Raksts radās, iedvesmojoties no Kārļa Vērdiņa raksta “Topogrāfiskā dzeja” virsraksta. Jā, ir arī topogrāfiskās dramaturģija! Tātad- par lugām, kuru norises vieta ir teiksim tā – aptaustāma.
Atšķirībā no dzejas dramaturģija, tāpat kā proza, var piedāvāt konkrētu stāstu. Vai ejot pa ielu nav kādreiz ienācis prātā, kādi ir šie stāsti, kas dzīvo namos, kuriem ejam garām? Kas norisinājies uz šīs ielas, parkā, ielejā un pagalmā?
Vispirms jau tās ir lugas, kas balstītas senās leģendās, teikās, nostāstos, vēsturiskos notikumos. Tad autoram nav galva jālauza, lai izdomātu dažādus neesošus vietvādus, ja vien tos tekstā nepieciešams minēt. Bet, ja autors izvairīsies minēt konkrētus vietvārdus, atradīsies pētnieki, kas to pateiks visiem priekšā: sižets cēlies no teikas vai leģendas par tādas un tādas vietas notikumu… Piemērus šādai topogrāfiskajai dramaturģijai nav grūti atrast- Raiņa “Indulis un Ārija” (Embūte), Aspazijas “Torņa cēlējs” (Madliena), R.Blaumaiņa “Ugunī” (Alaines jeb Kokneses muiža). Arī Artura Rubeņa Latgales nostāstos balstītās lugas (“Dusma, kas tevi atriebs, kas atmaksās” – Mākoņkalns, Bērzgale), “Jānītis un viņa abi brāļi” (izmantots Bērzgalē dzirdēts nostāsts), “Kur Maltas ūdeņi burbulē” (Maltas krasti), “Ai zaļā i līdaciņa” (Dagdas pils u.c.). Ja runa par nesenāku vēsturi – R.Staprāna “Četras dienas jūnijā” un “Gūsteknis pilī“, kuru darbība risinās Rīgas pilī. Jāpiebilst, ka šādas lugas vilināt vilina, lai tās arī izrāda ne tikai teātra ēkā, bet arī tajās vietās, patiecoties kurām tās tapušas, un tā tas reizēm arī notiek.
Casey Horner
Foto: Casey Horner / Unsplash.com
Cits veids. Autors raksta kokrētas pilsētas vai pagasta kolektīvam un, lai piesaistītu potenciālās publikas uzmanību vēl vairāk, kā darbības vietu (vai vienu no tām) izvēlas šo pilsētu vai pagastu. Ir taču interesanti paskatīties pašiem uz sevi, vai ne? Vai uz kaimiņiem. Vai būt lepniem, ka par mums, par mūsu mājām kaut ko rakstnieks uzrakstījis, un, ja citviet iestudēs, tad par mums vairāk uzzinās. Piemēri: A.Rubeņa “Kirkes kalneņā, pošu Bieržgolā“, Danskovītes lugas, kuru darbība risinās Baltinavā. Protams, ja citi iestudētaji to vēlas un autors ir atsaucīgs, vietvārdi tekstā var tikt samainīti. Arī tām lugām, kuru darbība risinās visai nekonkrētā pilsētā vai pagastā, ar autora laipnu atļauju režisors var izdarīt nebūtiskas korekcijas tekstā, lai piesaistītu to dzimtajai vietai. Piemēram, lugā “Kā ziemeļmeitas brauca lūkoties” ir teksts par baznīcas izvēli kāzām, un te ir iespēja improvizēt- kāds ir mācītājs: resns, tievs, dzer, nedzer vai par maz naudas prasa…
Saprotams motīvs par labu kādas vietas izvēlei ir lugas autora dzimtā vieta. Tieši tās vēsturi un tagadni viņš/a pārzina vislabāk un tāpēc ietērpj to dramaturģiskā materiālā. Piemēri: A.Rubeņa “Glums, gļotains un glups” (Maltas krasts).
Jāsecina, ka lugas darbība var norisināties kādā vietā tāpēc, ka tā ir vēsturiska vai leģendāra, vai arī autors, uzrakstot piesaistot lugu kādai ģeogrāfiskai vietai, var mēģināt to šādi padarīt ja ne vēsturisku vai leģendāru, tad populārāku gan.
Saprotu arī tos autorus, kuri rakstot lugas, izvēlas vietvārdus izdomāt, jo minot konkrētu- atradīsies kāda personāža līdzinieks, kurš pamatīgi apvainosies. Jo- kā tas autors, NEKO par mani nezinot, varēja par mani tā uzrakstīt!
Vairāk par lugu iestudēšanu ārpus teātra – rakstā Vides teātris: teorija un prakse
Kristiāna Štrāle Dreika.