uzrakstīta- skaidras tēmas, sižets, uzbūve, raksturi, valoda. Tēmu padziļina un formu paspilgtina savdabīgais lugas ietvars, kas paglābj arī no sajūtas, ka šī ir tikai viena no daudzajām, līdzīgajām šādai mērķauditorijai domātajām ludziņām. Mulsina vienīgi viena no darbības vidēm.
22. Izstrādāta luga, kurai varētu pārmest vienīgi līdzību ar kādu citu slavenu ārvalstu autora lugu, kas arī iestudēta Latvijā. Līdzība gan ir nenozīmīga, un kopumā šis darbs ir jaudīgs, interesants un baudāms. Arī aktuāls. Patika raksturi, situācijas, dialogi. Kritika slavē pamatoti. Vairākās skatītāju atsauksmēs par dramaturģiju teikts, ka virspusēja, kas liek domāt, ka ne visas lugas tēmas autorei izdevies izpaust vienlīdz veiksmīgi. Bet nebrīnīšos, ja šī luga iegūs galveno “Spēlmaņu nakts” balvu par dramaturga veikumu sezonā.
23. Darbs, kas izceļas sezonas kopainā, raisa svaiguma sajūtu. Formas ziņā gan liksies nedaudz mazāk oriģināla, ja esat informēti par kāda 16.gs. Indijas imperatora izklaidēm. Taču kopumā uztur spriedzi un interesi, izskatās ļoti rūpīgi pārdomāts un izstrādāts. Varbūt šī luga iegūs galveno “Spēlmaņu nakts” balvu par dramaturga veikumu sezonā?
Kristiāna Štrāle Dreika, 2014.gada 13.jūnijā
P.s. Komentārs par šo rakstu:
