Kā zināms, katrai sevi cienošai pilij ir savs spoks – Dāma. Kas notiktu, ja šīs Dāmas reiz satiktos? Par ko runātu, par ko spriestu, ko darītu? Un kā viņas katra kļuvusi par spoku? Vai arī spokiem ir kādas vēlmes, cerības, ilgošanās? Vai spoki prot arī priecāties? Un kas ir pats galvenais jautājums, un kuru ik pa reizei ir jāatbild…
Notikumi risinās attālā lauku tautas namā. Kultūras dzīve gandrīz mirusi, bet darbinieki ir ļoti apmierināti – alga nāk! Bet tad mierīgo dzīvi satricina negaidīts telefona zvans… Sākas aktīva rosība.
Autors: Vēsma Petruševica.
Apjoms: 44 lpp. skaits (A4). Viencēliens. Izrādes ilgums 1h30 min.
Žanrs: komēdija.
Auditorija: pieaugušie.
Lomu skaits: 13 personāži. Viena galvenā sieviešu (dziedoša) loma. Vienu lomu var spēlēt neatkarīgi no dzimuma. Piecas (četras) vīriešu lomas.
Darbības vietas: viena telpa.
Norises laiks: mūsdienas.
Stils/virziens: reālisms.
Teātra veids:lugā ir arī dziedāšana un dancošana.
Lugas piemērotība specifiskiem spēlēšanas apstākļiem: var spēlēt arī brīvdabā.
Luga uzrakstīta: 2016. gads.
Lugas iestudējumi: iestudēta 2017. gadā Vecumnieku pagasta AT “Vecmuiža” . Izrādes ieraksts pieejams, sazinoties personīgi ar autoru.
Kā iegūt lugas tekstu un iegūt atļauju iestudēšanai: Vēsma Petruševica, tel. nr.: 22443931, e-pasts: vesmapetrusevica@inbox.lv
Noteikumi lugas izmantošanai: obligāts uzaicinājums uz pirmizrādi, obligāti jāpaziņo autoram, ja luga tiks iestudēta.
Lugas valodas (šo sadaļu izmantojiet pēc nepieciešamības): Lugā izmantota latviešu valoda. Dziesma itāliski – divi panti.
Cita informācija: pieejamas autora konsultācijas iestudēšanas procesā.
Foto no lugas autores arhīva.
*****
1.daļa
(atvērts priekškars, tukša skatuve. Skatuves priekšplānā Modris krāso sienu, kustēdamies mūzikas ritmā. Skan paskaļa mūzika no Modra radio
(Pa zāles eju nāk vadītāja un celtnieks Uģis)
Ugis: Nu, lūdzu, priekšniec, lūdzu…..
Vadītāja: (stingri) Es jau vakar jums skaidri pateicu – nekādas papildus brīvdienas man vairs neprasiet!
Uģis: Bet, priekšniec, vēl šo pēdējo reizīti! Lūdzu….
Vadītāja: (ironiski) Kāds tad nu iemesls šoreiz tai pēdējai reizītei?
Uģis: Drauga māsai sestdien ir dzimšanas diena – un pirmdienu tā kā gribētos brīvu dabūt!
(Modris krāso sienu)
Vadītāja: Ak šoreiz māsai!? (Modrim dusmīgi) Tak izslēdz vienreiz to pļerkšķi! (izslēdz radio) Un ko tu tur skrāpē?
(Modris: Ko jūs, priekšniec, es gruntēju sienu! Tad krāsa labāk turēsies klāt!
Vadītāja: Cik apzinīgs pēkšņi kļuvis! Jūs labāk pabeidziet remontu manā kabinetā, lai beidzot tieku iekšā! Tā dzīve uz skatuves jau sāk apnikt!
Uģis: Mums vairs tikai logs ir jāieliek un tad pēcpusdienā varēsiet sēdēt jau savā kabinetā!
Vadītāja: Kāpēc sēdēt? Es strādāju!!
Modris: (nedaudz aizgriezies) To jau mēs divas nedēļas redzam – strādā…
Uģis: (lūdzoši) Bet kā tad būs ar to brīvo pirmdienu, priekšniec?
Vadītāja: Jūsu brīvdienu limits jau sen ir izsmelts! Remonts bija jāpabeidz jau vakar, bet jums – vēl nedēļai darba pietiek, ja čakli strādāsiet!
Modris: (nedaudz aizgriezies) Vot, čūska tāda!
Vadītāja: Ko tu tur teici?
Uģis: Nē.. nē…neko! Laikam logus atveda!
Vadītāja: (dusmīgi) Kur ir mans galds un krēsli?
Modris: Tūlīt atnesīsim! Tūlīt!
Uģis: (lepni) Mēs vakar pārlakojām! Tagad izskatās kā jauni!
Vadītāja: Nu tad nesiet šurp!
Modris: (atnes nelielu galdiņu) Lūdzu, kundze!
Uģis: (atnes divus krēslus) Lai jums laba sēdēšana!
Vadītāja: Paldies! Ceru ka laka ir nožuvusi!(patausta galda virsmu)
(Celtnieki aiziet pa sānu durvīm. Uznāk apkopēja uz skatuves.)
***
Vadītāja: No skata jau liekas – šitādi varētu kalnus gāzt, bet kad pie darba – tad guļ dziļā ielejā!
Vilma: Labrīt, priekšniec!
Vadītāja: Labrīt, Vilmiņ!
Vilma: Kāda tad šodien pašsajūta?
Vadītāja: Kāpēc tu tā prasi?
Vilma: Man likās, ka tu sarunājies pati ar sevi. Tīri vai bail palika!
Vadītāja: Ko tu, Vilmiņ, ko! Es vienkārši pieliku punktu sarunai ar tiem abiem slaistiem!
Vilma: Ak tu par tiem celtniekiem? Tad jau ar tavu veselību viss ir kārtībā!
Vadītāja: Klausies, Vilmiņ, vai tu neesi pārdomājusi to savu lēmumu par došanos pensijā?
Vilma: Nē, priekšniec! Es jau gribētu gan te vēl pastrādāt! Kā nekā 30 gadus kopā esam sabijušas- bet nevaru. Meitai spīdošs darba piedāvājums – un man būs jāpieskata mazbērni. Sola jau man pie pensijas piešpricēt kādu simtiņu!
Vadītāja: Nu es tevi, Vilmiņ, tāpat neapskaužu – jo ar dvīņiem tev būs ko noņemties! Es domāju, ka būsi vairāk piekususi kā te – pa mūsu tautas namu.
Vilma: Vai tad te bija darbs! Tā taču bija gandrīz vai atpūta! Sevišķi jau pēdējos piecus gadus.
Vadītāja: Tā jau es varētu teikt arī par sevi. Zini, šitāds darbs jau kaulus nelauž! Es ar te raušu līdz pensijai!
Vilma: Bet cikos tad šodien nāks tās pretendentes uz manu vietu?
Vadītāja: Es noteicu – ap pusē diviem- kad būsim paēdušas pusdienas un padzērušas kafiju. Tad varēsim viņas tā labāk novērtēt!
Vilma: Bet uzvarētāja, lai manas atlikušās divas darba dienas staigā man visur līdzi. Es viņai ierādīšu darbu, jo no pirmdienas jau būšu dvīņu gūstā!
Vadītāja: Oi, Vilmiņ, cik labi, ka tev ar humoru vēl viss ir kārtībā! Bet tu taču atstumsies ar tiem saviem dvīņiem kādu reizīti ciemos arī pie mums?
Vilma: Protams, mīļo priekšniec, protams, ka atstumšos! Bet kur tad mūsu Sarma šodien tā kavējas?
Vadītāja: Viņa? O!! Viņai šodien pirmais vietējā skaistumsalona apmeklējums!Tak gaidīja veselas trīs nedēļas rindā!
Vilma: Tad tu pasauc mani arī, kad viņa atnāks! Varbūt, ka man arī jāpiesakās uz kādu procedūru?
Vadītāja: Pa kuru laiku, Vilmiņ? Tev taču būs jāvaktē dvīņi!
Vilma: Ak, kungs, es jau aizmirsu!
Vadītāja: Tad tagad man tev jājautā – kāda tev pašsajūta šodien, mīļā?
Vilma: Laba, pat ļoti laba! Bet nu gan iešu ko darīt, jo jau pēc stundas sāksies pensionāru biedrības “Sūnas” valdes sēde. Un man atkal ir jāstāv pie ārdurvīm ar lupatu rokās, lai pierādītu, ka durvju stikli nav vis netīri, bet gan tonēti!
Vadītāja: Nu tad, Vilmiņ, turi cieši mūsu kanti!
(Vadītāja apsēžas, izņem žurnālus, konfektes no somiņas, noliek plecu lakatu uz krēsla. Šķirsta ,lasa un ēd konfektes . Zvana telefons).
Vadītāja: Trimpēnu tautas nams! Labrīt! Kas zvana!? (izspļauj konfekti) Lūdzu, vai jūs nevarētu mazliet lēnāk? Nē, nē…ar dzirdi man viss ir kārtībā! Laikam vads atvienojies… Es klausos!(runā lēni) Kultūras ministrijas reģionālo tautas namu un lietišķās mākslas studiju uzraudzības nodaļa…(ienāk Sarma, stipri uzkrāsojusies un neikdienišķu frizūru .Paņem konfekti, ēd un diezgan garlaikoti klausās) Nē, nē, e-es… nebrīnos… Pirmo reizi gan par tādu dzirdu… Ak varēsim iepazīties!? Par ko tad mums tāds gods!?.. Ak sūdzība!? ..Par mums!? ..Nē (klepo), pie mums ir ļoti aktīva kultūras dzīve… Ak, vajadzēs pierādīt? ..Kad?.. Pēc divām dienām!?.. Kaut nepilnos sastāvos!?(kasa galvu)(ar nolemtību balsī) Labi – piektdien – pulksten 19-tos Trimpēnu tautas namā. Uz redzēšanos! (Atslīgst krēslā un nokar galvu)
Sarma: Priekšniec, tev slikti? Runā taču! Saki kaut ko!
Vadītāja: Nu ir beigas…Visam.
Sarma: Es atnesīšu tev siltu tējiņu ar cukuru!
Vadītāja: Nē, nē, atnes labāk balzāmiņu. Upeņu! Un pasauc Vilmu arī!(skumji) Nosvinēsim mūsu atvadības.
Sarma: (paiet uz skatuves malu) Vilma! Vilma! Nāc ātri šurp! Un atnes balzāmiņu! Un glāzītes arī!
Vilma: (uznāk ar prasīto) Vai, cik tu priša tai salonā esi iztaisīta! Bet vai tik nevelk uz to vieglo pusi? (ar mazu smiekliņu) Nez vai tavs vecais šitādas pārmaiņas sapratīs!
Vadītāja: (atmet ar roku) Vilmiņ, to visu var nomazgāt!
Sarma: (lepni) Nu nē! Es par to stilistam samaksāju gandrīz trešdaļu algas! Un manējam tieši šitāds stils patīk!
Vadītāja: Nu žēl gan! Tā bija tava pēdējā, ko tu te saņēmi!
Vilma: Tak runā, lai ko var saprast! Man te būs pēdējā alga, jo aizeju pensijā, bet kāpēc gan Sarmai?
Vadītāja: Apsēdieties! Ielej! (Vilma lej balzāmu, visas iedzer) Tikko man zvanīja no Kultūras ministrijas… Vispār… īsāk sakot – paziņoja- ka par mūsu tautas nama darbību vai, pareizāk sakot, bezdarbību ir saņemta sūdzība no pagasta iedzīvotājiem, ka namā nekas saistīts ar kultūru nenotiekot un darbinieki izšķērdējot novada budžeta tā jau trūcīgo naudu.
Sarma: Vot, nelieši!
Vilma: Es zinu – tā būs vecā Krampiene! Viņa vienu dienu te bija atvilkusies un man prasīja, vai tad deju kopa “Ūdenslēpes” neatjaunošot savu darbību pēc četru gadu klusēšanas! Es teicu, ka klusēsim pilnu piecgadi, un, lai pienāk nākošgad, ja spēs!
Vadītāja: Bet ziniet, es atkal domāju, ka tas būs klibais Jurks! Viņš pirms divām nedēļām te ārā grozījās pie sludinājumu dēļa un ieprasījās, ka gribot spēlēt teātri, jo esot atcerējies savas jaunības dienas, kad te pilnā zālē esot spēlējis Ābramu!
Sarma: Un ko tu viņam teici?
Vadītāja: Ka novads nevar atļauties algot režisoru monoizrādes iestudēšanai!!
Vilma:(nesaprotot) Kādas izrādes!?
Vadītāja: Nu tādas, kad visu izrādi nospēlē viens pats aktieris!
Vilma: Ak tā-a!?
Sarma: Nu tad viss ir skaidrs! Viņi abi taču ir tuvākie kaimiņi! Bet ko tu tur runāji par piektdienas vakaru?
Vadītāja: Ā! Nu ja. Pārbaudes komisija ieradīsies pie mums piektdien 19:00. Un, ja mūsu tautas namā darbojoties kolektīvi vai kā to tagad saka – kopas, tad mums nebūšot nekādu problēmu visus saorganizēt- kaut nepilnos sastāvos, un viņiem – tas ir, komisijai- parādīt koncertu.
Šodien, 15.maijā, bibliotēkas telpas bija ļaužu pilnas: visiem pat nepietika krēslu, kur sēdēt, un nācās klausīties notiekošo caur grāmatplauktiem.
Pasākums notika ciklā “Latviešu grāmatai 500” un šoreiz bija veltīts latviešu dramaturģijai.
Lasītāji varēja apskatīt jaunāko biedrības “Dramaturgu asociācija” izdotos lugu krājumus: “Cilvēksvelme” (2023), “Cilvēkspārns”(2022), “Cilvēktīkls” (2021), “Cilvēkzvērs” (2020) un tikties ar to autoriem. Bija ieraušies četri no daudzajiem krājumu autoriem: Egīls Šņore, Baiba Zīle, Marika Pudule-Indāne un Kristiāna Štrāle Dreika.
Foto no lugas.lv arhīva.
Vispirms autoriem bija sevi jāatpazīst pēc viņu darbu citātiem, kurus bija sagatavojusi bibliotekāre. Tas ne visiem izdevās uzreiz, it sevišķi, ja teksts bija tapis sen. Pēc tam autori pastāstīja par sevi- kā iesākuši rakstīt lugas, kā izvēlas tēmas, par sadarbību ar teātriem, “Dramaturgu asociāciju”, kā arī par to, kāda ir viņu pamatnodarbošanās.
Liela daļa atnākušo bija no pamatskolas “Būsim”. Viens no šīs skolas 5.klases skolēniem – Reinis Zvirgzdiņš- ne tikai pats raksta dzeju un lugas, spēlē to uzvedumos, bet arī daudz lasa. Viņa mīļākie autori ir R.Blaumanis, K.Vonnegūts un M.Zīverts, kura lugu krājumu viņš izlasījis pavisam nesen un tas ļoti paticis. Pasākuma noslēgumā 5.klase spēlēja vienu no R.Zvirgzdiņa sarakstītajām lugām.
Vai ar tehnoloģiju straujo attīstību var atrsināt visu? Vai var aizbēgt no neizbēgamā? Luga saduras dažādi pasaules uzskati, raksturi, paaudzes un vērtības. Ironisks skats arī uz mūsdienās, šķiet, visbiežāk lietoto vārdu – “ilgtspēja”… Kā tad ir ar pašu cilvēku ilgtspēju?
Norises laiks un vieta: mūsdienas, uz ielas, autobusā, pie muižas.
Lomu skaits: 7 sieviešu lomas, 5 vīriešu lomas, ar iespēju pievienot epizodiskas lomas bez teksta (ir lugas versija ar 5 vīriešu un 8 sieviešu lomām.)
Sižets: kādas IT firmas darbinieki pulcējas, lai dotos uz korporatīvo pasākumu. Tā norises vieta un formāts iecerēta kā pārsteigums, un patiešām – neviens nebija gadījis to, ko ierauga galamērķī… Kamēr daži iekļūst komiskos pārpratumos, citi izdomā bēgt… Vai viņiem tas izdosies? Kas patiesībā izrādīsies viņu sagaidītāja – pasākuma vadītāja?
Luga uzrakstīta: 2021.g.
Piezīmes: luga iekļuva Latvijas Nacionālā lugu konkursa pirmajā pieciniekā 2021.g. un tā publicēta Latvijas Nacionālā kultūras centra izdotajā lugu krājumā “Lugas” (2022). Par krajuma iegādi interesēties LNKC un “Dramaturgu asociācijā”(lugas@lugas.lv).
Lugas teksts pieejams: sazinoties ar autori – kkrrii@inbox.lv (autore nav AKKA/LAA autoru pulkā, iestudēšanas atļauju iestudēšanai dod pati personīgi.)
Trīs bērnības draudzenes satiekas pēc divdesmit gadiem. Reiz visas trīs mīlējušas vienu puisi , kurš toreiz tā arī neticis ne vienai. Satikšanās ir nejauša un ekstrēmos apstākļos uz ezera salas. Apskāvienu un priecīgu čalu vietā valda piesardzība un vēsums. Katra sieviete cer, ka pirmā tiks prom no salas, jo kaut kur krastā taču gaida VIŅŠ. Tomēr tumsa, negaiss un nelaimes gadījums, sagrauj šīs cerības. Aukstums, sāpes, bailes un kādu sirdi spiež sens noslēpums.
Kopš Aristofana rakstītajiem notikumiem pagājuši aptuveni 2400 gadi. Toreiz bija sūri laiki. Aiz cēliem vārdiem par demokrātiju, pie varas turējās par pilsoņiem vienaldzīgs oligarhāts, bagātie pilsoņi kļuva bagātāki, nabagie cīnījās par to vien, kā savilkt galus kopā. Vai kas ir mainījies? Joprojām visur valda vīrieši, bez kauna un līdzjūtības uz savu tautu. Laiks sievietēm atkal ņemt varu savās rokās, lai radītu jaunu, taisnīgu sabiedrību! Godīgu, brīvu, bez skaudības un savtības! Laimīgo pilsoņu zemi, kur vecie var justies kā jauni un jaunie – kā sirmgalvji. Lai visi ir laimīgi! Kā tas notika patiesībā, viss godīgi pierakstīts, tikai taisnība, no pirmā burta līdz pēdējam punktam – nāc, ņem, lasi un spēlē!
Autors: Nameixe. Adaptācija mūsdienu pasaulei paralēlā dimensijā, radusies, lasot un skatoties Aristofana lugas “Sievietes tautas sapulcē” dažādu valodu tulkojumus un iestudējumus.
Apjoms: 24t zīmes, vidēji saspiestā formā 10gb A4 lappuses, 30 līdz 40 minūtes spēles.
Žanrs: komēdija nobriedušiem cilvēkiem.
Auditorija: 18+, jaunieši ar vecāku atļauju.
Lomu skaits: 8 sieviešu, 5 vīriešu. Galvenās lomas varone ir simpātiska 49 gadu sieviete(tas vēlami jāņem vērā, jo sižetam var būt amizants turpinājums, jo īpaši, ja pašiem patiks to spēlēt) , ar vairākiem monologiem dažādos tempos. Jaunākā sieviešu loma – 21 g. jauna sieviete. Jaunākā vīrieša loma 24. Citu, nosacīti jauniešu, lomu lugā nav. Vecākā loma, enerģiska 71 gadus jauna sieviete. Nav redzējuma izpildīt vairākas lomas vienam aktierim.
Tēma: Vai utopija ir reāla?
Piemērota specifiskam pasākumam: Visos valsts svētkos un pirms priekšvēlēšanu kampaņām.
Darbības vieta: no skatuves izkārtojuma visas ainas satur iekšpagalmu, divu māju sienu kontūras ar logu un durvīm dažādos apgaismojumos, sētiņu ar vārtiem, krēslus un/vai soliņus, zemos galdiņus.
Norises laiks: Nosacīti paralēla realitāte 2020to gadu sākumam.
Stils un virziens: Reālisms ar romantiski utopiskiem pavērsieniem.
Lugas piemērotība specifiskiem spēlēšanas apstākļiem: Gandrīz nav ierobežojumu, ja vien iespējams improvizēt iekšpagalma sajūtu.
Luga uzrakstīta: 2024. gada janvārī.
Kā iegūt lugas tekstu: sazinieties ar Nameixe feisbukā- https://www.facebook.com/nameixe
Iestudēšanas nosacījumi: Zvēriet pie Zirgiem un Delfīniem ka aktieru ar iedvesmu jums pietiek, lugu lasīsiet ar izpratni, spēlēsiet ar degsmi – ar to būs gana. Protams, ja uzskatīsiet autora darbu par pateicības vērtu, konta numuru jums atsūtīs.
Orfejs – talantīgs, kaislīgs, iekārojams. Eiridīke – jauna, skaista, mīlēta. Ir zināms, ka viņa piepeši nomira, iekāpa Hārona laivā un devās pāri Pazemes upei Stiksai. Kādēļ? Kas izpostīja viņu laimi?
Sengrieķu mīts vai šodiena? Ir zināms, ka Orfejs, dzīvs būdams, sekoja Eiridīkei Pazemē, bet nevarēja atgūt? Sērojošo Orfeju saplosa iemīlējušās menādas, bet vai tikai viņu vien? Kaisle aizvien sien ciešus mezglus, kurus atraisīt spēj tikai laiks.
Piemērotība specifiskam pasākumam: var būt izspēlēta mūzikas vai alternatīva festivāla ietvaros.
Sižets: izejas punkts ir sengrieķu mīts par Orfeju. Versija par to, kas izraisīja Eiridīkes bojā eju. Lugas varoņi saskaras ar kaislības un greizsirdību uzjundošām situācijām, kuras noved pie traģiskiem notikumiem. Traģisko noskaņu mazina varoņu turpmākās gaitas un kaislības Pazemē.
Darbības vietas: Stiksas upes krasts, Hārona laiva, Pazeme.
Norises laiks: antīkais laikmets/mūsdienas.
Stils/virziens: postmodernisms.
Lugas piemērotība specifiskiem spēlēšanas apstākļiem: piemērota spēlēšanai arī brīvdabā un telpās, kas nav teātris, pagrabā. Nepieciešams nodrošināt tumsu.
Lugai ir divas daļas, divi noslēgti stāsti par vienu dzimtu Latgales laukos, austrumu pierobežā. Pirmajā stāstā “Madaunīki” darbība paralēli notiek 21. gs. sākumā, t.s. “treknajos” gados, kad Latvijas sabiedrībā veidojas noslāņošanās, kā arī laikā pēc Otrā pasaules kara, kad Latvijā vēl nav apslāpēta nacionālā pretošanās kustība un mežos vēl slēpjas mežabrāļi. Otrā stāsta “Kalimbamba” darbība risinās krīzes jeb dižķibeles gados (2009.-2012.g.), kad sabiedrībā valda vilku likumi un izdzīvos tas, kas atradīs kādu atbalsta punktu…
Svarīga ir ne tikai robežas līnija uz ģeogrāfiskās kartes un pierobežas izjūta cilvēkos. Gan fiziskais, gan morālais attālums no centra, kas rada perifērijas sajūtu. Vientulība, atstumtība, kompleksi, cenšanās būt labākiem, jo tad tevi mīlēs. Sapnis par kādu siltu roku tavējā, kaut vai tikai pagājušā gadusimteņa 70.-80. gadu skolasbērnu iemīļotajā rotaļā “Kalimbamba…”, kas bija arī veids, kā neveikli izteikt savas pirmās jūtas un simpātijas. Pierobežas izjūta, kas ir arī bailes no svešā, nezināmā, no nāves un aizmirstības, naivā cerība, ka tava bišu saime neizjuks, nepazudīs, ka tu būsi, vienalga, kādas vēstures peripetijas tev ies pāri. Vai vilkači ir no mūsu pašu vidus, vai tie allaž ir svešie – kas to lai zina?!
Lāse ir talantīga, jauna dziedātāja no bērnu nama. Lāses pagalvī guļ grāmata „Sengrieķu mīti un varoņteikas”. Iztēlē, viņa pati un tuvie cilvēki iegūst mītisko tēlu vaibstus. Groteskos tekstos un rīcībā, atklājas slēpti zemteksti un kaislības.
Lāsei pieķēries draugs no bērnu nama – Jurģis, tomēr Lāse ir iemīlējusi Alni. Viņš saka, ka „arī”. To apgalvo arī labākā draudzene Mārīte un piepeši atradies tēvs Kurmis, kurš vēlas būt meitas karjeras menedžeris. Mīlestība un nemīlestība saplosa Lāses jaunības prieku un atņem dzīvību. Viņa ir mirusi, bet viņas mīlētie sanākuši kopā, lai taisnotos un vainotu viens otru.
Sižets: lugas gaitā varoņi cenšas noskaidrot, kāda patiesībā bija visu mīlētā Lāse, tomēr izrādās, ka katram viņa ir bijusi citāda, un no tuvo cilvēku puses bijis daudz izlikšanās.
Darbības vietas: Lāses istaba, iela, viesnīcas istaba, bārs, jūra.
Norises laiks: mūsdienas.
Stils/virziens postmodernisms.
Luga uzrakstīta: 2014/2023.g.
Kā iegūt lugas tekstu: e-pasts sandra.sabine.jaundaldere@gmail.com Luga publicēta arī 2023.g. decembra numurā izdevumā “Avīzes nosaukums” (tēma “Antiutopija”)
Iestudēšanas nosacījumi: iepriekšēja saziņa minētājā e-pastā. Autoratlīdzība. Ielūgums uz pirmizrādi. Ir saistības ar AKKA/LAA.
Cita informācija: lugā skartas atkarības, arī emocionālās atkarības problēmas, depresijas un suicīda problemātika.
Jāņus svin visi – gan cilvēki, gan daba, tajā skaitā kukainīši. Un kādas tik kaislības nav starp viņiem! Izrādās, arī viņiem gribas mīlēt un tikt mīlētiem tāpat kā ļaudīm. Un kur nu vēl Jāņu nakts burvība un papardes zieda vilinājums…
Mēs izmantojam sīkdatnes, lai uzlabotu portāla lietošanas pieredzi un nodrošinātu ērtāku darbību. Turpinot lietot portālu, Tu apliecini, ka piekrīti sīkdatņu izmantošanai.
