Apskatu dramaturga Jāņa Jurkāna dzīves komēdiju „Sala”

Interesanti, ka luga tiek žanriski iedēvēta par „komēdiju”.

Te Jurkāns līdzīgi kā Čehovs paplašināti saprotot šo žanru, iekļaujot tā jēdzienā visu „iespējami paradoksālo un traģiskā „sāpju maskai” vai drāmas spriedzes intensitātēm neatbilstošo” teksta domājumu neatkarīgi no tā vai tas patiesi būtu jautrs, pārspīlēts no doksas viedokļa, vai tiešām nolasās tik smieklīgs dēļ risinājumu konfliktējošas neatbilstības pieredzē signalizētajām varbūtībām un evolūcijas ceļā attīstītas (un visiem mums vairāk, mazāk kolektīvas) gēnu ticības programas procesētam „gaidītajam”, kā varētu iedomāties, vai arī tāds nebūt nav.

Pēc Aristoteļa komēdija cenšas parādīt „sliktākus raksturus… par tagad sastopamiem ļaudīm” (Aristotelis „Poētika”, „Jāņa Rozes Apgāds”2008.g. 39.lpp) „ciktāl smieklīgais ir neglītā daļa” (turpat, 48.lpp).

Tas, kā es redzu šī teksta mītisko pasauli, varētu būt dramaturga redzējums “pasaule uz horizonta”, tā it kā man būtu ļauts ielūkoties autora īpašā radoša prāta ierīkotā teritorijā. Kādā vietā, kur pārklājas dzīvības un nāves lauki tā, it kā Nekas savā „nulles saturā” būtu kas jutekliski tverams.

Tieši šī īpatnība tuvina Jurkāna lugas sirreālismam (vai arī to pārstāv, atkarībā no tā, kā šo paradigmu „tulko” dažādās tās interpretācijās). Tas nav gluži sapnis psihoanalīzes freidiskajā izpratnē, kur autors-sirreālists cenšas analizēt bezapziņas saturus lietojot t.s.  „sapņa darba” principus sava teksta izveidei un vēlākai tā interpretācijai, lai saprastu tos bezapzinātā psihes „dzīļu” satura plūsmojumus, kas ikdienā Es apziņas dominējošajās intensijās pazūd vides un sevis paša „ārpuses” kā ķermeņa apercepcijā, kā pasaulainas „šeit un tagad” klātbūtnīgumā.

Jurkāns jau kopš savu pirmo lugu (piemēram, „Dzērvīte”) laikiem nevairās šos pasaules un sevis redzējumus pārklāt tā, ka tie viens otrā ievietojas bez mums ierastā nošķīruma pretrunu pāriem, kā „apziņa-bezapziņa”, „nomoda realitāte – sapnis miegā vai apzināti producēts mākslinieciskajā iztēlē” vai pēdējās lugas gadījumā arī „dzīvība –  nāve”.

Arī lugas „Sala” jēgas veidojas caur šādām antinomijām, kurā kādai tiešajai norisei parādās dažādas pretrunīgas dabas tādas kā nosacīti metaforiskā tulkojuma iespējas.

Tālāk seko dažas iespējamās versijas, kuras atšifrējot (tādējādi „apstādinot, shematizējot” pretēji teksta procesējumam), varētu ieraudzīt, piemēram, tā:

 – ūdens līmeņa celšanās, kā „grēku plūdi”, sk. Bībeles leģendas, jēdzieniski: vainas eskalācija, sods, arī izpirkšana, kopumā „super-ego”jeb psihes „morāles instances” darbības sekas;

– cūciņas Mētras pieaugšana no sivēna par pieaugušu personāžu, kā „dzīves paiešana nekam nemainoties”, pēc K.G. Junga tieromorfā (zvērveidīgā) arhetipa. Tēls, kas parasti sapņojumos pārstāv „dabiskuma ideju dzīļu patības autonomijas garā”;

– kādā brīdī (pirmās ainas beigās) sāk snigt, kā „pārāk strauji ejošais” apzinātas dzīves laiks;

– dzērušo līgotāju mājas (sk. lugas tekstā: „Vecas guļbaļķu mājas! Vismaz simtgadīgas! Kūts, šķūnis, pirtiņa!”), šo māju tēla mistiskā uzrašanās un pazušana (arī raganīgais Teklas tēls), kā senču gara „atavistisks bojājums” kolektīvajā ikdienišķajā sociālās piederības programmā;

– laivas pazušana, atkal atrašanās, kā „mītiskās pasaules ideju” pietuvošanās un attālināšanās ikdienišķajā „dienaskārtībā”, pēc K.G Junga „arhetipa”;

Skaidrs, ka mākslas darba lasījumā šādas „apstādināšanas” vajadzības netiek praktizētas, tur norises plūstamība aizrauj līdzi visas racionāli shematizējošā prāta, kā „tulkotāja versijas”. Protams, var jau sastapt arī skatītājus, kas nemitīgi „dzīvo savās shēmās”un bez tām nemaz nevar iztikt, kā lugas Viktora pieminētā „sieva grāmatvede”, kurai viss jau laicīgi „izrēķināts desmit gadus uz priekšu”.

Teiksim, ko mēs sāktu domāt, ja redzētu ainu, kurā Mētra (ruksenīte) atnes un gādīgi uzsedz Helmāram segu uz pleciem?

Iespējams, pārņēmuši savā rīcībā iepriekš uzskaitītos radošā atklāsmes instrumentus un enerģētiskos avotus, varam sākt domāt: par ko gan ir šī luga?

Ja es to ņemtos iestudēt, es veidotu izrādi par īsto pasauli, kura neļaujas to pārvērst par „lietu kārtību”, kā nereti to steidzīgi mēdz dēvēt kā „reālo”…

Pragmatiskais uzstādījums – dzīvot, iegūt, patērēt un tad „atstiept kājas” – darbojas tik ilgi, kamēr ar kuru katru Es pašu, tieši tādā pat kārtībā, kā ar Lietu (kas saucas Es, Vārds, Uzvārds, sociālās piederības dati utt.) nesāk apieties Cits vai Cita Instances sociālajā laukā – tad jebkurš atsevišķais Es kļūst par instrumentāli piemērojamu „lietu”, kā viņš jau iepriekš un atbilstoši „realitātes izpratnes” shēmām  pasaulē ir „iekārtojis” atbilstoši audzināšanai, skološanai un no tā visa izrietošajai „sociāli determinētu standartu pieredzei”.

Skaidrs, ka Es pats sevi par „instrumentāli piemērojamu lietu” reti kad uztver (ja tas tā notiek, tad droši vien vairs pat ne psihologam, bet psihiatram darbs). Viņš taču sevis skatījumā (kā vecais, labais un fiktīvais Es) ir normāls, jūtošs, gribošs un vēlmēm pakļauts ķermeņa un psihes objekts.

Atcerieties lugā, kad Gatis atgriežas ar uzsistu aci – viņš pats ir pārliecināts, ka „sadevis pretiniekam”. Viktors šo gadījumu atceras kā tādu, ka mītiskā „rēgu saimniece” Tekla ievilkusi puisim ar kurpi, aizstāvot savu mazmeitiņu…

Nav pat svarīgi, kā bija patiesībā – mīts taču tāpēc ir mīts, nevis, piemēram, zinātnisks fakts, ka tulkojams katrai iztēlei pa savam!

Tomēr… Atcerēsimies empātiski tuvo (kā Mētra silda aizmiguši Helmāru) un narcisiski distancēto Es: tam iepretim vienmēr ir svešs un norobežots objekts kā Cits.

Te iekavās jāpiebilst, ka vispār gan Mētras tēls ir krietni sarežģītāks un ietver arī mītiskās zintnieces Teklas „garu”, un arī par Mētru Helmārs viņu nosaucis savas sievas vārdā: sk. citāts no lugas „Sala”8.aina:

 „ Viktors. Nav tik traki… Ko tava sieva dara? Jaunāka par tevi?

Helmārs. Mētra? Par astoņiem gadiem…”

Viņi simbolizē pa tukšo, standartizēti, bez atsaucēm – ja kaut kur ir kāda paradīzes sala, kāpēc tā lai nebūtu „tepat ap stūri” ieskrietuvītē, jo viņi dzer tāpēc, ka jāreibst, nemeklējot iemeslu vai tie Jāņi, vai tāpat aiz gara laika, un arī svarīgām lietām uzduras nejauši tā arī līdz galam nespēdami noticēt, vai kas tāds Lielāks par Ikdienu pastāv, vai tas tikai „izrunāts” – bija laivas, nav laivas, bija Teklas māja, nav tādas nekur…. Viņi netic, ka var dzīvot „kaut kā labāk”.

Rezultātā ikviens no personāžiem atrod sevi nepiederīgu, pierod būt vientuļš starp līdzīgajiem un arī nogrimst neviena nenovērtēts – kādā brīdī „ūdens sāk celties” (ātri piemeklējam iemeslu: kaut kādi tur „veči slūžas atrāvuši”). Iespējams, ka mūsu laikos daudzi tā jūtas, tas arī iemesls šīs lugas nozīmībai.

Cits ir tikai daļa no nesaprotamas shēmas, kā saliekam grāmatplauktu un tad ievērojam, ka dažas detaļas paliek pāri, ko nu? Nejauks jau plauktu ārā – „tā tam laikam jābūt”…

Tad gan var viegli ikdienā sajaukt otru personu ar kādu „sagudroto  ienaidnieku”, uzlūkojot viņu kā „lietu starp lietām”… Sevišķi, ja ar tādu garīgu vērtību, kāda ir līdzjūtība, kā empātijas spējas, sanācis tā pavājāk dēļ iedzimtības vai iegūt smagā praksē.

Jā, sociopātijas vektoru apziņa, kā varat iedomāties, ikviens var gūt gan piedzimstot, gan tikt tajā „dzīves grūtību” dēļ apmācīts… Arī šo ideju varam nolasīt J.Jurkāna lugā, sevišķi pievēršot uzmanību ritmā izkārtotiem galveno personāžu monologiem (sarunu ar sevi vai ar Mētru, kā uzklausošo Dabu).

Reti kuram pamostas šaubas un vainas apziņas izraisīta vēlme tikt nosodītam, piemēram: lugā tieši nav norādīts, bet Gatis redzams pierunājis draudzeni veikt abortu, viņai māte strādā „tādā nozarē”, nu un Gatis vainas apziņas uzplūdos sevi sauc par slepkavu…

Kolēģi viņu nesaprot, skaidrojums uzreiz „pie rokas”: bija pillā…

Cilvēki skatās paši sev un arī viens otram garām.

Rezultātā: visi ir pretinieki visiem, kaut tie būtu mūsu tuvākie radi, draugi, paziņas utt. Kā sekas: pasaule šķietas grūstam kopā.

Katastrofa ir sākusies dēļ izplatītas pragmatiskās shēmošanas par „lietu un lietām”, dēļ „dzīvošanas, lai izdzīvotu” motivācijā iebūvētu šādu mehānicisku eksistenci, kas šķiet gluži dabiska, reāla un doksas („visi tā domā”) apstiprināta.

Lietas izbeidzas, tās mirst, sagrūst un nogrimst.

Kaut kur fonā, kaut kādā „neticamā mītā” (visādās poētiskās muļķībās), veikals sen jau slēgts, simtgadīgās raganu mājas tikai iedomās kaut kur pavīd, mirklīgi miglā, putna kliedzienā, sniegpārslu plūdumā krītot, sivēna dejā un neticības jeb materiālistiskajā reliģijā, kurā fanātiski tiek dievināts Pārbaudāmas Shēmas Fakts jeb Formula, Enerģētiskie Līdzekļi (sevišķi finansu) un ķermeniskais Vieliskums.

Šajā reliģijā neiztikt bez pseido sakrālas apreibināšanās rituāliem, kuros notiek nevis vienkārši dzeršana (kas būtu plika žūpošana), nē, tā tiek sakralizēta par svinēšanu draugu lokā, gadskārtu īpašajos svētkos, kuru jēga nemaz nav svarīga, vai tie nacionālie saulgrieži, vai tā personas jubileja, vai profesionāli iekrāsota līksmošana tāda vai cita iemesla dēļ…

Ja veidotu īpašus rituālus šajā izrādē, tad radikāli atšķirtos Mētras kā dabas būtnes deja un salinieku–līgotāju aliņošanas uzforsēta lēkšana ap ugunskuru (forši būtu draņķīga, lēta un vecmodīga šaura tembru diapazona atskaņotāja pavadījumā).

– Cilvēk, tu taču sevi nežēlo nemaz!… – tas ir zemteksts, kas šajā lugā šķietas skanam ik dialoga fonā …

Un ir vienalga, kā viņi paši sevi vērtē, kā Helmārs, kas visu mūžu cītīgi nostrādājis, tagad tiek atlaists, bet nesūdzas, vai kā Viktors, kas nemaz īpaši necenšas kaut ko sasniegt, bet kuram vienmēr atrodas pretenzijas.

Vistrakākais, ka: viss jau ir normāli, visi tā dara, ikviens no mums – un tāpēc jau luga šķiet tik iespaidīga, ka pēta acīmredzamo kādā neparastā leņķī, kas sakralizētajam materiālisma piekritējam tādā gadījumā būtu „galējs pesimisms”, nihilistiska „tautas gudrības” vai vismaz „sociāli automātiskā paštaisnuma noliegšana” vai kaut kas tādā garā. Kā te neatcerēties Delēza un Gvatari šizoanalīzes atziņu (sk. abu šo autoru kopdarbu: „Kapitālisms un šizofrēnija. Antioidips”):

Kā individuālas apziņas imanences plānā ieaugusi rizoma kā sociālas „pareizības” fona sakņojums, drīz jau pārņem teju visu sabiedrisko telpu, kurā katrs apziņas nesējs ikvienam citam tajā parādās kā „ķermenis bez orgāniem”, jutekliski iekapsulējies formas elements, kuru tīri subjektīvas izvēles gaitā „apgūst” ikviens šajā sociālajā telpā ierautais. Tādējādi sociālā telpa kļūst par milzu mašinēriju, par sabiedrisku „superfabriku” savu automātiski domājošu, reaģējošu un atbilstoši darbojošos personību atražošanā…

Pieļauju, ka ikdienas reālists šīs izrādes laikā justos „šokēts”, jo taču – „apvainots ne par ko”, un kāpēc?…

Tāpēc, ka atbildība tiek pēkšņi prasīta no viņa paša, nevis „sliktas valdības”, „nekur nederīgiem likumiem”, vai „bojāta genofonda”…

Skaidrs, ka nopietns materiālists celtos kājās un ietu ārā durvis aizcērtot! Kases gabals no šīs lugas jau nu nekādi nesanāks! Ja nu vienīgi vodeviļas līdzekļiem piegludināt „pārāk tiešus uzbraucienus sociālajam tipam” – nu, tiem pašiem „mums visiem un visos vecumos” (ne velti lugas personāži atšķiras pēc pasaulē nodzīvotā laika). Var ielikt daudz mūzikas un deju, jo „mūzika tāpat kā grims” smuki piepucē „līķīti”.

Ja tā, tad „dzīves komēdija” kā žanra apzīmējums man sāk lasīties gana ironiski (vai varbūt tāpēc tieši – „čehoviski”)…

Protams, atsevišķi būtu jārisina jautājums, vai visiem un „no visiem” esam tiesīgi pieprasīt intelektuālās interpretācijas spējas, tomēr tāpēc jau ir teātris, lai šīs racionāli iebūvētās atziņas pārvērstu tēlainā procesējumā – izrādē. Un no savas puses (pat mana iesērējušā un mazvērtīgā talanta ietvaros) es tomēr varu apliecināt, ka šiem nolūkiem Jāņa Jurkāna luga ir maksimāli apgādāta ar potenciālu.

Pēc Lakāna – lugas teksts un runa izrādē rada esošo, kā valodas ontoloģijas objektu. Vienkāršāk: viss, ko uzskatām par esošu, ir iesaistīts valodā kā īstenību radošā formā. Tēlojuma intonācijas rada šīs formu pasaules krāsas.

Tādējādi šī ir daudzkrāsaina luga. (Pretstatā, piemēram, dokumentalitātes melnbaltajam, kam, protams, piemīt atkal savas specifiskas kvalitātes, parasti uztveres dinamikas jaudu ziņā, pretēji krāsu tēlojuma lēnajam, okeāniskajam plūdumam, kurā „jāiedzīvojas”).

Katrā ziņā: ja valodā paralēli savietojas gan tradicionāli ”reālistiskā valodošana” cieši (pat neatraujami šajā tekstā) sakausēta kopā ar mītiskās valodas praksi, tad arī pasaules ainu šajā izrādē iegūstam tādu kā paplašinātu, kā vēsturiski šodienīgu (pat ilgstamības leņķī skatāmu kā vislaicīgu), kā transcendentāli klātbūtnīgu, kā apziņas perceptos un afektos balstītu esamību, kā „impresionistiskā tēlojuma vētraini izvērstu ekspresiju”. Jo pārdzīvojums jau, pirmkārt, ir sensibiliju – proti, uztveres darbības rezultātu – perceptu, tikpat cik emocionālās dabas rezultātu afekciju – nebeidzami mainīgā summa. Jeb precīzāk: plūsma, kaut kas esošā ilgstamības laukā nebeidzamo dabas un tajā sabiedrības dzīvošanas procesējumu mākslinieciski „sataustošs” un to atkal caur interpretāciju piedāvājumiem un vērtību skalām otrreiz „izdzīvojošs”, šoreiz gan tēlos simbolizējoši, gan apziņā adaptējoši, gan atbilstoši vērtību sakārtām izsveroši…

Un ja pretstati ir konflikta pamatu pamats, tai skaitā intensīvas darbības akumulēšanas nozīmē, tad „Sala” ir reti darbīga luga. Tā pat uz skatuves neuzlikta, vienkārši kā teksts, jau lasās gandrīz vai aktīvā kino („action”) spriedzes intensitātēs. (Pieļauju, ka būs lasītāji, kurus tā var neaizraut).

Vienalga: iejūtiet, kā zumm intrigas, kā augstsprieguma vados:

– vai salas svinētāji noslepkavos ruksenīti Mētru savas formāli „miermīlīgās” izklaides dēļ?

– vai viņi paliks uz „mūžiem” ieslēgti salas mītiskajā „nekurienē” (no ārpuses šo „salu” neviens neredz, nenojauš, Helmārs to „nejauši atklājis”), vai atgriezīsies „tajā pašā” jau gatavajā sociālajā vidē, no kuras nākuši?

– vai raganiski mītiskās („neredzamās pagātnes”) klātbūtne centrālās darbojošās personas kaut kā ietekmēs, vai viss un visiem viņiem paliks pa vecam?

Tādi un vēl citi jautājumi rada svarīgo šajā lugā.

Interesantais šeit ir autora mākslinieciskais rokraksts un spēja vienā darbā organiski ievilkt tiklab naturālistisko, kā poētiski vispārināto.

Bet nozīmīgais, kā jau iepriekš minēts meklējams tajā apstāklī, ka cilvēku sabiedrībā, mūsu tuvējā apkaimē, manuprāt, daudzi jūtas nenozīmīgi, atstumti un neiederīgi, no šejienes arī dažu sabiedrisko apstākļu pētnieku konstatētā sociālā apātija…

Pieļauju, ka līdz ar šo lugu, būtu iespējams atrast bāzi domājumam katram sevī: ko es īsti daru šajā pasaulē, kas ir tāda, kā tā ir?

Vai es varu būt citādi?

Protams, katram interpretam noteikti radīsies savi jautājumi šīs jēdzieniski ārkārtīgi apjomīgās lugas lasīšanas notikumā.

Nobeigšu ar nepierādāmu apgalvojumu: mūsu gadsimtā Jāņa Jurkāna „Sala” ir ievērojama luga (manā uztverē dramaturģiska veiksme „numur viens”).

Andris Zeibots, 2019.