Šī gada 16. augustā, Dubultos, “Zaļās atmodas muzejā”, notika publiska diskusija, ko rīkoja “Dramaturgu asociācija”. Diskusijas tēma bija – par lugu kā literāru tekstu un oriģināldramaturģijas publicēšanu. Mērķis bija ieinteresēt izdevējus atsākt izdot oriģināllugas un iezīmēt šī brīža
situāciju dramaturģijā.
Uz sarunu bija uzaicināti grāmatizdevēji, diemžēl, viņu nebija, bet literatūrzinātniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības attīstības projekta vadītāja, Anda Baklāne bija, un viņas teiktais ir noskaņojis mūs darboties. Paldies!
Vairāk kā divas stundu garā diskusija bija spraiga, emocionāla, būtībā, tā bija mūs – dramaturgu, satraucošu jautājumu ieskicēšana, reizē parādot, cik mums ir dažādi uzskati par doto tēmu. Vienam svarīga recenzija par lugu, otrs domā, ka lugas vērtētājs ir tikai režisors. Vieni domā, ka ir lugas amatierteātriem un lugas profesionālajiem teātriem, citi – lugas šādi nav dalāmas. Vienam svarīgi sasniedzami mērķi, citam svarīgi tālesoši mērķi. Vienam svarīgas režisora attiecības ar dramaturgu, citam svarīgi, vai lasītājs ir ieinteresēts būt lasītājs.
Tomēr bija jautājumi, kurus pārrunājām vienprātīgi. Kā viens no tiem- par kulturālu savstarpējo attieksmi – dramaturgs un lugas iestudētājs (amatierteātris, skolu teātris). Kā sakārtot šo sistēmu, lai autors, pēc lūguma, aizsūtīt lugu, saņemtu arī atbildi – vai luga tiek uzvesta vai, nē. Ja luga publiski pieejama un to iestudē, par to obligāti jāinformē dramaturgs.
Kas attiecas, par lugu publicēsanu, tad ar nožēlu secinājām, ka kādreiz lugas publicēja žurnāls “Teātra vēstnesis” un vietne www.kroders.lv, bet tagad to nedara neviens literatūras kultūras izdevums, ne “Domuzīme”, ne
“Punctum”. Kāpēc? Tas joprojām ir atklāts jautājums. Vai tā ir lugu kvalitāte? Varbūt neērtais lugas formāts? Tomēr tā ir zīlēšana kafijas biezumos!
Te gan jāprecizē, ka Rakstnieku Savienības literatūras laikraksts “ konTEKSTS” no janvāra mēneša ir gatavs publicēt dramaturģiju. Kā arī atjaunot sadaļu „Teātris”, kurā būtu arī lugas, solīja trimdas latviešu literārais žurnāls “ Jaunā gaita”. Paldies.
Izdevniecības argumentē, ka lugas ir finansiāli neizdevīgi izdod, tomēr mēs aicinājām apmeklēt šo diskusiju. Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektore Dace Pugača atsūtīja vēstuli:“Jā, dramaturģija tiešām ir īpašs žanrs, ko izdevēji nav sevišķi lutinājuši prozaisku iemeslu dēļ – tās pašas finanses, ar kurām nevar nerēķināties. Mūsu sabiedrībā lugu lasīšana nav sevišķi populāra, tādēļ mazajām tirāžām apgriezti proporcionāli cena nesanāk maza. Nebūtu pareizi visu atbildību par lugu izdošanu likt izdevēju plecos. Lugas izdot, protams, vajaga, bet kopīgi vajadzētu domāt par kādu programmu vai ko tamlīdzīgu, lai situāciju vērstu par labu.” Savukārt izdevniecības “Latvijas Mediji” direktore Evija Veide uzrakstīja: “ Mēs rēķināmies ar savām spējām un prasmēm. Dramaturģijas publicēšana un realizācija prasa iemaņas, kuru mums pagaidām nav, tādēļ diemžēl nevaram iekļaut lugu izdošanu savā plānā. Kas zina, varbūt kādreiz sadūšosimies.”
Šīs atbildes savā būtībā ir pozitīvas, mūs atbalstošas, kā arī literaturzinātnieces Andas Baklānes teiktais, ka “Lugas ir niecīgs procents no visas grāmatu produkcijas. Uz divu roku pirkstiem var
saskaitīt dramaturgus, kuriem Latvijas Nacionālās bibliotēkas katalogā ir lugu izlase vai lugas. Strādājot lasītavā, saskāros ar to, ka cilvēki, ir sevišķi jauni cilvēki, prasa lugas, viņi tās neatrod. Lugas vajag vairāk laist apgrozībā, drukāt vai elektroniski publicēt. Runājot par iemesliem,
kāpēc lugas netiek augsti vērtētas, ir svarīgi saprast, kas tieši patīk, kas nepatīk, un kāpēc nepatīk; ir vajadzīga šāda saruna. Ir īstais laiks , lai atkal runātu par lugām, lai lasītu lugas, lai atkal aktualizētu lugas. Jo ir mutvārdu kultūras uzplaukuma laikmets, visu var lasīt”.
Īstas gan sajūsmas par iniciatīvu izdot lugas drukātā veidā no dramaturgu puses nav. Tam pamatā ir neticība, ka kāds uzņemsies organizēt izdošanas procesu, un vai atradīsies izdevniecība, kurai būs interese to darīt, jo, iespējams, ir negatīva iepriekšējā pieredze lugu izdošanā vai nav nepieciešamības (luga uzvesta, un ar to pietiek). Vai tā ir attieksme pret savām lugām. Lugām jābūt kvalitatīvām. Galvenais priekšnoteikums. Kritēriji!? Par lugu vērtēšanas kritērijiem drīkst pasmaidīt! Un tomēr lugai jābūt Laikmetīgai (kaut par akmens laikmetu, bet virsuzdevums ir mūsdienu aktualitāte) ar valodas atbilstību stilam, konflikta uzstādījumu un risinājumu, kompozīciju.
Kā viens no kvalitātes virzītajspēkiem ir recenzijas. Recenzija ir instruments dramaturga attīstībai. Bet jābūt nopublicētam tekstam, lai to varētu vērtēt. Atkal – nopublicēts teksts. Aplis.
Bez publikācijām, bez izdotām grāmatām nav arī balvu. Redz ko sagribēja, balvas! Bet šīs balvas literātam ir svarīgas, jo tās ir nozīmīgs mārketinga elements. Lasītājs skatās, kas apbalvots, to ņemšu un lasīšu. Kultūras ministrijas pārstāve, kura arī piedalījās šajā diskusijā, izteicās, ka ministrijai būtu interesanti zināt, kur dramaturgi sevi vairāk redz, vai pie Literatūras gada balvas, vai pie Spēlmaņu nakts balvas. Abas īsti iegūt nevar, tas esot dubults darbs. Un droši vien, tie dramaturgi, kuru lugas ir uzvestas uz profesionālo teātru skatuves, gribēs sevi redzēt Spēlmaņu
nakts nominācijā, bet tie, dramaturgi, kuri grib publicēt savas lugas, redzēt drukātā veidā, ir par Literatūras balvu. Bet ar Literatūras balvu nav tik vienkārši. Pēc Andas Baklānes vārdiem, “Jābūt regularitātei, ja trīs gadus pēc kārtas izdos, tad var būt jauna nominācija. Jābūt pašiem iekšējiem spēkiem, kas organizē, kas iet un stāsta, mums vajag un mums ir vesels pulks, un mēs esam gatavi, mēs gribam”. Mums nebija balsošanas, kurš grib balvas, kurš – nē! Bet kā jebkuras profesijas pārstāvis arī dramaturgs vēlas, lai viņš tiktu ievērots.
Pēc Kultūra ministrijas pārstāve Zanes Beinares teiktā – “dramaturģija pieder gan pie teātra nozares, gan literatūras nozares”. Kultūrkapitāla fondā lugas ir aizvirzītas uz Teātra mākslas nozari. Literatūrzinātnē nevērtē lugas vispār. Var domāt (vismaz spriežot no publikācijām), ka Latvijas Kultūras akadēmijā cirkulē viedoklis, ka dramaturģija nav literatūra, un jaunie dramaturgi pievienojas Latvijas Teātra darbinieku savienībai. Tajā pašā laikā dramaturgus uzņem Rakstnieku Savienībā (arī dramaturģijas bezmaksas konsultācijas ir RS pārziņā), Labklājības ministrijas profesiju kalsifikatorā dramaturgs ir grupā pie rakstniekiem, nevis teātra darbiniekiem. Tiec, nu, gudrs!
LALIGABAs nominācija par mūža ieguldījumu ir arī dramaturgiem, vienīgā nominācija dramaturģiem, bet jānodzivo vismaz līdz 90 un tad var cerēt. Bet P.Pētersons dramaturgiju uzskatīja par augstāko literatūras formu. Bez komentāriem. Pastāv literatūras vēsture.
Pēc diskusijas nemetāmies viens otram ap kaklu un nezvērējām mūžīgu draudzību, bet darbības virzieni ir iezīmēti, kaut vai ideja par lugu vērtēšanu/ recenzēšanu, ar domu, lai lugas būtu kvalitatīvākas. Šis projekts jau ir sācies, Andris Zeibots, nebūdams “ Dramaturgu asociācijas”
biedrs, piekrita būt viens no brīvprātīgajiem vērtētājiem, jau vērtē. Jāapdomā Andas Baklānes sniegtā informācija, ka Nacionālajā bibliotēkā ir studija, un tur tiek īstenoti audiogrāmatu projekti. Iespēja noklausīties lugu kā informāciju, ar mazu devu interpretācijas. Pēc literaturzinātnieces
vārdiem : “Vērtību sistēmas nemainās, bet tās estētiskās sistēmas, kādā tērpā šī vērtība atnāk, tas ir ārkartīgi svarīgi. Grāmatas robežas ir izplūdušas, bet kodols tomēr ir. Atslēgas vārds – vārda māksla. Gan lasāms teksts, gan klausāms teksts”.
Pēc diskusijas virtuves sarunā ar dramaturģi Leldi Stumbri dzima ideja par lugu krājumiem ilgtermiņā. Šīs ieceres mērķis ir akcentēt un parādīt, ka dramaturģija ir laikmetīgās kultūras daļa un lugas ir patstāvīgs, pilnvērtīgs mākslas darbs. Darbs ir sācies.
Biruta Zujāne, “Dramaturgu asociācijas” biedre, 25.10.2019.