Notikumi risinās attālā lauku tautas namā. Kultūras dzīve gandrīz mirusi, bet darbinieki ir ļoti apmierināti – alga nāk! Bet tad mierīgo dzīvi satricina negaidīts telefona zvans… Sākas aktīva rosība.
Autors: Vēsma Petruševica.
Apjoms: 44 lpp. skaits (A4). Viencēliens. Izrādes ilgums 1h30 min.
Žanrs: komēdija.
Auditorija: pieaugušie.
Lomu skaits: 13 personāži. Viena galvenā sieviešu (dziedoša) loma. Vienu lomu var spēlēt neatkarīgi no dzimuma. Piecas (četras) vīriešu lomas.
Darbības vietas: viena telpa.
Norises laiks: mūsdienas.
Stils/virziens: reālisms.
Teātra veids: lugā ir arī dziedāšana un dancošana.
Lugas piemērotība specifiskiem spēlēšanas apstākļiem: var spēlēt arī brīvdabā.
Luga uzrakstīta: 2016. gads.
Lugas iestudējumi: iestudēta 2017. gadā Vecumnieku pagasta AT “Vecmuiža” . Izrādes ieraksts pieejams, sazinoties personīgi ar autoru.
Kā iegūt lugas tekstu un iegūt atļauju iestudēšanai: Vēsma Petruševica, tel. nr.: 22443931, e-pasts: vesmapetrusevica@inbox.lv
Noteikumi lugas izmantošanai: obligāts uzaicinājums uz pirmizrādi, obligāti jāpaziņo autoram, ja luga tiks iestudēta.
Lugas valodas (šo sadaļu izmantojiet pēc nepieciešamības): Lugā izmantota latviešu valoda. Dziesma itāliski – divi panti.
Cita informācija: pieejamas autora konsultācijas iestudēšanas procesā.
Foto no lugas autores arhīva.
*****
1.daļa
(atvērts priekškars, tukša skatuve. Skatuves priekšplānā Modris krāso sienu, kustēdamies mūzikas ritmā. Skan paskaļa mūzika no Modra radio
(Pa zāles eju nāk vadītāja un celtnieks Uģis)
Ugis: Nu, lūdzu, priekšniec, lūdzu…..
Vadītāja: (stingri) Es jau vakar jums skaidri pateicu – nekādas papildus brīvdienas man vairs neprasiet!
Uģis: Bet, priekšniec, vēl šo pēdējo reizīti! Lūdzu….
Vadītāja: (ironiski) Kāds tad nu iemesls šoreiz tai pēdējai reizītei?
Uģis: Drauga māsai sestdien ir dzimšanas diena – un pirmdienu tā kā gribētos brīvu dabūt!
(Modris krāso sienu)
Vadītāja: Ak šoreiz māsai!? (Modrim dusmīgi) Tak izslēdz vienreiz to pļerkšķi! (izslēdz radio) Un ko tu tur skrāpē?
(Modris: Ko jūs, priekšniec, es gruntēju sienu! Tad krāsa labāk turēsies klāt!
Vadītāja: Cik apzinīgs pēkšņi kļuvis! Jūs labāk pabeidziet remontu manā kabinetā, lai beidzot tieku iekšā! Tā dzīve uz skatuves jau sāk apnikt!
Uģis: Mums vairs tikai logs ir jāieliek un tad pēcpusdienā varēsiet sēdēt jau savā kabinetā!
Vadītāja: Kāpēc sēdēt? Es strādāju!!
Modris: (nedaudz aizgriezies) To jau mēs divas nedēļas redzam – strādā…
Uģis: (lūdzoši) Bet kā tad būs ar to brīvo pirmdienu, priekšniec?
Vadītāja: Jūsu brīvdienu limits jau sen ir izsmelts! Remonts bija jāpabeidz jau vakar, bet jums – vēl nedēļai darba pietiek, ja čakli strādāsiet!
Modris: (nedaudz aizgriezies) Vot, čūska tāda!
Vadītāja: Ko tu tur teici?
Uģis: Nē.. nē…neko! Laikam logus atveda!
Vadītāja: (dusmīgi) Kur ir mans galds un krēsli?
Modris: Tūlīt atnesīsim! Tūlīt!
Uģis: (lepni) Mēs vakar pārlakojām! Tagad izskatās kā jauni!
Vadītāja: Nu tad nesiet šurp!
Modris: (atnes nelielu galdiņu) Lūdzu, kundze!
Uģis: (atnes divus krēslus) Lai jums laba sēdēšana!
Vadītāja: Paldies! Ceru ka laka ir nožuvusi!(patausta galda virsmu)
(Celtnieki aiziet pa sānu durvīm. Uznāk apkopēja uz skatuves.)
***
Vadītāja: No skata jau liekas – šitādi varētu kalnus gāzt, bet kad pie darba – tad guļ dziļā ielejā!
Vilma: Labrīt, priekšniec!
Vadītāja: Labrīt, Vilmiņ!
Vilma: Kāda tad šodien pašsajūta?
Vadītāja: Kāpēc tu tā prasi?
Vilma: Man likās, ka tu sarunājies pati ar sevi. Tīri vai bail palika!
Vadītāja: Ko tu, Vilmiņ, ko! Es vienkārši pieliku punktu sarunai ar tiem abiem slaistiem!
Vilma: Ak tu par tiem celtniekiem? Tad jau ar tavu veselību viss ir kārtībā!
Vadītāja: Klausies, Vilmiņ, vai tu neesi pārdomājusi to savu lēmumu par došanos pensijā?
Vilma: Nē, priekšniec! Es jau gribētu gan te vēl pastrādāt! Kā nekā 30 gadus kopā esam sabijušas- bet nevaru. Meitai spīdošs darba piedāvājums – un man būs jāpieskata mazbērni. Sola jau man pie pensijas piešpricēt kādu simtiņu!
Vadītāja: Nu es tevi, Vilmiņ, tāpat neapskaužu – jo ar dvīņiem tev būs ko noņemties! Es domāju, ka būsi vairāk piekususi kā te – pa mūsu tautas namu.
Vilma: Vai tad te bija darbs! Tā taču bija gandrīz vai atpūta! Sevišķi jau pēdējos piecus gadus.
Vadītāja: Tā jau es varētu teikt arī par sevi. Zini, šitāds darbs jau kaulus nelauž! Es ar te raušu līdz pensijai!
Vilma: Bet cikos tad šodien nāks tās pretendentes uz manu vietu?
Vadītāja: Es noteicu – ap pusē diviem- kad būsim paēdušas pusdienas un padzērušas kafiju. Tad varēsim viņas tā labāk novērtēt!
Vilma: Bet uzvarētāja, lai manas atlikušās divas darba dienas staigā man visur līdzi. Es viņai ierādīšu darbu, jo no pirmdienas jau būšu dvīņu gūstā!
Vadītāja: Oi, Vilmiņ, cik labi, ka tev ar humoru vēl viss ir kārtībā! Bet tu taču atstumsies ar tiem saviem dvīņiem kādu reizīti ciemos arī pie mums?
Vilma: Protams, mīļo priekšniec, protams, ka atstumšos! Bet kur tad mūsu Sarma šodien tā kavējas?
Vadītāja: Viņa? O!! Viņai šodien pirmais vietējā skaistumsalona apmeklējums!Tak gaidīja veselas trīs nedēļas rindā!
Vilma: Tad tu pasauc mani arī, kad viņa atnāks! Varbūt, ka man arī jāpiesakās uz kādu procedūru?
Vadītāja: Pa kuru laiku, Vilmiņ? Tev taču būs jāvaktē dvīņi!
Vilma: Ak, kungs, es jau aizmirsu!
Vadītāja: Tad tagad man tev jājautā – kāda tev pašsajūta šodien, mīļā?
Vilma: Laba, pat ļoti laba! Bet nu gan iešu ko darīt, jo jau pēc stundas sāksies pensionāru biedrības “Sūnas” valdes sēde. Un man atkal ir jāstāv pie ārdurvīm ar lupatu rokās, lai pierādītu, ka durvju stikli nav vis netīri, bet gan tonēti!
Vadītāja: Nu tad, Vilmiņ, turi cieši mūsu kanti!
(Vadītāja apsēžas, izņem žurnālus, konfektes no somiņas, noliek plecu lakatu uz krēsla. Šķirsta ,lasa un ēd konfektes . Zvana telefons).
Vadītāja: Trimpēnu tautas nams! Labrīt! Kas zvana!? (izspļauj konfekti) Lūdzu, vai jūs nevarētu mazliet lēnāk? Nē, nē…ar dzirdi man viss ir kārtībā! Laikam vads atvienojies… Es klausos!(runā lēni) Kultūras ministrijas reģionālo tautas namu un lietišķās mākslas studiju uzraudzības nodaļa…(ienāk Sarma, stipri uzkrāsojusies un neikdienišķu frizūru .Paņem konfekti, ēd un diezgan garlaikoti klausās) Nē, nē, e-es… nebrīnos… Pirmo reizi gan par tādu dzirdu… Ak varēsim iepazīties!? Par ko tad mums tāds gods!?.. Ak sūdzība!? ..Par mums!? ..Nē (klepo), pie mums ir ļoti aktīva kultūras dzīve… Ak, vajadzēs pierādīt? ..Kad?.. Pēc divām dienām!?.. Kaut nepilnos sastāvos!?(kasa galvu)(ar nolemtību balsī) Labi – piektdien – pulksten 19-tos Trimpēnu tautas namā. Uz redzēšanos! (Atslīgst krēslā un nokar galvu)
Sarma: Priekšniec, tev slikti? Runā taču! Saki kaut ko!
Vadītāja: Nu ir beigas…Visam.
Sarma: Es atnesīšu tev siltu tējiņu ar cukuru!
Vadītāja: Nē, nē, atnes labāk balzāmiņu. Upeņu! Un pasauc Vilmu arī!(skumji) Nosvinēsim mūsu atvadības.
Sarma: (paiet uz skatuves malu) Vilma! Vilma! Nāc ātri šurp! Un atnes balzāmiņu! Un glāzītes arī!
Vilma: (uznāk ar prasīto) Vai, cik tu priša tai salonā esi iztaisīta! Bet vai tik nevelk uz to vieglo pusi? (ar mazu smiekliņu) Nez vai tavs vecais šitādas pārmaiņas sapratīs!
Vadītāja: (atmet ar roku) Vilmiņ, to visu var nomazgāt!
Sarma: (lepni) Nu nē! Es par to stilistam samaksāju gandrīz trešdaļu algas! Un manējam tieši šitāds stils patīk!
Vadītāja: Nu žēl gan! Tā bija tava pēdējā, ko tu te saņēmi!
Vilma: Tak runā, lai ko var saprast! Man te būs pēdējā alga, jo aizeju pensijā, bet kāpēc gan Sarmai?
Vadītāja: Apsēdieties! Ielej! (Vilma lej balzāmu, visas iedzer) Tikko man zvanīja no Kultūras ministrijas… Vispār… īsāk sakot – paziņoja- ka par mūsu tautas nama darbību vai, pareizāk sakot, bezdarbību ir saņemta sūdzība no pagasta iedzīvotājiem, ka namā nekas saistīts ar kultūru nenotiekot un darbinieki izšķērdējot novada budžeta tā jau trūcīgo naudu.
Sarma: Vot, nelieši!
Vilma: Es zinu – tā būs vecā Krampiene! Viņa vienu dienu te bija atvilkusies un man prasīja, vai tad deju kopa “Ūdenslēpes” neatjaunošot savu darbību pēc četru gadu klusēšanas! Es teicu, ka klusēsim pilnu piecgadi, un, lai pienāk nākošgad, ja spēs!
Vadītāja: Bet ziniet, es atkal domāju, ka tas būs klibais Jurks! Viņš pirms divām nedēļām te ārā grozījās pie sludinājumu dēļa un ieprasījās, ka gribot spēlēt teātri, jo esot atcerējies savas jaunības dienas, kad te pilnā zālē esot spēlējis Ābramu!
Sarma: Un ko tu viņam teici?
Vadītāja: Ka novads nevar atļauties algot režisoru monoizrādes iestudēšanai!!
Vilma: (nesaprotot) Kādas izrādes!?
Vadītāja: Nu tādas, kad visu izrādi nospēlē viens pats aktieris!
Vilma: Ak tā-a!?
Sarma: Nu tad viss ir skaidrs! Viņi abi taču ir tuvākie kaimiņi! Bet ko tu tur runāji par piektdienas vakaru?
Vadītāja: Ā! Nu ja. Pārbaudes komisija ieradīsies pie mums piektdien 19:00. Un, ja mūsu tautas namā darbojoties kolektīvi vai kā to tagad saka – kopas, tad mums nebūšot nekādu problēmu visus saorganizēt- kaut nepilnos sastāvos, un viņiem – tas ir, komisijai- parādīt koncertu.
Sarma: Nu gan ir dimbā! Mēs paliksim bez darba!