Trakākā un smieklīgākā bērnu un zvēru luga, ko nācies lasīt…
Autors: Uldis Siliņš.
Žanrs: komēdija, pasaka.
Apjoms: 32 lpp.
Mērķauditorija: bērniem no 0 līdz 80 gadiem.
Lomu skaits: vismaz 27 vai 29, ja pūķi ar 3 galvām attēlo 3 aktieri (kopumā 18 vīriešu lomas, 9 sieviešu lomas, kaut arī – tā kā vairākas lomas ir dzīvnieki, aktieru dzimums var nebūt tik svarīgs).
Norises laiks: pasaku laiks.
Norises vietas: mežs, ķēniņa tronis, pils vārti.
Sižets: Lācim jāstāsta bērnam pasaka. Kad viņš sāk, uz skatuves viens pēc otra parādās pasaku tēli un sāk risināties dažādi notikumi. Lācim sāk pietrūkt fantāzijas un tad arī pasaku tēli sāk stāstīt savas pasakas – un arī šo pasaku varoņi parādās uz skatuves. Bet beidzas viss diezgan tradicionāli- ar cīņu ar trijgalvaino pūķi.
Luga uzrakstīta: 1985.g.
Luga iestudēta: 1986.g., A.Ziedares vārdā nosauktajā vasaras vidusskolā,
Sabiles amatierteātra iestudējums pēc šīs lugas motīviem – 2014.g.
Lugas teksts: http://www.zagarins.net/jg/jg207/JG207-208_Silins.htm
Kontaktinformācija: autora atraitnes epasts agritaka@inbox.lv
Vēres: Angļu valodā šo žanru sauc par fractured fairytale. Vēlāk es pierakstīju klāt vēl pāris epizodes, lai luga būtu pilna garuma, un no tā mazliet cieta Kūmiņa lomas viengabalainība, bet es to nenožēloju, jo publikas atsaucība bija vienreizēja.
Diemžēl, manuskripts no Annas Ziedares vasaras vidusskolas uzveduma laikam nav saglabājies.Luga ir rakstīta diviem līmeņiem – bērniem un pieaugušiem. Citāts no recenzijas Austrālijas Latvietī: “Lai zied virši, lai zied lauri, Ejiet mājās, nu ir cauri! Tā beidzās teātris un radās vēlēšanās: kaut tūlīt varētu skatīties otrreiz! Tik ļoti patika Ulža Siliņa pasaku lugas “Aijā, žūžū, lāča bērni” (jābūt Aijā, žūžū, lāča bērns) iestudējums. (…) Izrāde bija bauda ausīm, acīm un prātam. (…) Tomēr, liekas, visvairāk tika prātam, atjautīgo, raito un skaisto latviešu valodu klausoties. Šī ludziņa iepriecināja trijos līmeņos. Bērniem patika pazīstamo pasaku tēlu raitās izdarības. Jaunieši varēja, Andreja Johansona vārdus patapinot, “brīvi izrādīt savas rotaļīgās tieksmes”. Nobriedušu skatītāju iepriecināja atjautības, visus humora noteikumus ievērojot.
(…) Lugas norise mūs pārliecina, ka Sarkangalvīte pierunā vilku, lai tas apēd viņas vecmāmiņu. Tad atklājas, ka Sarkangalves nolūki ir pavisam citi. Tiešām jāapbrīno Siliņa tīri šekspīriskā cilvēku vājību pazīšana.
Lācis, kas uzdodas par izdarīgu varoni, patiesībā ir “zem sievas cepures” (ne tupeles?), pūķa spēku mazina treju galvu savstarpējā nesaprašanās utt. (Ozoliņa Irina, “Spoža pasaules pirmizrāde”, AL, 1986. g. februāris)